PELĒKAIS ZAĶIS
(LEPUS EUROPAEUS)


Referāts Vispārīgajā ekoloģijā
Autors: Didzis Reinvalds

IEVADS

Pelēkais zaķis ir viens no tipiskākajiem Latvijas dzīvniekiem, kurš ir sastopams samērā lielā skaitā visā Latvijā. Gandrīz katrs no mums ir to redzējis, vai vismaz apzinās par tā eksistenci.

Pagaidām pelēkais zaķis ir plaši sastopams un tādēļ var rasties viedoklis, ka tam nekādas problēmas ne tagd, ne arī turpmākajā nākotnē nedraud. Bet tik pārliecināti mēs par šo faktu nevaram būt, jo jau iepriekšējo gadu pieredze ir parādījusi, ka nevaram būt tik pašpārliecināti. Tapēc ir jāvelta uzmanība arī šim dzīvniekam, lai noskaidrotu kāda nākotne to sagaida.

Tas arī ir iemesls, kāpēc es izvēlējos tiešo šo dzīvnieku kā izpētes objektu.

Darba galvenais mērķis ir censties noskaidrot likumsakarības, kas ietekmē pelēkā zaķa attīstību, un turpmāko dzīvi.

Šajā darbā ir divas galvenās daļas: literatūras apskats, kurā norādīt jau noskaidrotās lietas par pelēko zaķi, par tā ekoloģiju, otrajā daļā ir manas idejas un viedoklis par to, kā lietas risināsies nākotnē. Uzmanība tiek pievērsta abiotiskajiem, antropogēnajiem un biotiskajiem apstākļiem, ar katriem raksturīgajām niansēm un ietekmi uz pelēko zaķi un tā dzīves vietu.
^

Literatūras apskats

Izskats un barošanās

Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) ir 55-65 cm garš, 4-6 kg smags zīdītājs. Vasarā apmatojums mugurpusē rūsganpelēks ar palsu vai dzeltenīgu nokrāsu, ziemā biezāks, garāks un gaišāks. Pakaļkājas stipri garākas par priekškājām, skrienot tās izmet tālu uz priekšu garām priekškājām. Ausis garas (10-19cm), aste īsa (5-10cm). Apkārtējā vidē orientējās galvenokārt ar dzirdi. Redze ir slikta, oža samērā vāja.

Tipisks augēdājs. Galvenā barība ir lakstaugi, augu mīkstie dzinumi, dažādi kultūraugi, vēlu rudenī un agri pavasarī barojas ar ziemāju zelmeni. Barojas ziemās ar koku pumpuriem un mizām (kļavu, apšu, kārklu, ābeļu, bumbieru u.c.). Ja ir sērsna, tad cieš badu. Trūkstot barībai, apmeklē stirnas un staltbrieža barotavas (Ozols, 1997).
^

Dzīves vieta un veids

Pamatareāls aptver Eiropu (stepju, mežastepju un jaukto mežu zonu), Ziemeļāfriku, Mazāzijas pussalu. Pēdējo simts gadu laikā pelēkā zaķa areāls ziemeļaustrumu un austrumu virzienā paplašinājies apmēram par 180000 km². Latvijā ieceļojis no Dienvidiem 17. gs. otrajā pusē. Izplatīts visos Latvijas rajonos, bet nevienmērīgi. Lielākā blīvumā sastopams Latvijas Rietumu un Dienvidaustrumu daļā, mazāk tas ir Piejūras zemienē un Ziemeļu, Ziemeļaustrumu rajonos.

Dzīvo vairāk vai mazāk atklātās ainavās, kur tīrumi mijas ar nelieliem mežiem un krūmājiem. No lieliem, vienveidīgiem skujkoku mežu masīviem un atklātiem augstajiem purviem izvairās Ozols, 1997).

Pelēkais zaķis priekšroku dod apvidiem, kur lauksaimniecībā izmantojamās platības aizņem 50% un vairāk. Atsevišķu individuālo iecirkņu lielums ir pretēji proporcionāls populācijas biezībai un atkarībā no aizsardzības un barības apstākļiem ir ļoti mainīgs: mātītēm tas ir lielāks nekā tēviņiem, vidēji ap 300 hektāru, diennaktī izmanto 20 hektārus.

Zaķis ir nometnieks, aktīvs visu gadu , bet diennaktī ir izteikts krēslas- nakts aktivitātes ritms (Tauriņš, 1982).
^

Vairošanās

Pelēkais zaķis ir poligāms dzīvnieks. Vairošanās periods ilgst no marta līdz septembrim. Gadā ir 2 līdz 3 metieni, katrā vidēji 2 līdz 9, biežāk 3 līdz 5 zaķēni. Riesta laikā zaķu aktivitāte palielinās, tie mēdz turēties pa vairākiem kopā arī dienā. Mazuļi dzimst marta beigās vai aprīlī. Šajā laikā bieži vēl ir sniegs, kā rezultātā liela daļa zaķēnu iet bojā. Jaundzimušie jau divu nedēļu vecumā sāk ēst augus un nākamā gada pavasarī sasniedz dzimumgatavību. Otrā metiena laiks nav noteikts. Zaķēni dzimst jūnijā vai jūlijā, bieži vien lauksaimniecības kultūrās, kuru mehanizētās novākšanas dēļ daudzi otrā metiena mazuļi iet bojā. Trešais metiens ir tikai nedaudzām mātītēm (zem 10 %). Reālais pieaugums uz vienu mātīti līdz rudenim reti pārsniedz divus jaunos īpatņus (Ozols, 1997).
^

Biotisko, abiotisko un atropogēno apstākļu ietekme uz skaita dinamiku

Galvenie dabiskie ienaidnieki ir lapsas, lūši, klejojoši suņi, kaķi, mazāk nozīmīgi ir vilki, jenotsuņi, plēsīgie putni. Jaunos zaķēnus apdraud arī kraukļi, vārnas un žagatas. Plēsīgo dzīvnieku skaita palielināšanās (1. Tabula) un jaunu plēsēju sugu parādīšanās samērā būtiski ietekmē zaķu skaitu (Ozols, 1997).

1. Tabula Plēsīgo dzīvnieku populācijas lielums / nomedīto īpatņu skaits*

Dzīvnieks 1925 1940 1950 1960 1970 1984 1990
Vilks 392/- 317/- 710/- 96/ 94 46/ 19 243/168 273/ 443
Lūsis 74/- 93/- 156/- 56/ 24 107/ 1 518/89 367/ 39
Jenotsuns -/- -/- 23/- 6372/ 4218 10134/ 3874 6904/5568 -/-
Lapsa 9199/- 13021/- 9543/- 13227/ 3320 11342/ 2263 9917/3631 11815/ 3796
Dzīvnieks 1991 1992 1995 1997 1998 1999
Vilks 401/ 126 537/ 208 926/ 321 997/ 369 908/ 288 703/-
Lūsis 454/ 30 488/ 81 703/ 98 714/ 158 686/ 87 679/-
Jenotsuns -/- -/- 11650/- 11022/- 10335/- -/-
Lapsa 13285/ 3392 14634/ 5112 18166/ 4046 21442/ 4010 20426/ 6217 24753/-

* Tabula tapusi izmantojot Apiņa (1999) un Medības, Makšķerēšana, Daba (11/1999) datus

"-" dati nav pieejami

Pelēkais zaķis samērā bieži slimo arī ar dažādām slimībām (tulamērija, bruceloze, pseidotuberkuloze), mūsu apstākļos visbiežāk ar kokcidiozi, galvenkārt jaunie dzīvnieki. Zaķis arī nozīmīgi cieš no nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem. Pēc bargām, ar sniegu bagātām ziemām (kritiskais sniega biezums ir no 30 līdz 40 cm) un vēliem, nepastāvīgiem pavasariem zaķu auglība ir zemāka (Tauriņš, 1982).

Zaķu skaits būtiski samazinājies, salīdzinot ar gadsimta vidu (2. Tabula). Viens no galvenajiem cēloņiem ir pesticīdu lietošana lauksaimniecībā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Lauksaimniecības kultūraugu platības iekļaujas zaķu biotopos, tāpēc pļaujot labību no lauku malām uz vidu, tie tiek iznīcināti (Apinis, 1999).

2. Tabula Pelēko zaķu populācijas lielums/nomedīto īpatņu skaits *

Gads Īpatņi Gads Īpatņi
1925 42105/ - 1984 29709/ 3860
1936 - /16465 1995 23043/ -
1940 35705/ - 1996 24478/ -
1950 29613/ - 1997 25860/ -
1960 64996/ 35807 1998 24412/ 2437
1970 63709/ 34165    

* Tabula tapusi, izmantojot Apiņa (1999) datus; nomedīto skaitā ietverts arī balto zaķu skaits

"-" dati nav pieejami

^

Abiotisko faktoru ietekme

Par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem, kas ietekmē Latvijas pelēko zaķu populāciju, varam uzskatīt abiotisko iedarbību. Uzmanību pievērsīsim vienam no aspektiem, tas ir, klimatiskajiem apstākļiem.

Klimatiskie apstākļi

Kā jau tika minēts iepriekš, klimatiksie apstākļi zaķus nelabvēlīgi ietekmē pārsvarā ziemas laikā. Pēdējos gados Latvijā nav raksturīgas bargas ziemas, bet tomēr janvāra beigās un februārī mēdz būt samērā zemas temperatūras, reizēm pat zem -25°C, kā arī bieza sniega sega, kas ir galvenā negatīvā ietekme.

Šādu negatīvo ietekmi var pētīt tikai konkrētos gadījumos, tas ir, tajos gados, kad ir novērojamas bargas ziemas. Lai noteiktu kādas sekas ir radījuši laika apstākļi, būtu jārīkojās pēc šāda scenārija:

  1. Rudenī ir jāveic visu pelēko zaķu uzskaite (var izvēlēties arī kādu konkrētu teritoriju). Tā kā visi jaunpiedzimušie jau būs paaugušies, tad arī tie tiks uzskaitīti.
  2. Ziemā jāveic regulāras apskates, lai novērotu vai ir sastopami beigti zaķi, noskaidrojot arī nāves cēloni. Problēmas šeit var radīt apstāklis, ka plēsēji beigtos zaķus varētu apēst.
  3. Pavasarī jāveic atkārtota zaķu uzskaite. Pēc tam vadoties no skaita izmaiņas var spriest, vai kritums ir lielāks, vai mazāks, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Ņemot vērā datus par iepriekšējo gadu skaita dinamiku, laika apstākļiem, citu faktoru attīstību, varētu secināt, vai konkrētās ziemas laika apstākļiem ir bijusi negatīva ietekme uz populāciju.
^

Antropogēno faktoru ietekme

Cilvēki ar savu darbību ietekmē visu, kas tiem atrodas apkārt. Izņēmums nav arī pelēkais zaķis. Cilvēka ietekme lielākajā daļā gadījumu ir negatīva. Mūsu ietekme pārsvarā ir netieša, izņemot medības, kad darbībai ir tiešas letālas sekas.

Pesticīdu, minerālmēslu lietošana

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pesticīdu lietošana radīja straujas zaķu skaita izmaiņas, kā rezultātā zaķu skaits samazinājās uz pusi. Deviņdesmitajos gados pesticīdu un minetrālmēslu lietošana ir samazinājusies vairākas reizes (tas skaidrojams ar ekonomisko situāciju valstī, jo tagad lauksaimnieki nevar atļauties iegādāties pesticīdus).

Par situāciju pašreizējā momentā tik viegli nevar spriest, bet varam izvirzīt sekojošo hipotēzi: arī šajā laikā pesticīdu un minerālmēslu lietošana negatīvi ietekmē zaķu skaitu, bet efekts ir daudz mazāks nekā agrāk.

Lai pārbaudītu šīs hipotēzes pareizību, jāveic šādi pētījumi:

  1. Jāizvēlās teritorija, kurā tiek lietoti pesticīdi un minerālmēsli;
  2. Šajā teritorijā jāveic novērojumi, lai noskaidrotu, vai nav palielināta zaķu mirstība, salīdzinot ar citām teritorijām; uzmanību vajag pievērst dzimstības izmaiņām; jānoskaidro zaķu nāves cēloņi;

Ja šajā teritorijā ir novērojamas skaita un dzimstības izmaiņas, kuru cēlonis ir pesticīdu vai minerālmēslu lietošana (to noskaidro ar ķīmiskajām analīzēm), tad hipotēze ir pareiza, bet, ja nekādas izmaiņas nav novērojamas, tad aplama.
^

Lauksaimniecības zemju attīstība

Pēdējo desmit gadu laikā ir strauji samazinājušās lauksaimniecības zemju platības. To vietā rodas krūmāji. Mežu platības arī ir palielinājušās (no kopējā viedokļa tas nav negatīvs fakts). Tādējādi samazinās pelēkajam zaķim raksturīgās apdzīvotās teritorijas (areāls), kurās lauksaimniecības zemēm ir jābūt virs 50%. No tā varam izvirzī hipotēzi: samazinoties lauksaimniecības zemju platībām un pieaugot krūmāju un mežu platībām, samazinās zaķu populācijas lielums.

Noskaidrot šīs hipotēzes pareizību būs mazliet pagrūti gadījumā, ja nav veikta zaķu uzskaite iepriekš. Tomēr arī tagad ir teritorijas, kurās notiek intensīva aizaugšana ar krūmiem. Balsoties uz šīm teritorijām, tad arī ir jāizdara secinājumi.

Areāla sašaurināšanās nozīmē to, ka šajā teritorijā palielinās blīvums. Tas savukārt var novest pie iekšsugas konkurences, migrācijas, gadījumā, ja blīvums izrādās lielāks par konkrētās teritorijas ekoloģisko kapacitāti.

Iezīmējot konkrētās teritorijas īpatņus, vajadzētu novērot, kas notiek ar zaķu skaitu, palielinoties aizaugušo platību lielumam. Ja īpatņi pastiprināti sāk migrēt uz citām teritorijām, vai arī novērojama iekšējā konkurence, kas noved pie dzimstības samazināšanās un mirstības pieauguma, tad varam secināt, ka lauksaimniecības platību samazināšanās attiecīgi nozīmē, ka notiks arī zaķu skaita samazināšanās.
^

Medības

Nomedīto zaķu skaits salīdzinot ar sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem ir samazinājies 14 reizes. Gadā netiek nomedīti pat desmit procenti no kopējā zaķu skaita. No šī apstākļa varam secināt ka medībām patreiz nav nozīmīgas ietekmes uz kopējo zaķu skaitu. Laika gaitā situācija varētu mazliet mainīties, ja rastos lielāka interese par zaķu medībām. Tas varētu notikt, ja rastos interese par zaķu kažokiem, vai arī palielinātos sporta medību skaits, kurās par mērķi izvēlas zaķus. Šajā gadījumā varētu rasties kaut kādas problēmas, bet pagaidām veikt pētījumus šajā jomā nav nepieciešams.
^

Biotisko faktotu ietekme

Samērā liela nozīme zaķu attīstībā ir arī biotiskiem apstākļiem. Tagad pat lielākā merā nekā agrāk.

Dabisko ienaidnieku ietekme

Pelēkais zaķis iekļaujas daudzu dzīvnieku barības bāzē, tādējādi šiem dzīvniekiem ir nozīme zaķu dzīvē. Kā galvenos dabiskos ienaidniekus uzskata lapsu un lūsi, kuru barībā zaķu sastāvs procentuāli ir samērā liels.

Lai novērotu plēsēju ietekmi, ir jāpievērš uzmanība plēsēju skaita dinamikai, un tās saistībai ar zaķu skaita dinamiku.

Pēdējo piecu gadu laikā ir novērojams samērā stabils vilku, lūšu un lapsu skaits (1. Tabula). Zaķu skaits arī ir stabils. Tādējādi var spriest, ka saglabājoties šādam plēsēju skaitam, arī zaķu skaits paliks nemainīgs. Tomēr pilnībā tā nevar apgalvot. Jāņem vērā arī plēsēju barības bāzes sastāvdaļas, piemēram, stirnas, grauzēji. Tāpēc izvirzām šādu hipotēzi: samazinoties citu plēsēju barības bāzes dzīvnieku skaitam, pieaugs zaķu procentuālais daudzums barībā.

Šāds pētījums prasa samērā lielu dažādu rādītāju apskati. Pirmkārt, ir jāseko zaķu skaitam, tā izmaiņām. Jāņem vērā arī abiotiskie apstākļi, kuri var samazināt zaķu skaitu. Tālāk ir jāapskata, piemēram, stirnu skaita dinamika (tās ir galvenā vilku barība). Uzmanību jāpievērš arī nomedīto plēsēju skaitam, jo, piemēram, kopējais vilku skaits divos gados var būt vienāds, bet nomedīto skaits krasi atšķirties. Lai notiektu kādu daļu no barības sastāda zaķi, ir jāpēta plēsēju eskrementi, pēc kuru sastāva, tad arī varēs noteikt šo daļu. Apstrādājot visus šos datus, varētu secināt kādas ir attiecības starp zaķu skaitu un citu dzīvnieku (plēsēju barības bāzes) skaitu.

Arvien pieaugoša problēma ir klaiņojošu suņu skaits, kuram ir tendence pieaugt. Šai tendencei ir negatīvas sekas, jo šie klaiņojošie suņi pārtiek bieži vien no zaķiem. Šīs problēmas turpmākais liktenis ir atkarīgs lielā mērā no ekonomiskās situācijas valstī.
^

Konkurence

Šis apstāklis zaķus varētu ietekmēt atsevišķās teritorijās, bet ne visā Latvijā kopumā, vismaz pagaidām. Tā kā pelēkajam zaķim barības bāze ir samērā plaša, tad ietekmēt to no barības viedokļa ir mazliet pagrūti, jo zūdot kādam barības viedam, zaķis sāk izvēlēties kādu citu. Lielākās problēmas zaķus var piemeklēt tieši ziemā, kad nav pieejami zaļie lakstaugi. Šajā laikā zaķi pārtiek no mizām un apmeklē stirnu barotavas. Ja barotavās nebūs barības (to būs apēdušas stirnas), tad esot nelabvēlīgiem arī citiem apstākļiem (piemēram, tuvumā nav tādu koku sugu, kuru mizas ēd zaķi), zaķi var iet bojā barības trūkuma dēļ.
^

Populācijas dinamika un nākotne

Lai spriestu par pelēkā zaķa populācijas dinamiku Latvijā, vajadzētu pārbaudīt vai visi zaķi pieder pie vienas populācijas, vai arī ir vairākas populācijas. Jāpārbauda arī saistība ar apkārtējo valstu zaķu populācijām.

Lai pārbaudītu šos faktus, pirmkārt, ir jāizpēta Latvijas teritorija, izdalot rajonus, kuros zaķi nemaz nav sastopami. Tālāk jāskatās, vai šie rajoni neatdala zaķu apdzīvotās vietas tādā mērā, ka divu apdzīvoto teritoriju zaķi savā starpā nesastopas. Ja ir šāda situācija, tad abos rajonos jāveic atšķirīga zaķu iezīmēšana. Tad jāseko vai zaķi no teritorijas 1 nonāk teritorijā 2 vai otrādi. Jānoskaidro arī tas, vai notiek savstarpējā krustošanās. Ja abi šie faktori iztrūkst, tad varam runāt par divām dažādām populācijām.

Reāli šāda situācija varētu arī būt, jo Latvijā ir daudz lielu mežu masīvu, kuros pelēkie zaķi nemēdz dzīvot. Bet problēma ir tāda, ka gar mežu malām ir kaut nelielas līnijas, kurās nav koku, tādējādi pastāv liela iespēja pārvietoties.

Saistību ar kaimiņu teritoriju zaķiem var noskaidrot ar iezīmēšanas metodi. Rezultātu var paredzēt uzreiz, starp kaimiņu teritoriju un mūsu teritoriju zaķiem ir saistība, jo dzīvnieku starpā nepastāv valstu robežas un Latviju no kaimiņu teritorijām nešķir nekādas krasas robežas.

Savas attīstības laikā Latvijas teritorijā pelēkais zaķis ir piedzīvojis vairākus kāpumus un kritumus. No 1925. līdz 1950. gadam bija novērojam skaita samazināšanās, pēc kā sekoja samērā straujš skaita pieaugums, maksimumu sasniedziet 1950. gadā, kad pelēko zaķu skaits sasniedza gandzrīz 65000. Tālāk sekoja atkal skaita kritums, līdz tas nostabilizējās apmēram 25000 īpatņu līmenī. No tā rodas vairāki jautājumi:

  1. vai pelēkais zaķis Latvijā ir sasniedzis ekoloģisko kapacitāti;
  2. vai ir gaidāms zaķu skaita pieaugums, vai arī kritums.

Dati par skaita izmaiņām vedina uz domu, ka patreizējais skaits nav tuvu ekoloģiskajai kapacitātei. Bet pilnībā tā nevaram teikt, jo dabā ir tendence, ka populācija cenšas pieaugt un sasniegt ekoloģisko kapacitāti. Tādējādi pašriezējais skaits varētu būt tuvu ekoloģiskajai kapacitātei. Kapēc ir tāda starpība salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem? To varētu skaidrot ar pārmaiņām vidē, plēsēju skaita palielināšanos un citiem faktoriem.

Uz šo jautājumu atbildēt ir grūti. Iespējami ir abi varianti pie dažādiem scenārijiem.

Ja turpināsies patreizējais pagrimums Latvijas lauksaimniecībā, kā rezultātā turpinās samazināties lauksaimniecības zemju platības, palielināsies krūmāju un mežu platības, zaķu skaitā varētu novērot turpmāku kritumu. Vēl kritumu varētu izraisīt plēsēju skaita pieaugums, to medību kritums, kā arī jaunu, līdz šim Latvijā nepārstāvētu plēsēju ieviešanās. Ekonomiskā situācijas pasliktināšanās nozīmē arī klaiņojošo suņu pieaugumu, kas savukārt samazina zaķu skaitu. Pilnīgas skaidrības nav sakarā ar klimata izmaiņām. Latvijā ziemas kļūst arvien nepastāvīgākas, bet tomēr ļoti bieži ir novērojami stipri sali februāri, kā arī biezas sniega segas. Tas arī var rezultēties zaķu skaita kritumā. Vēl viens faktors, kas var izrādīties ļoti nelabvēlīg, ie epidēmijas, tas ir, Latvijas pelēkos zaķus var skart kādas slimības masveidīgs uzplaukums, kā rezultātā liela daļa zaķu iet bojā.

Skaita pieauguma varētu izraisīt pretējs scenārijs, tas ir, uzlabojoties ekonomiskajai, kas ir reālāk nekā pretējais, atkal pieaugs lauksaimniecības zemju platības, tādējādi paplašināsies pelēkajam zaķim derīgās teritorijas. Rezultātā zaķu skaits pieaugs. Jāņem vērā tikai pāris fakti. Uzlabojoties stāvoklim, pastāv iespēja, ka pieaug pesticīdu lietošana. Principā tiem ir jābūt nekaitīgiem dzīvniekiem, bet garantēt to nevar. Mehanizēta apstrāde arī ir jāveic ar apdomu (ne no lauka malas).

Principā varam secināt, ka pelēkais zaķis Latvijā turpinās pastāvēt vēl pailgu laiku. Nav arī gaidāms, ka tas varētu kļūt par apdraudētu sugu, kuru vajadzētu īpaši aizsargāt. Visdrīzāk tā skaits tuvāko gadu laikā pieaugs. Tādējādi arī turpmāk pelēkais zaķis būs tipisks Latvijas savvaļas dzīvnieks.
^

Secinājumi

  1. Pelēkais zaķis ir tipisks Latvijas savvaļas dzīvnieks, kuram raksturīga dzīvesvieta ir rajonos, kur mijas lauku teritorijas ar mežiem.
  2. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi ir viens no būtiskākajiem abiotiskajiem apstākļiem, kas veicina zaķu skaita samazināšanos.
  3. Pesticīdu lietošana pagātnē ir radījusi krasu zaķu skaita samazināšanos. Pašreiz to ietekme vairs nav tik nozīmīgāka.
  4. Latvijā ir tendence samazināties lauksaimniecibas platībām, kas savukārt sašaurina zaķu arēlu, kas var novest pie skaita samaināšanās.
  5. Zaķu medības pagaidām nav drauds zaķu skaitam.
  6. Plēsēju skaita pieaugums izraisa zaķu skaita samazināšanos.
  7. Zaķis konkurences dēļ visapdraudētākais ir ziemas laikā, kad trūkst barības.
  8. Visdrīzāk visi Latvijas pelēkie zaķi pieder vienai populācijai.
  9. Paredzams, ka tuvākajā nākotnē pelēko zaķu skaits pieaugs, vai vismaz paliks nemainīgs.
^

Literatūra

  1. Apinis, M., 1999. Dzīvnieku skaits mežos stabilizējas. Vide un Laiks, 3(9). Vides projekti, Rīga. 22-23. Lpp.
  2. Ozols, G., 1997. Pelēkais zaķis. Latvijas daba, 4. Preses nams, Rīga. 101. Lpp.
  3. Tauriņš, E., 1982. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Zvaidzne, Rīga.
  4. Vilks, Lūsis, Lapsa. Medības, Makšķerēšana, Daba, 11/1999. Baltika, Rīga.
^

 

[an error occurred while processing this directive]  [an error occurred while processing this directive] 
Meklētājs «Google» Latvijas Universitāte BioloÄ£ijas fakultāte Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija BioloÄ£iskā daudzveidÄ«ba Latvijā, Informācijas un sadarbÄ«bas tÄ«kls (CHM) Latvijas daba Piekrastes biotopu aizsardzÄ«ba un apsaimniekoÅ”ana Latvijā Latvijas Malokologu biedrÄ«ba Latvijas BotāniÄ·u biedrÄ«ba Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LU LU BF LDF Ezeri Sugu
enciklopēdija		 Bioloģiskā
daudzveidība		 Latvijas daba Piekrastes
biotopi		 Malokologu
biedrība		 Botānikas
biedrība		 Meklē Raksti mums

[an error occurred while processing this directive] Lappusi «pamatlapa.shtml» veidoja [an error occurred while processing this directive] Didzis Reinvalds
sadarbībā ar karlo@lanet.lv [an error occurred while processing this directive] 2000.05.25.