Atpakaļ uz saturu

    Laši dzīvo Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, Baltijas un Baltajā jūrā, kā arī Ledus okeāna rietumu daļā. No jūrām un okeāniem tie ieceļo upēs nārstot.

    Ķermenis slaids, no sāniem nedaudz saplacināts. Mute ar zobiem, vērsta uz priekšu. Mugura zaļgani vai zilgani pelēka, sāni un vēders sudrabaini balti. Uz sāniem, galvenokārt virs sānu līnijas, nelieli melni x-veida plankumi. Pirms nārsta tēviniem ķermenis kļūst tumšs ar oranžiem un sarkaniem plankumiem, apakšžoklis kāšveidīgi saliecas uz augšu.(attēls) Mazuļiem uz sāniem 7- 13 lieli tumši plankumi, uz žaunu vākiem parasti 2 melni plankumi, gar sānu līniju vienā rindā sarkani punkti. Uz muguras spuras, anālās spuras un taukspuras tumši punkti. Uz jūru migrējošie mazuļi (smolti) sudrabaini.

    Ir taukspura- spurveida izaugums bez stariem. Mute liela ar zobiem, uz muguras un sāniem tumši plankumi. Anālajā spurā mazāk staru nekā kuprlasim, ketlasim un kižučam. Lemeškaula plātnīte paplašināta, tā ir nedaudz izvirzita pirms augslēju kauliem. Uz lemeškaula kāta zobi, kuri pieaugušiem īpatniem mēdz izkrist. Uz ķermena melni x-veida plnkumi. Augšžokļa gali sniedzas līdz acs aizmugurējai malai. Mazuļiem uz žaunu vākiem 2 melni plankumi, gar sānu līniju sarkani punkti tikai vienā rinda, taukspura pelēka.
Atpakaļ uz aprakstu

    Anadroma zivs. Lielos ezeros sastopama saldūdens forma- ezera lasis, kas nekad neieiet jūrā. Šādas lašu ezeru formas dzīvo Ladogas, Onegas, Venera ezerā un Ziemeļamerikas lielākajos ezeros.

    Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī dzimumnobrieduši laši uz nārsta vietām sāk ceļot agrā pavasarī. Nārsta migrācijas gaitas kopgarums dažkārt pārsniedz 300 km. Laša nārsta gājiena kulminācija ir vasaras otrajā pusē un rudenī, laikā no augusta līdz oktobrim. Laši nārsto Bārtas, Durbes, Rojas, Grīvas, Svētupes augštecēs, Salacā, Rindā, Užavā. Bez tam laši nārsto arī Gaujas augštecē un tās pietekās Līgatnē, Amatā u.c.

    Laši nārsto rudenī upju seklajā vietās, kur smilšaini oļaina gultne un stipra straume. Nārsta vietā ar astes kustībām tie izrok 2-3 metrus garu bedri vai ligzdu, kur nārsta laikā ielaiž ikrus. Viena mātīte izlaiž līdz 26 tūkst. ikru. Pēc tam kad tēviņš ikrus apaugļojis, laša mātīte ligzdu aizrok. Mazuļi izšķiļas pēc 13-19 nedēļām- pavsarī.

    Laši dzīvo parasti 8- 9 gadus.Šajā laikā tie nārsto 1-3 reizes. Nārsta baros dominē 5 gadus veci laši.

Pieauguši laši upēs nebarojas.

    Uzturas pa vienam. Dzīvo jūrā 1- 6 gadus, tad dodas nārstot upēs. Mazuļi upēs pavada 1- 5, Latvijā vairums –2gadus, sasniedzot 9- 25 cm, Latvijā 11- 18 cm garumu. Novērota līdz 3000 km tāla migrācija, pārvietošanās ātrums 100 km diennaktī. Jūra galvenokārt barojas ar zivīm (brētliņām, renģēm, trīsadatu stagariem u.c); saldūdeņos pieaugušās zivis nebarojas, bet mazuļi ar ūdens kukaiņu kāpuriem. Sasniedz 15 gadu, Latvijā 10 gadu vecumu.
Atpakaļ uz aprakstu
 

    Dzimumgatavība iestājas 2- 7 gadu vecumā, sasniedzot 40- 65 cm garumu. Auglība 2- 40 tūkst. Ikru. Nārsto septembrī- februārī, Latvijā oktobrī- novembrī no 25cm līdz 3m dziļumā. Raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas ilgst 15- 48 dienas. Nārstā piedalās arī upēs nobriedušie pundurtēviņi. Mātīte veido ligzdu, ierokot ikrus oļos, to attīstība ilgst 70- 220 dienas. Latvijas upēs kāpuri izšķiļas pavasarī. Reti sastopami hibrīdi ar taimiņu.
Attēls

Atpakaļ uz aprakstu

    Atlantijas okeāna ziemeļdaļa. Eiropa un Ziemeļamerika. Baltijas jūrā un Rīgas līcī. Baltijas lasis tiek uzskatīts par ģeogrāfiski izolētu populāciju.

    Pētnieki ir noskaidrojuši, ka atklātajā jūrā laši aizceļo tālu- gan uz Botnijas līci, gan Somu līci, gan klejo ap Bornholmas salu, domājams, orientēdamies pēc saules kompasa, bet līcī pēc ķīmiskās atmiņas.

    Agrāk Baltijas lasis bija sastopams daudzās Polijas upēs. Vislielākā lašu populācija bija plašajos Vislas un odras baseinos. Pa Vislas upi laši gāja augšup līdz pat Karpatiem, un tas ir vairāk nekā 1000 km tālu no Baltijas jūras. Tomēr gadu gaitā laša populāciju stāvokli arvien vairāk ietekmēja negatīvie antropogēnie faktori. Mežu izciršana, ūdens piesārņošana, zemes meliorācija un upju aizdambēšana krasi samazināja laša dabiskās nārsta vietas un mazuļu barošanās laukumus tīras un oļaini-akmenainsas upju krāces. Augsta zvejas intensitāte un mākslīgās ataudzēšanas trūkums galu galā noveda pie laša populācijas pilnīgas iznīkšanas Polijā.

    Tika pienemta programma laša populāciju atjaunošanai Polijas upēs un Baltijas jūras piekrastes ūdenos. Donorpopulācijas tika izvēlēts Daugavas lasis kā ģeogrāfiski un, domājams, arī ģenētiski tuvs Polijas upju lašiem. Daugavas lasim ir arī labas bioloģiskās īpašības: īss saldūdens dzīves periods (smolta vecums 1- 2 gadi), optimāls jūras dzīves ilgums, liels augšanas temps un samērā laba izturība pret nelabvēlīgiem vides faktoriem.

    Polijas laša resursu atjaunošanas pirmejā etapā 1985. un 1987.g. tika importēti no Latvijas attiecīgi 50 tūkst. un 30 tūkst. Daugavas laša ikru t.s. acu attīstības stadijā. Izšķīlušies kāpuri un mazuļi tika audzēti polijas Iekšējo ūdenu institūta Lašu zivju pētījumu laboratorijā Rutkos, bet iegūtie smolti tālāk pārvesti audzēšanai jūras ūdenī- Gdanskas līcī novietotos peldošos režģu sprostos nolūkā radīt Polijā savu lašu vaislas baru.

    Laši jūras sprostos auga lēni, vēlu nobrieda un vaislinieki bija samērā mazi garumā un svarā, ar attiecīgi zemu auglību. Ikrus masveidā ieguva tikai 1993. g. No jūras ūdenī nobriedušajiem vaisliniekiem iegūtie ikri tika izmantoti vaislas bara turpmāko paaudžu ataudzēšanai un dažu kāpuru partiju ielaišanai upēs. Kāpuru izlaišanas rezultāti Slupja u.c upēs bija ļoti slikti, ko daļēji izskaidro ar nepiemērotajām izlaišanas vietām, kas vairāk atbilda taimina ekoloģiskajām prasībām.

    Lai uzlabotu vaislinieku kvalitāti, tos 1994. g. no divgadīgiem smoltiem sāka audzēt arī saldūdens zivsaimniecībā Mjastko pilsētā. Pirmie rezultāti bija daudzsološi, tāpēc 1996. g. visi laši arī no gdanskas līča sprostiem tika pārvesti uz Mjastko zivaudzētavas lielajiem betona baseiniem.

    1994. g. arī iesākās laša resursu atjaunošanas otrais etaps, kad pirmo reizi Polijā Vepšas upē tika izlaisti mākslīgi izaudzētie 1 un 2 gadus veci smoti- pavisam 23 tūkst. gab.

    Lai bagātinātu polijā mākslīgi izaudzēto laša populāciju bioloģisko un ģenētisko kvalitāti, tika nolemts vēl atkārtoti ievest lašus no Latvijas. No 1995. g. līdz 1998. g. tika sanemti vairāk nekā 1 milj. Daugavas laša ikru un 150 tūkst. gab. Vienvasarnieku no zivaudzētavas “Tome”. Vienvasarniekus izvietoja 4 dažādās Polijas zivaudzētavās ar ūdens apgādi no samērā siltiem avotiem, tāpēc laši auga arī ziemā un jau nākamajā pavasarī pārsniedza vidēji 14,5 cm garimu un tika izlaisti kā smolti.

    Pirmās zinas par pieaugušo lašu atgriešanos Polijā iegūtas 1996. g. no Dvencas upes, bet sākot ar 1997. g. laši tiek noķrti visās upēs, kurās notiek smoltu izlaišana. Tiek novērota lašu dabiskais nārsts. Īpaši daudz nārsta ligzdu atklāts Dravas upē. Makšķernieku un zvejnieku lomos līdz ar tradicionālajiem taiminiem parādās arī lašu piezveja.

    1997. g. Polijas upēs tika uzsākta laša vaislinieku zveja mākslīgās ataudzēšanas vajadzībām, kas 1998. g. deva labus rezultātus.Vaisliniekus izturēja zivaudzētavās lielos baseinos. 1998. g. izmantoja vairāk nekā 80 vaislinieku. Tēvini bija no 1,7 līdz 15,5 kg smagi, mātītes- no 6,0 līdz 16,5 kg. No mātītēm ieguva vairāk par 800 tūkst. ikru. Tikpat daudz ikru kopumā ieguva arī no tām laša mātītēm, kas no smoltiem tika izaudzētas Mjastko zivaudzētavā, taču pēdējās bija daudz mazākas svarā un garumā un ar mazāku auglību.

    Ar smoltu iezīmēšanu pētītas lašu migrācijas, augšanas un izlaišanas efektivitāte. No 1994. līdz 1998. g. Polijā ar piekarzīmēm iezīmēti un izlaisti pavisam vairāk par 50 tūkst. smoltu. Iezīmēto lašu atguvumi sanemti galvenokārt no Baltijas jūras dienvidu daļas, kā arī no centrālās Baltijas un Somu līča.

    Pēc iezīmēšanas datiem, pirmajā jūras dzīves gadā laši sasniedz garumu vidēji 55 cm (no 41 līdz 68 cm) un svaru vidēji 1,9 kg (no 0,5 līdz 3,1 kg). Otrajā gadā tie sasniedz vidēji 72 cm un 4,9 kg.

    Lai novērtētu audzētavu lašu izlaišanas efektivitāti, zvejas atguvumu un dabisko populāciju veidošanos, nepeiciešami vēl ilgstošāki novērojumi, taču pirmo gadu rezultāti par Daugavas izcelsmes lašu reaklimatizāciju Polijas upēs ir ļoti daudzsološi. Lašu audzēšanu un izlaišanu finansē valsts.

    Mainītajos vides apstākļos un atlikušajos ierobežotajos nārsta laukumos upēs laša populācijas nevar sevi tikai dabiski atražot tādā līmenī, kas pieļautu zveju, tāpēc Polija plāno paplašināt lašu mākslīgo ataudzēšanu, nākotnē izlaižot ik gadu līdz 1 milj. Smoltu, galvenokārt 2 gadus vecus.
 

    Lašus varētu ķert ar tīklu, vai murdu palīdzību un pēc iespējas saudzīgāk apieties ar noķertajiem īpatņiem, lai radītu pēc iespējas mazāku stresa stāvokli.

    Pirms lasēnu izlaišanas jūrā Latvijas zivsaimniecības pētniecības institūta zinātnieki strādā vairākas dienas, lai noteiktu daudzumu lasēnu iezīmētu- pie muguras spuras piestiprinātu zaļu polietilēna zīmīti nerūsejoša niķeļa un hroma sakausējuma pavadiņā. Pateicoties iezīmēšanai nekļūdīgi var pateikt, cik ātri laši aug, bez tam iezīmēšana pierāda, ka laši vienmēr atrod savu māju. Vēl neviens Daugavas grīvā izlaistais lasis nav nozvejots, piem., Gaujā vai Salacā. Jo īpaši rudens pusē, tuvojoties nārsta laikam, viņi, atgriežas instinkta- hominga- mudināti, turas pie savas upes.Zīmītes vienā pusē saīsināts institūta nosaukums- Rīga LZPI, otrā individuālais vecums, ko varētu izmantot indivīda vecuma noteikšanai, bet indivīdu vecumu, kas nav iezīmēti, var noteikt pēc zīņās saskatāmajiem gadskārtu riņķiem.Bet būtu svarīgi arī šos indivīdus kaut kādā veidā iezīmēt, lai nākošajā gadā šo lasi noķerot to varētu atpazīt.

    Ar iezīmēšanu pētnieki risina vēl citus svarīgus jautājumus, piem., nosaka, kad un kur vislabāk izlaist lasēnus.
Atpakaļ uz aprakstu
 
 

    Dabiskos apstākļos katrā ūdens baseinā ir zināms līdzsvars starp dažādu sugu zivīm. Vienas vai otras zivju sugas samazināšanās ezeros izskaidrojama lielākoties ar nesaudzīgu vērtīgo zivju apzveju, kā rezultātā atbrivojas vieta mazvērtīgākām zivīm un tās savairojas ļoti daudz. Lašu dzudzumu arī samazina hidroceltniecība. Hidro celtnes aizsprosto upes, tādējādi ierobežojot vai pat noslēdzot ceļu uz nārsta vietām. Lielus zivju daudzumus iznīcināja dabiskos ūdens baseinos ievadītie indīgie rūpniecības notekūdeņi. Piemēram Lielupē, kur rūpniecības notekūdeņi izmainījuši hidrioķīmiskos ūdens režīmu zivīm nevēlamā virzienā, zivis nobeidzas un vairs neienāk nārstot.

    Liela nelaime manuprāt ir arī makšķerēšana neatļautā (lašu nārsta laikā) laikā, kā arī šķēršļu (murdu, tīklu) uzstādīšana to migrācijas ceļā.

    Lielu ļaunumu lašiem nodara arī silto ūdeņu ievadīšana upēs, kas paaugstina t⁰ tajās, kā arī tas, ka aizvien mazāk kļūst upēs ieplūstošo strautu skaits, kas ienes upē vēsu ūdeni un ir nepieciešami lašu nārstam.

Gadsimta nelaime

    Toksikoloze, kas izpaužas kā tiko izšķīlušos mazuļu masveida mirstība. Šo slimību zinātnieki nosauca par M-74. Tā kā pēdējos gados bojā aizgājuši no 80-90 % mazuļu, atsevišķas lašu audzētavas somijā un Zviedrijā pat slēgtas. Lai noskaidrotu, kas ir šī toksikoze un kā ar to cīnīties, izveidota starptautiska programma, kurā iesaistīti Latvijas, Somijas un Zviedrijas speciālisti. Pētnieki spriež, ka iespējamais slimības cēlonis varētu būt indīgās vielas (hlororganiskie savienojumi), kas , lialajiem lašiem barojotoies, nokļūst ikros un bloķē vielmaiņu. Mazuļi, kas no tiem izšķiļas nav dzīvotspējīgi un mirst. Tadag galvenais uzdevums ir izpētīt dažādu Baltijas jūras lašu barošanās ķēdi.

    Lai gan Latvijas populācijas lašus šis posts nav skāris, tomēr gan mūsu pētnieki, gan zvejnieki saprot, ka jādara viss, lai atklātu slimības cēloņus, jo Baltijas jūra ir viena.
Atpakaļ uz sākumu