Egle

Autors: Gunta Malceniece

Saturs

1. Egles
2. Egļu stādīšana
3. Egļu jaunaudzes kopšana
4.Egļu slimības.
5.Egļu kaitēkļi
6.Egļu postījumi
7.Atsauces uz citām lappusītēm



 

^
1. Egles

1.1. Egles (picea) – mūžzaļi vienmāju priežu dzimuma skuju koki. Latvijā 1 suga – parastā egle (P.abies). Tā sastopama bieži visā republikā – veido tīraudzes vai mistraudzes un aizņem 17,6% mežu kopplatības. Parastās egles mūža ilgums ir 200-300 gadu. Tā sasniedz 40 m augstumu, 3,8 m apkārtmēru (Latvijā 8 egles ir valsts aizsargājamas). Garumā aug līdz 80-120 gadu vecumam. Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem. Miza sarkanbrūna vai pelēka, atlobās sarkanbrūni līdz sarkandzelteni. Skujas pa 1, tumšzaļas, četršķautņainas, ar kātiņu, pie koka paliek 5-7, reizēm pat 10 gadus. (skujai nobirstot, kātiņš paliek pie dzinuma). Parastā egle sāk ziedēt 25-30 gadu vecumā.

Eglei ir sekla sakņu sistēma, novietota virsējā augsnes slānī. Ja egļu audze nav aizsargāta no valdošā vēja puses ar citu audzi vai mežmalas kokiem, tās bieži izgāž vējš. Egles zied maijā, un čiekuri ienākas tā paša gada oktobrī. Sēklas izbirst pavasarī – martā, aprīlī, tās ir tikpat lielas kā priedei, bet, kopā sabērtas, ir brūnā krāsā.

Egles aug barības vielām bagātākās augsnēs nekā priedes, bet slikti pārnes pārpurvošanos. Egle ir izteikti ēncietīga suga. Ilgi var augt zem citām koku sugām. Egļu dīgsti un jaunie dzimumi atklātās vietās bieži apsalst pavasara salnās.

Ziedi viendzimuma, zied 5. - 6.. Vīrišķie ziedi sakopoti dzeltenos, sākumā sarkanīgos mikrostrobilos, ko parasti sauc par čiekuriem. Uz čiekura ass pamīšu sakārtotas nelielas segzvīņas. Katrā to žāklē atrodas otrādi olveidīga vai rombiska sēklzvīņa, kam pie pamata ir 2 sēklaizmetņi, no kuriem attīstās sēklas. Sēklām nogatavojoties, segzvīņas izaug stipri lielākas, pārkoksnējas un kļūst par čiekurzvīņām. Parastajai eglei čiekuri ir brūni, nokareni, 10 – 16 cm gari, nogatavojas ziedēšanas gada rudenī (10.), no koka nokrīt veseli pēc sēklu izbiršanas. Sēklas sāk izbirt nākamā gada 3. - 4.(birst arī 5., dažkārt pat 6.). Dīkstspēlu saglabā 5 gadus un ilgāk. Dīgstiem ir 5-7 sirpjveidīgi liektas, 1 – 1.5 cm garas dīgļlapas. Pirmskujas plakanas, ar skropstaini zobainām malām. Četršķautņainās skujas sāk veidoties tikai 3. vai 4. gadā. Parastā egle nepanes pilsētas dūmus un putekļus, lielāku pilsētu stādījumos tā iznīkst. Tā ir vēja, kaitēkļu un slimību neizturīga suga. Koksni izmanto celulozes rūpniecībā, zāģmateriālu gatavošanai, malkai. Mizu izmanto miecvielu ieguvei. No skujām iegūs ēterisko eļļu, gatavo vitamīnu pastu, skuju miltus. Mizu, skujas un čiekurus lieto šķiedru krāsosānai (no saulē kaltētas un 2 diennaktis sūkalās mērcētas mizas iegūst dzeltenbrūnus un tabakbrūnus toņus, no 3. vāktām skujām – zaļa un zaļi brūnu krāsu, ja lieto 2 kodinātājus un šķiedru sautē, no ziemā vāktiem čiekuriem- smilškrāsu un brūnu krāsu, ja šķiedru sautē). Parastā egle noderīga dzīvžogu stādījumiem. To plaši izmanto par ziemassvētku eglīti (5-10 gadus vecus stādus).

1.2. Parastajai eglei ir daudz dekoratīvo formu. Mežos un apstādījumos sastopama t.s. čūsku egle (‘virgata’), kuras galvenajiem zariem neveidojas sānzari un skujas ir līdz 3 cm garas. Formas ‘Vinalis’ sānzariem ir ķemmveidīgi, nokareni dzinumi. Pundurforma ‘Remontii’ 2 – 3 m augsta, ar sīkām skujām un blīvu zarojumu, bet ‘Ohlendorffii’ izaug 5 - 6 m augsta, ar blīvu zarojumu un lielām skujām. Jaunas formas var iegūt no <<raganu slotām>> - ieapaļiem zaru sablīvējumiem, kas atgādina bērzu <<vējslotas>>. Latvijā introducētas vairākas Ziemeļamerikas sugas. Pazīstamākā ir asā egle (P.pungens), kam zilganzaļas līdz pelēkzaļas, durstīgas skujas. Tās dekoratīvai formai ‘Koster’, ko sauc par sudrabegli, ir sudrabpelēkas skujas, kas nemaina krāsu arī ziemā. Mīkstākas, zilganzaļas skujas un mataini dzinumi ir Engelmeņa eglei (P.engelmannii). Kanādas eglei (P.glauca) skujas ir zilganzaļas, ar upeņu smaržu. To ļoti bojā kaitēkļi. Individuālos dārzos, alpinārijos iecienīta ir Kanādas egle pundurforma ‘Conica’, kas ir koniska, līdz 1.5 m augsta un kam sākumā ir gaišzaļas, vēlāk zilganzaļas skujas. Pret kaitēkļiem izturīga ir tumšo, sīko skuju dēļ ļoti dekoratīva ir melnā egle (P.mariana). Ļoti smalkas skujas ir arī Kaukāzu eglei (P.orientalis), bet tā Latvijā bieži apsalst un apstādījumos nav izmantojama. Ļoti dekoratīva un ziemcietīga ir Serbijas egle (P.omorika), kam skujas apakšpusē ir krīta baltas atvārsnīšu un kas ir smuidras šauri koniskas. Sliktāk Latvijā aug Ajānu egle (P.jezoensis), kā arī Sitkas egle (P.sitchensis), ko var audzēt tikai Kurzemē. Parastajai eglei līdzīga ir Sibīrijas egle (P.obovata), dekoratīvi ir tās Altaja varietāte (P.o.var.altaica), kam skujas zilganas. Egli stāda ormālās līdz mitrās smilts un māla augsnē. Egles ir saulmīles, parastā un Sibīrijas egle ir ēncietīga, tomēr arī tās labāk attīstās saulē. Egles ir ziemcietīgas, parastā egle reizēm cieš no vēlajām pavasara salnām. Pret dūmgāzēm izturīgākā ir asā egle. Liela daļa sugas ir ātraudzīgas, izņemot Engelmeņa egli.

P.S. Par šo tēmu man galvā ienāca vins aņuks:

Doktors Vatsons jautā Šerlokam Holmsam:
- Dārgais Holmss, vai tā ir taisnība, ka jūs esat redzējis Bāskervilu suni?
   Šerloks Holmss sniedz doktoram Vatsonam savu pīpi un saka:
- Pamēģiniet, Vatson, jūs ne to vien vēl redzēsiet

Pavairo ar sēklām. Asās egles sēklas dīgst lēni, tāpēc ieteicams tās 1-2 mēnešus stratificēt. Dekoratīvās formas pavairo potējot, pundurformas ar spraudeņiem.

 

^
2. Egļu stādīšana

Egle atjaunojas gan dabiskā, gan mehanizētā veidā. Mehanizēti egles atjauno stādaudzētavā, tur tās aug 3 - 4 gadus un tad tiek stādītas izcirtumā kailcirtē vai citur. Eglītes atvedot uz mežu kārtīgi ir jāpierok, slapjā peļķē, dīķmalā vai citā mitrā vietā. Eglīšu skaits uz 1 ha ir 3 000 stādiņu. Egles stāda pa vienai, grupās, rindās. Eglītei no eglītes jābūt 2 – 2.5 m. Stādot divatā ir vieglāk. Bedrīte jārok slīpi, pēc eglītes ielikšanas, bedrīte jāpiebrien ar kāju (stingri).

 

^
3. Egļu jaunaudzes kopšana

Egļu jaunaudzes tīra ik pēc diviem gadiem. Reizēm pat katru gadu, ja krūmu ir ļoti daudz.

 

^
4. Egļu slimības

Egļu slimības ir ļoti daudz. Ar tām slimo gan skujas, gan stumrs, gan saknes.

4.1. Egļu skujbire (Lophoddermium marosporum) biežāk inficē 10 - 40 gadus vecus kokus, izraisot iepriekšējā gada dzinumu skuju brūnēšanu pavasarī. (skuju slimība)

4.2. Egļu vaivariņu rūsa (Chrysomyxa ledi), sastopama uz egļu skujām, kuras starpsaimnieks ir vaivariņi. (skuju slimība)

4.3. Egļu skuju zeltainā rūsa (Chrysomyxa abietis), kuras attīstība notiek bez saimniekaugu maiņas un infekcija izplatās no egles uz egli. Egļu skuju rūsa skar arī vecākus kokus, inficētās skujas nobirst, atsevišķos gadījumos var būt novērojama arī vainaga izretināšanās. (skuju slimība)

4.4. Skuju koku dzinumu vēzis (Scleroderris lagerbergii) izraisa pumpuru, skuju un jauno dzinumu kambija atmiršanu biežāk priedei, retāk eglei un lapeglei. Pirmie slimības simptomi parādās pavasarī, kad skujas pie pamatnes kļūst brūnas un noliecas uz leju, veidojot raksturīgu <<lietussarga>> formu. Vēlāk skujas un dzimumi atmirst virzienā no galotnes pumpura uz leju. Inficēšana iespējama visā ve»etācijas perioda laikā, bet jo sevišķi mitrā laikā maijā – jūnijā, kad veidojas jaunie dzinumi, kā arī no jūlija līdz oktobrim. (Skuju slimība)

4.5. Sakņu trupe izraisītāja ir sakņu piepe (Hoterobasidion annosum), sēne izraisa trupi viss biežās eglei un priedei. Eglei sakņu piepes izraisītā trupe vispirms izplatās saknēs, pēc tam inficē stumbru, izplatoties tajā līdz pat 10 m augstumā. Trupē sakņu un stumbru centrālā daļa, tāpēc inficētie koki ilgi saglabā dzīvotspēju, tiem nav novērojamas novājināšanās pazīmes. Trupei progresējot, novēro strauju inficēto koku nokalšanu. Inficētās egles koksne sākotnēji pelēcīga, vēlāk violeta līdz sarkanbrūna ar baltām joslām un melnu punktojumu.

4.6. Stumbra trupe Izraisa koku vispārēju novājināšanos, bojātos kokus bieži nolauž vai izgāž vējš. Trupes raksturīgākā arējā pazīme (augļķermeņi) – piepes parasti parādās 1 – 2gadus pēc stumbra inficēšanās. Priedei un eglei nozīmīgas divas stumbra trupes izraisītājas sēnes – priedes stumbra piepe (Phellnus pini) un egļu zaru piepe (Phellinus pini var. abietis).

 

^
5. Egļu kaitēkļi

5.1. Meža kultūrām zaudējumus rada tādi kaitēkļi kā maijvabojes, jūnijvaboles, jūlijvaboles, sprakšķa kāpuri un smecernieki. Viens no egļu kaitēkļiem ir Priežu lielais smecernieks (Hylobius abietis) un tam radniecīgi sugu kāpuri attīstās svaigi cirstu skuju koku celmos, saknēs, kā arī zemei pieguļošās ciršanas atliekās. Vaboles papildbarošanās laikā apgrauž jauno eglīšu stumbrus, mizu un pumpurus.

5.2. Mežā ļoti nozīmīgi ir stumbra kaitēkļu bojājumi. Svarīgie stumbru kaitēkļi ir sveķotājsmecernieki, koksngrauži, krāšņvaboles, koksnurbji un mizgrauži. Viens no nopietnākajiem stumbru kaitēkļiem ir mizgrauži. Tā ir ļoti īpatnēja vaboļu dzimta, kas savu dzīvi pavada galvenokārt zem koka mizas. Bojājumi vai nu pilnīgi, vai daļēji iezīmējas mizas iekšpusē un arī zem koksnes zem mizas, lēzenāk vai dziļāk to aizskarot. Bojājumi ir tik raksturīgi, ka pēc tiem var noteikt kaitēkļu sugu. No mizgraužiem visvairāk cieš egļu audzes.

5.3. Šobrīd Latvijā masveidā darbojas astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) Tas ir bīstams egļu stumbru kaitēklis Latvijas mežos.

5.4. Nozīmīga stumbru kaitēkļu grupa ir koksngrauži un ūsaiņi. Koksngrauži galvenokārt nozīmīgi kā tehniskie kaitēkļi, it īpaši sugas, kuru kāpuri ejas virzās dziļi stumbrā. Uz egles Latvijā sastopamas aptuveni 30 sugas.

5.5. Egļu mūķene (Lymantria monacha) ir tipisks skujgraužu kaitēklis, kas atskujo egli.

 

^
6. Egļu postījumi

Visbiežāk mežam postījumus nodara aļņi, staltbrieži un stirnas. Medņi savukārt noknābj svaigos skujkoku pumpurus zaru un galotņu galos, kas ir bīstami jauniem kociņiem un stādiem. No skuju kokiem visapdraudētākā ir priede, nedaudz mazāk apdraudētas ir egļu audzes. Vairākus gadus pēc iestādīšanas jaunajām eglītēm stirnas un staltbrieži apkož galotnes un sānu zarus.

 

^
7.Atsauces uz citām lappusītēm

http://ai1.mii.lu.lv/tautasdz/egle.htm
http://www.liis.lv/progpiem/grafika/qbasic/egle/egle.htm
http://www.avd.edu.lv/Alainis/egle450.html
http://www.altavista.com/sites/search/web?q=fir-tree&kl=en&search=Search&pg=q
http://google.yahoo.com/bin/query?p=fir-tree&hc=0&hs=0

 

[an error occurred while processing this directive]  [an error occurred while processing this directive] 
Meklētājs «Google» Latvijas Universitāte BioloÄ£ijas fakultāte Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija BioloÄ£iskā daudzveidÄ«ba Latvijā, Informācijas un sadarbÄ«bas tÄ«kls (CHM) Latvijas daba Piekrastes biotopu aizsardzÄ«ba un apsaimniekoÅ”ana Latvijā Latvijas Malokologu biedrÄ«ba Latvijas BotāniÄ·u biedrÄ«ba Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LU LU BF LDF Ezeri Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Latvijas daba Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Meklē Raksti mums

[an error occurred while processing this directive] Lappusi «pamatlapa.shtml» veidoja [an error occurred while processing this directive] Gunta Malceniece
sadarbībā ar eko@lanet.lv [an error occurred while processing this directive] 2001.06.19.