Attīstība.

Olām (ikriem) nav cieta dīgļapvalka – amnija, tādēļ tās var attīstīties tikai mitrā vidē.

Brīdī, kad olšūna atstāj mātes organismu, tā pārklāta ar nelielu kārtiņu gļotaina olbaltuma, kas izdalās no olvada sienām. Olšūnai nonākot ūdenī, caur šo gļotu apvalku tai piekļūst spermatozoīdi, no kuriem viens ieurbjas olšūnā. Spermatozoīda un olšūnas kodoli saplūst un veidojas vienšūnas dīglis, kas caur svaigi iznērsto ikru strauji uzbriestošo apvalku izskatās kā neliela lodīte – virspusē tumšāka (šūnas kodols), apakšpusē gaišāka (dzeltenums). Abinieku ikru dzeltenums ir olšūnas citoplazmā uzkrājušos barības vielu kopums, kas sastāv no proteīniem, lipīdiem un ogļhidrātiem glikogēna granulu veidā.Dažas stundas pēc apaugļošanās olšūna sāk drostaloties, turpmāk iziet nevienmērīgu dalīšanās ciklu, līdz sasniedz nākamo attīstības stadiju – kāpura, jeb kurkuļa stadiju.Sākumā kurkulim nav kāju; vienīgais pārvietošanās orgāns ir aste, ko apņem labi apasiņota peldkroka, kas daļēji pilda arī elpošanas funkciju. Kurkulim ir sānu līnijas orgāni, 2-3 pāri ārējo žaunu. Ārējās žaunas drīz atrofējas un to vietā attīstās žaunu spraugas ar žaunu lapiņām. Vēlāk sāk veidoties ekstremitātes – priekšējās un pakaļējās apmēram vienlaicīgi, taču uz āru priekškājas parādās vēlāk, jo ilgāku laiku tās ir paslēptas zem dzīvnieka ādas.Drīz vien pēc priekškāju parādīšanās aizvelkas žaunu spraugas un izveidojas plaušas. Šajā laikā dzīvniekam reizi pa reizei jāuzpeld ūdens virspusē, lai piepildītu tās ar gaisu. Turpmāk kurkulim izzūd sānu līnijas orgāni, mainās ādas, acu un galvaskausa uzbūve, palielinās mute. Dzīvnieks uz laiku pārstāj baroties, jo pārveidojas tā gremošanas sistēma – saīsinās zarnu trakts, no spirāliska tas kļūst izlocīts. Enerģija, kas nepieciešama šīm pārvērtībām tiek ņemta no astes, tai pamazām uzsūcoties. Šī posma beigās no astes palicis tikai neliels stumbenītis, kurkulis jau gandrīz kļuvis par pieaugušu vardi. Pēc neilga laika jaunais dzīvnieks no saviem vecākiem atšķiras tikai ar mazākiem izmēriem.

Siltos pavasaros pirmos parasto varžu kurkuļus ūdenstilpēs var ieraudzīt jau aprīļa beigās – maija sākumā (pusotru nedēļu pēc nārsta). Tikko izšķīlušies tie ir 0.6 – 0.8 cm gari, gandrīz pilnīgi melni, to ķermeņa daļas vēl neizteiktas. Pirmās dienas kurkuļi nav spējīgi aktīvi pārvietoties – tie nekustīgi karājas pie tukšajiem ikru apvalkiem, piestiprinājušies ar pakavveidīgu piesūcekni. Maņu orgāni šai laikā tiem vāji attīstīti – acis, nāsis, dzirdes aparāts atrodas zemādas aizmetņu stadijā. Šo orgānu funkcijas pilda sānu līnijas orgāni – nelielu epidermas veidojumu rindiņa, kas stiepjas visa ķermeņa garumā; tie uztver ūdens svārstības. Sākumā tie pārtiek no dīgļa periodā neizmantotā dzeltenuma, vēlāk no savu ikru apvalkiem. Kad tie apēsti, pārtiek no augiem, dažādiem apaugumiem, atmirušām augu un dzīvnieku daļiņām. Sākumā tie dzīvo lielos baros ūdenstilpes piekrastes augājā, izšķilšanās vietās, vēlāk izklīst pa ūdenstilpi, tomēr uzturas ne visai dziļās vietās. Kurkuļi intensīvi barojas, bet to ķermeņa masas pieaugums ir neliels – īsi pirms metamorfozes to masa ir tikai 0.5 – 1g . Kad jūnija beigās – jūlija sākumā jaunās vardītes iznāk no ūdens, to garums reti pārsniedz 2cm.