Ziemošana.

Iestājoties aukstam laikam vardes kļūst mazkustīgas un nepieciešamība uzņemt barību tām samazinās. Ziemas guļas laikā tās praktiski pārtrauc baroties.Tomēr, lai arī ziemojošu abinieku vielmaiņa ir maksimāli palēnināta, pilnīgi pārtraukta tā netiek, tāpēc jau rudens periodā dzīvnieku organisms sāk gatavoties ziemas guļai: ādā pieaug funkcionējošu kapilāru skaits, paaugstinās hemoglobīna spēja piesaistīt skābekli, aknās uzkrājas glikogēna rezerves, pazeminās nervu kairināmība un vadāmība, samazinās ūdens izdalīšanās caur nierēm. Ziemas guļas laikā abiniekiem apstājas šūnu dalīšanās process. Pat ja ziemojošs dzīvnieks tiek pārvietots siltumā un piespiests kustēties un kurkstēt, šūnu dalīšanās vienalga nenotiek. Tā atsākas tikai pavasarī.
Parastās vardes ziemošanas vietās pulcējas vēlu - kad minimālā gaisa temperatūra pazeminās līdz +5° - 3°C. Ūdens temperatūra šajā laikā ir augstāka par gaisa temperatūru. Kukaiņu skaits mežos un pļavās jūtami samazinājies, bet barībai noderīgu ūdens sīkbūtņu vēl ir daudz, kas arī zināmā mērā ietekmē dzīvesvietas maiņu. Uz nākamajām ziemošanas vietām attiecīgā apvidus vardes sāk pārvietoties apmēram vienlaicīgi, tāpēc rudeņos novērojamas to masveida migrācijas. Tās gan ir īslaicīgas - ilgst tikai 3 - 4 dienas.
Par parasto varžu patvērumu ziemā var kļūt jebkura līdz dibenam neaizsalstoša ūdenstilpe, taču priekšroka tiek dota nelielām upītēm vai strautiem ar strauji tekošu ūdeni, ja vien to grunts nav pārāk akmeņaina. Dažreiz ziemo arī dziļākos notekgrāvjos un kūdras purvos. Samērā maz parasto varžu ziemo lielās upēs vai ezeros bez caurteces. Ziemojot šādās ūdenstilpēs, vardes cenšas uzturēties neaizsalstošu noteku vai avotu tuvumā, kur labāka ūdens aerācija un mazāka kaitīgo gāzu koncentrācija. Parasti ziemo daži desmiti īpatņu kopā, bet reizēm vienuviet var salasīties vairāki simti varžu. Tās novietojas vai nu vienkārši uz ūdenstilpes dibena vai zem akmeņiem, pārkareniem krastiem, vai augājā. Parastās vardes nemēdz ierakties dūņās.
Nekustīgie dzīvnieki ieņēmuši raksturīgu pozu: ar izvērstām priekškājām vardes aizsegušas galvu, pakaļkājas saliektas un piekļautas vēderam.Taču dažreiz var ieraudzīt arī nepārtraukti kustošu dzīvnieku mudžekli: lēni airējoties ar kājām tie cenšas ieņemt pēc iespējas drošāku vietu. Ja varžu barā iekļūst kāds bezmugurkaulnieks, tas var tikt apēsts. Dažu ziemojošu parasto varžu kuņģos atrastas arī augu daļiņas un ādas maiņas laikā pašu nomestās ādas gabaliņi. Parastās vardes ir vienīgie Latvijas abinieki, kas ziemas laikā var saglabāt zināmu aktivitāti - spēju pārvietoties un uzņemt barību.

[Atpakaļ]