Autors: ILUTA LŪCE
UPES KOSAS (Equisetum fluviatile L.) ekoloģija

Saturs

1. Ievads

1.1. Kosu sistematiskā piederiba

1.2. Kosu vispārīgais raksturojums

1.3. Kosu vairošanās

1.4. Upes kosas (Equisetum fluviatile L.) vispārīgais raksturojums

2. Faktoru ietekme uz upes kosas izplatību un vispārīgo attīstību

2.1. Abiotiskie faktori

2.1.1. Temperatūra

2.1.2. Apgaismojums

2.1.3. Mitrums

2.1.4. Reljefs

2.1.5. Augsnes

2.2. Antropogēnie faktori

2.2.1. Neapzināti veicinošie

2.2.2. Apzināti veicinošie

2.2.3. Neapzināti kaitnieciskie

2.2.4. Apzinātā kaitniecība

2.3. Biotiskie faktori

2.3.1. Iekšugas konkurence

2.3.2. Starpsugu konkurence

1.IEVADS

1.1. Kosu sistemātiskā piederība

Kosas pieder pie augstākajiem augiem jeb kormofītiem (korms – augstāko augu veģeratīvais ķermenis).

Mūsdienu sistēmās šo augu grupa ir bijusi gan nodalījuma, gan klases līmenī. Izdevumā kosas ir apvienotas kosveidīgo nodalījumā Equisetophyta ar vienu mūsdienu klasi Equisetopsida. E. Ozoliņa darbā „ Augstāko augu sistemātika” (1973) kosas apvieno ķīļlapveidīgo klasē Equisetatae (Sphenopsida), kas pieder pie paparžaugu nodalījumā Pteridaphyta.

Darbā „Algae – an introduction and phycology”(1997) augus, kam ir izveidoti īsti vadaudi apvieno traheofītu (Tracheophyta) nodalījumā un kosas (Sphenopsida) klasē.

Darbā izmantota tradicionālā mūsdienu shēma – kosveidīgo nodalījums Equisetophyta,

ķīļlapveidīgo jeb kosveidīgo klase Equisetatae (Equisetopsida),

kosu rinda – Equisetales,

kosu dzimta – Equisetaceae,

kosu ģints – Equisetum.

(Ābele, Piterāns, 1982).
uz saturu
1.2. Kosu vispārīgais raksturojums

Kosas ir daudzveidīgi lakstaugi. Augsnē tām attīstas posmaini, ļoti zaraini sakneņi, kuriem pie katra mezgla, ir plānu, brūnganu zvīņveida lapu mieturis. Lapas ar sāniem mazliet vai vairāk saaug un veido ap posmu pamatni maksti. Dažām sugām (tīruma kosa) īsi sakneņu atzarojumi pārveidojaas nelielos bumbuļveida paresninājumos – rezerves vielu krātuvēs, kas ir pārziemošanas un veģetatīvās vairošanās orgāni. Pie sakneņa mezgliem atrodas tievu, ļoti zarainu piesakņu mieturi, kas ar sakneņu galiem ļoti intensīvi vairojas. Tāpēc dažas ir ļoti plaši izplatītas nezāles (Pētersone, 1953).

Kosu virszemes dzinumi izaug no sakneņa. Parasti tie ir viengadīgi, reti daudzgadīgi. Vairumam sugu dzinumi ir ap 1m augsti un no 2-5 mm diametrā.

Kosām dzinumu posmi ir raibi, starp ribām ir rievas. Secīgu posmu ribas ir pamīšus. Lapas zvīņveida, brūnas, lielākoties bez hlorofila, pie pamatnes saauguša makstī, kas apskauj posma pamatu. Lapu redukcijas dēļ, fotosintēzi veic dzinumi sadalījušies posmos (internodijos), kas dobi (izņemot mezglus). Rudenī stumbri iet bojā vai arī saglabājas visu ziemu (Ozoliņa, 1973).
uz saturu
1.3. Kosu vairošanās

Kosas vairojas divējādi: ar sporām un veģetatīvi.



Kosu sporofilu vārpas ovālas vai ovāli cilindriskas, parasti stumbra vai dažkārt arī zaru galos (1.zīm.). Sporangiji pa 4 – 7 zem vairogveida sporofiliem, kas ar kātiņiem piestiprinājušies pie vārpas ass. Sporas apaļas vai olveid, zaļas, satur hlorofilu. No ārējā sporas apvalka izveidojas 4 ļoti hidroskopiskas lentas (elatēras). Mitrumā šīs elatēras ir atvijušās no sporas, savukārt sausumā ir apvijušās ap sporu. Protaliji aug uz zemes. Tiem ir zaļas, sīkas, daivainas plātnītes veids. Protaliji var būt divdzimumu vai viendzimuma. Vīrišķie protaliji ir sīkāki nekā sievišķie. Bieži dzimumu nosaka vides apstākļi. Nelabvēlīgos apstākļos (barības sāļu trūkumā, vājā apgaismojumā) vairāk attīstās vīrišķie, bet labvēlīgos apstākļos – sievišķie vai divdzimumu protaliji (Ozoliņa, 1973).

Veģetatīvi vairojas ar sakneņu galiem. Uz šiem sakneņiem rodas pumpurs no kura izaug dzinums – jaunā kosa.
uz saturu
1.4. Upes kosas (Equisetum fluviatile L.) vispārīgais raksturojums

Daudzgadīga augs. Sakneņi tumši brūni, diezgan resni (2 – 5mm). Auglīgie un neauglīgie stublāji līdzīgi un parādās reizē, tie 20 cm līdz 1.5 m augsti, zaļi, taisni, diezgan resni (līdz 6 mm), vienkārši vai zaraini, ar gludām ribiņām un plašu centrālo dobumu. Zari ar sīki grumbuļainām ribiņām.Maksts cilindriska, pieguļ stumbram, zobiņi lancetiski īlenveida, brūni melni, apmale šaura, bāla. Sporofilu vārpa strupa.

Sporangiji jūnijā, jūlijā.

Kosas ir vieni no tiem augiem, kuri sastopami gandrīz visos kontinentos, izņemot Austrāliju un Jaunzēlandi (Ozoliņa, 1973). Upes kosa ir sastopama galvenokārt Eiropas R, Amerikas Z un visā Āzijā.

Katrai kosu sugai ir raksturīga sava augšanas vide. Šī vide nosaka to attīstību. Upes kosa sastopama galvenokārt tikai ūdenstilpņu tuvumā, kā arī zāļu un sūnu purvos. Jāatzīmē, ka šī kosu suga ir visai bieži sastopama, taču pēdējā laikā tā tomēr kļūst apdraudēta.

Kosas tāpat kā daudzi citi augi ir diezgan nozīmīgi cilvēka dzīvē. Upes kosa satur diezgan daudz C vitamīna, saponinu, nesatur alkoloidus.
uz saturu
2. Faktoru ietekme uz upes kosas izplatību un vispārējo attīstību

Sugas augšanas vieta ir apkārtējā vide, kurā atrodas noteiktā suga un abas savstarpēji mijiedarbojas.

Var izdalīt 3 vides faktoru maiņu, kas var mazāk vai vairāk ietekmēt sugas augšanas apstākļus, morfoloģiju un izplatību:

  1. regulāra – periodiska maiņa – mainoties sezonām, diennakts apstākļiem (atšķirīgas naqkts un dienas temperatūras);
  2. neregulāra maiņa – nav noteiktas periodiskas iedarbības- laikapstākļu atšķirības un maiņa dažos gados, katastrofiskas iedarbāibas – vētras, lietusgāzes utt.;
  3. iedarbības, kas saistītas ar strauju temperatūras maiņu (klimata sasilšana vai atdzisšana), struja ūdenstilpņu aizaugšana utt..
Katra suga ir specifiska pēc savām ekoloģiskajām iespējām. Pat pēc adaptācijas iespējām līdzīgām sugām eksistē tomēr atšķirīga attieksme pret noteiktiem faktoriem.

Organism optimālā zona un izturības pakāpe attiecībā uz kādu no vides faktoriem var veidoties atkarībā no tā, ar kādu spēku un daudzumu vienlaicīgi darbojas citi faktori – faktoru savstarpējā iedarbība.
uz saturu
2.1. Abiotiskie faktori

2.1.1. Temperatūra Upes kosa ir sastopama g. k. Eiropas R, Amerikas Z un visā Āzijā. Tātad tā var izturēt dažādas gaisa temperatūras, taču tā nav sastopama reģionos ar ļoti augstu vai zemu temperatūru, piem., Āfrikā vai Arktikā. Reģionos ar ļoti zemu temperatūru upes kosa nav sastopama, jo:
  1. ļoti ilgu laiku ir sasalums;
  2. īsas vasaraas – nespēs laicīgi attīstīties un tādējādi nespēs attīstīt sporofilu vārpas un sporas;
  3. bioķīmiski un morfoloģiski neatbilst šo reģionu klimatiskajiem apstākļiem.
Savukārt reģionos ar augstu temperatūru, piem., Āfrikā upes kosa nav sastopama, jo:
  1. pārāk augsta temperatūra;
  2. trucē Āfrikai raksturīgā sezonalitāte – susajā periodā izkalst ūdenstilpnes, kas upes kosai ir raksturīgais biotops, un augsne, kosa var iznīkt;
  3. bioķīmiski un morfoloģiski neatbilst šo reģionu klimatiskajiem apstākļiem.
Taču jāatzīst, ka upes kosas tolerances loks ir visia plašs uz temperatūtas paaugstināšanaos.

Galvenie adaptācijas ceļi augiem ir bioķīmiskas, fizioloģiskas un morfoloģiskas izmaiņas. Siltums, kas rodas vielmaiņas procesā, transpirācijas rezultātā siltums tiek atdots apkārtējai videi, tādēļ auga temperatūra ir zemāka par apkārtējās vides temteratūtu.

Temperatūras maiņa var novest pie makromolekulu stereoķīmiskās specifilas izmaiņām: trešējās un ceturtējās olbaltumvielas struktūras līmenī; nukleīnskābes stuktūras līmenī; šūnas membrānas un citos šūnas līmeņos. Temperatūras paaugstināšanās upes kosai tā pat kā citiem augiem var palielināties molekulu skaits, kurām piemīt aktivitātes enerģija un šīs reakcijas ātruma izmaiņas var palielināties 2-3 reizes. To var noteikt pēc Vanta – Goffa likuma. Palielinoties aktivitātes enerģijai, palielinās vielmaiņas reakcijas un tas var izraisīt upes kosai morfoloģiskus un bioķīmiskus trucējumus vai arī augs var aiziet bojā. Aiziešanu bojā var izskaidrot ar to, ka metabolisma procesa paātrināšanās var novest pie destrukturizācijas jau pirms tam, kā notiek auga fermentu siltumsagrūšana (denaturācija).

Savukārt temperatūras pazemināšanās izraisa augā pretēju reakciju – vielmaiņas reakciju palēnināšanoas. Temperatūras pazemināšanās var izraisīt destruktīvu iedarbību augu šūnās – augam, kuram visa bioķīmiskā un morfoloģiskā sistēma nav vēl adaptējusies jaunājiem apstākļiem. Temperatūrai pazeminoties, ledus kristākiņi, kas rodas šūnās pārtrauc visus procesus, kas tajā noris un pārpēš šunu un vadaudus, tātad tiek trucēta arī barības vielu uzņemšana.

Tā kā upes kosa ir daudzgadīgs augs, tad tā ir piemērojusies pārziemošanas procesam. Tās parziemo ar sakneņiem, jo virszemes daļa rudenī aiziet bojā. Rudenī pazeminoties temperatūrai augam novēro efektīvu iztvaikošanas ierobežojošo sistēmu, kā arī zemu osmotisko spiedienu. Pāzemē esošās auga daļas spēj pārziemot, jo to šūnās ir uzkrājušies ogļhidrāti, ogļūdeņraži, aminoskābes – bioķīmiskas vielas, kas saista ūdeni.

Temperatūras paaugstināšanaās pagarinās upes kosas veģetācijas ilgumu, taču pazemināšanās - saīsinās un tas var izraisīt to, ka nenotiks laicīga sporu vai protalliju, vai jauno īpatņu attīstība. Tādēļ upes kosas vienīgais vairošanās ceļš būtu veģetatīvi ar pazemes sakneņiem, vismaz līdz tam brīdim, kāmēr adoptējas jaunajiem vides apstākļiem.
uz saturu

2.1.2. Apgaismojums Upes kosu varētu pieskaitīt pie fakultatīvajiem heliofītiem jeb tie ir augi, kuri var augt gan intensīvā apgaismojumā , gan ēnā. Optimālā FAP izmantošana notiek pie pilnas apgaismošanas.

Upes kosa pēc uzbūves ir visai smalks augs, tādēļ kaut arī tā spēj augt arī intensīvā apgaismojumā, taču tas nebūtu ieteicams, jo tiešie sules stari smalkos zariņus apdedzinās. Tā kā šī kosu suga aug ūdenstulpņu tuvumā un pār tām mēdz bieži vien pārklāties koku zari, tad tā tiek pasargāta no saules un fotosintēzei nepieciešamo enerģiju izmanto no puzdienlaika saules, kad saules apgaismojums visintensīvāk nonāk uz zemes. Par to, ka upes kosa varētu vairāk izmantot pusdienlaika saules enerģiju, liecina horizontālais zariņu izvietojums, jo bez lapu kopējās virsmas ļoti nozīmīga ir to orientācija telpā. Vertikālais liecinātu par vakara vai rīta saules enerģijas izmantošanu. Šī kosa, tā pat kā citu kosu sugu pārstāvji nav īpaši piemērota intensīvai fotosintēzei, par to liecina kosas uzbūve – saules enerģijas uztveršanai ir mazs laukums – kāts un smalki zariņi (nav lapas ar lielu laukumu, kā citiem augiem). Jo ir tā, ka, jo lielāka ir fotosintezējošā virsma, jo pilnīgāka ir gaismas enerģijas izmantošana. Šī fakta kvantitatīvai raksturošanai izmanto lapu virsmas indeksu ILV .

Tomēr kosa nevarētu attīstīties pilnīgi ēnainos apstākļos, jo fotosintēzes procesi tai tomēr ir nepieciešami
uz saturu

2.1.3. Mitrums Upes kosai šūnās ir samazināts hidrofīlo elektrolītu un neelektrolītu šķīdumu koncentrācija, kas ļauj augam augt mitrās un pārmitrās vietās.

Ūdens pārpilnība nespēj nekādi ietekmēt savādāk šo augu, jo tā aug praktiski ūdenī, savukārt sausums spēj ļoti ietekmēt upes kosu.

Tie ir homiohidrotiskie augi, kuriem šūnā vienmēr ir ūdens rezerve, labi attīstīta sakņu sistēma utt.. Raksturīga ekstensīva sakņu sistēma – dziļa, apņemot lielu augsnes daudzumu, taču maz zarota. Pie lielām ūdens tilpnēm (upēm, ezeriem) sastopamām kosām ir seklāka sakņu sistēma un nedaudz zaraināka, taču pie grāvjiem un strautiem sastopamām kosām ir dziļāka un mazāk zarotāka (Lūce,1996 –1998). Tas ir saistīts ar to, ka vasaras karstākajā periodā šie grāvji un strauti izžūst un tādēļ kosas izmanto gruntsūdeni, kurš atrodas dziļākajos slāņos. Savukārt ļoti lielā sausumā var aiziet bojā. Mitrumu nosaka arī nokrišņi un tie savukārt ietekmē kosu vairošanos. Lielā mitrumā kosa nespēj izsēt sporas, sausumā – izplešās, atritinās. Tādēļ pārlieku lielā mitrumā vairošanās process tiek kavēts. Tālākai attīstībai – jauna indivīda veidošanās procesā mitrums ir tieši ļoti nepieciešams. Tā kā visi abiotiskie faktori ir savstarpēji siastīti, tad jāātzīmē, ka nokrišņu audzuma un iztvaikošanas attiecības ir atkarīgas no temperatūras.
uz saturu

2.1.4. Reljefs Šī kosu suga varētu būt vairāk izplatīta (sastopama) ieplakās pie ūdenstilpnēm nevis augstākās vietās, piem., pauguros . To varētu izskaidrot ar to, ka paugstinājumos ir augsts pamatklintājs, kas var izraisīt pazemes daļu izsalšanu ziemā, zems gruntsūdens līmenis, kas ir visai nepieciešams, ja kosa aug pie ūdenstilpnēm, kuras vasaras karstākajos periodos izžūst.

Ieplakās ir augts gruntsūdens līmenis, siltākas ziemas utt..
uz saturu

2.1.5. Augsnes Kosas ilgu laiku tika uzskatītas par augsnes bioindikātoriem (aug skābās augsnēs), tātad tās ir acidofīlie augi. Nosakot augsnes pH, tika konstatēts, ka kosas var pieskaitīt arī pie neitrofīliem augiem (aug augsnēs ar 6 – 7.5 pH). Bāziskās augsnēs sastopamas tās kosu lokālās populācijas, kuras aug grāvjos vai strautos. Augsnes bāziskums izskaidrojams ar to, ka l/s zemēs, mazdārziņos izmanto kaļķi, kas ar lietusūdeņu vai gruntūdeņu palīdzību tiek izskalots meliorācijas grāvjos no kuriem ar ūdens palīdzību izšķīdušie kaļķa savienojumi nonāk grāvjos vai strautos. Tādā veidā strutos tiek novadītas mākslīgās minerālvielas, kuras savukārt izmanto kosas vispārējai attīstībai (sk. Antropogēnie faktori) (Lūce, 1996 – 1998).

Augsnes porainība vai neporainība var ietekmēt augšanas un attīstības faktorus, jo tā nosaka ūdens gaisa, temperatūras un barības vielu režīmu. Porainība sadalās kapilārajā un nekapilārajā.
uz saturu
2.2. Antropogēnie faktori

2.2.1. Neapzināti veicinošie Kā jau tika minēts iepriekš, kosas ne vienmēr var uzskatīt par augsnes bioindikātoriem. Tas, ka tās aug gan skābā augsnē, gan bāziskā augsnē var izsakidrot ar to, ka l/s zemēs, mazdārziņos plaši izmanto augsnes kaļķošanu, kā arī mineralizāciju ar mākslīgiajiem minerālmēsliem. Daļa no mēslojuma un kaļķa noskalojoties ar lietus ūdeni vai gruntsūdeni nonāk meliorācijas grāvjos un tad nonāk blakus esošajos strautos vai grāvjos, kur aug upes kosa.

Šīs pie tām nonākušās minerālvielas koas izmanto augšanai un attīstībai. Nelielo īpatņu skaiti šajās atradnēs var izsaidrot ar to, ka kosa vēl nav adoptējusies jaunajiem apstākļiem. Šī mineralizācija un kaļķošana var ietekmēt to tā , ka kosa ar laiku varētu adaptēties jaunajiem apstākļiem vai arī tā nenotiks un kosa iznīks – pazudīs uz visiem laikiem. Taču, ja tā tomēr spēs adaptēties, tad varētu pat atļauties domāt par kādām morfoloģiskām, bioķīmiskām izmaiņaim vai pat mutācijām hromosomu līmenī, kas var novest pie poliploīdijas.

Tās kosas, kuras aug savos ierastajos apstākļos ir palikušas nemainīgas un tām ir raksturīgas lielākas lokālās populācijas, piem., Pēterupes augštecē (tek cauri g.k. mežam) ir sastopamas upes kosas, kuras aug augsnē ar 4 pH un lokālo populāciju veido līdz pat 100 indivīdu. Augsnes skābumu var izskaidrot ar to, ka no blakus esošā meža uz upi notek trūdvielu organiskās skābes (humusskābes), kas rodas no nepilnīgas lapu un skuju u.c. augu nesatrūdēšanas līdz beigu stadijai.
uz saturu

2.2.2. Apzināti veicinošie Tādi faktori mūsdienās praktiski nav novēroti. Kādreiz senatnē kosas bija plaši iecienītas medicīnā, arī upes kosa, taču mūsdienās tai nav nekād nozīme, vienīgi dekoratīvā.
uz saturu 2.2.3. Neapzināti kaitnieciskie Šie neapzināti kaitnieciskie faktori varētu būt:
  1. augsnes agroapstrāde;
  2. reljefa mainīšana;
  3. dabīgo barības vielu samazināšana, piem., alkšņu izciršana;
  4. herbicīdu izmantošana ar negatīvu ietekmi.
Šos visus variantus var iedalīt pie neapzinātās kaitniecības, jo cilvēki neapzinās, neiedomājas par to, ko viņi nodara dabai – upes kosai, bet apzinās tikai savas vajadzības (t.i. līdzekļi tiek izmantoti bez tieša mērķa iznīcināt doto sugu).

Augsnes agroapstrāde un reljefa mainīšana saistīta ar jaunu l/s zemju ierīkošanu, dabīgo barības vielu samazināšana saistīta ar krastu sakopšanu, savukārt herbicīdi pie upes kosas nonāk no l/s zemēm, kur tos izmanto nezāļu apkarošanai.

Kā jau jebkura kaitniecība arī šie kaitniecības veidi ietekmē kosas izplatību un attīstību.
uz saturu

2.2.4. Apzinātā kaitniecība Apzinātās kaitniecības faktori:
  1. augsnes agroapstrāde;
  2. kosu un to pavadītājsugu izrakšna;
  3. kosu nopļaušana.
Apzinātā kaitniecība ir raksturīga upju krastu, ezeru un citu ūdenstilpņu apsaimniekošanas rezultātā. Upju kosa tiek izrakta vie nopļauta pirms tam, kā kosa paspēj pavairoties ar sporām. Tādēļ tā parasti šādā situācijā vairojas veģetatīvi ar pazemes daļām. Taču rodas jautājums vai šādā veidā tikai vairojoties lokālā populācija nepaliks mazāka, varbūt tā tomēr paliks nemainīga vai arī notiks pretējs process – sāks vairāk dzīt virszemes daļas (lielākā skaitā) vai apņems straujāk apkārtējo teritoriju (ar pazemes daļām – sakneņiem). Taču jauno pēcnācēju radīšana nebūs tik efektīva kā vairojoties ar sporām, kuras vējš aiznesot tās tālāk var veidot jaunas lokālās populācijas.

Izrokot kosu, tā tiek iznīcināta, ja nu vienīgi saglabājas kāds saknenis, tad, ja neneotiek atkārtota, piem., grāvja izrakšana – iztīrīšana, tad lokālā populācija tomēr spēs atjaunoties.
uz saturu
2.3. Biotiskie faktori

Iekšsugas un starpsugas konkurence ir ļoti raksturīga dabā, kā arī teritoriālā struktūra – atsevišķu īpatņu un to grupu izvietošanās sistēma populācijas areālā.

2.3.1. Iekšsugas konkurence Teritoriālā struktūra lielā mērā ietekmā arī iekšsugas konkurenci. To iedela 3 grupās;
  1. vienmērīgais izvietojums;
  2. nejaušais izvietojums;
  3. grupveida izvietojums.
Iekšsugas konkurence upes kosai ir minimāla, taču pastāv. Ja īpatņi ļoti cieši saauguši kopā, tad var izpausties tas, ka daži no īpatņiem tiek nobīdīti malā, t.i. mazāk auglīgu vai maz mitru vietu. Šī nobīde varētu būt neliela, taču nozīmīga – īpatņi ir mazāki, smalkāki. Taču virzīšanos pa to pašu joslu gar krastu uz priekšu var traucēt citas augu sugas.

Upes kosai raksturīgi tas, ka viens gamets var veidot vairākus rametus. Tādēļ meklējot vietu ar labāku barības vielu bāzi indivīdu saknes savijās savā starpā veidojot mudžekli, tādā veidā sākas augu konkurence pēc barības vielām.

Virszemes un zemzemes konkurence ir savstarpēji saistīta, jo, ja augam trūks barības vielas, tad tas nespēs normāli attīstīties un to nomāks virszemes daļā citi īpatņi un līdz ar to šis augs nesaņems pietiekoši lielu saules enerģijas devu, kas nepieciešama fitohormonu sintēzei, piemēram, auksīnu sintēzei (atbild par augšnu garumā).
uz saturu

2.3.2. Starpsugu konkurence. Upes kosai konkurence var rasties ar tiem pašiem augiem, kuri aug helofītu joslā – ar niedri, vilkuvāli, ezera lielmeldru vai kādiem citiem augiem. Tā pat kā iekšsugas konkurencē starp upes kosu un tās pavadītājsug;am radīsies un rodas konkurence dēļ gaismas, mitruma un barības vielām.

Taču vietām, kur nav novērojama cilvēka ietekme un upes kosai tipiski augšanas apstākļi, sastopamās kosas lielākas, stingru kātu, zaļākas, nekā citu atradeņu kosas, kurām abiotiskie faktori ir tādi paši. To varēja izskaidrot tikai kā pavadītājsugu ietekmi. Izpētot tuvāk pavadītājsugas, tika konstatēts, ka bieži vien mežmalās pie strautiem vai ezeru, dīķu vai upju krastos aug alkšņi. Alkšņiem tāpat kā pākšaugiem uz saknēm ir slāpekļa baktēriju ietekmē izveidojušies gumiņi. Šīs baktērijas uzņem no gaisa sl;apekli un gumiņos pārveido slāpekļa savienojumos, tādā veidā bagātinot augsni ar augiem uzņemamiem slāpekli saturošiem savienojumiem. Tākā alkšņu saknes stiepjas pie ūdens, tad ar slāpekli tiek bagātinātas arī tās augsnes, kurās aug upju kosa (Lūce, 1996 – 1998).
uz saturu

Papildus informācija par kosām

http://www.mta.ca/~rthompso/nativeflora/horsetails/Page3.html
http://members.eunet.at/m.matus/Equisetum_fluviatile.html
http://gardenbed.com/E/4624.cfm
http://florawww.eeb.uconn.edu/PalmWeb/Equisetaceae.html
http://www.weedpatch.com/cat_aquatics.htm
http://edu.ouka.fi/~maalto/kasvit/jarkorte.html

Veidoja:
Iluta Lūce
^

 

[an error occurred while processing this directive]  [an error occurred while processing this directive] 
Meklētājs «Google» Latvijas Universitāte BioloÄ£ijas fakultāte Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija BioloÄ£iskā daudzveidÄ«ba Latvijā, Informācijas un sadarbÄ«bas tÄ«kls (CHM) Latvijas daba Piekrastes biotopu aizsardzÄ«ba un apsaimniekoÅ”ana Latvijā Latvijas Malokologu biedrÄ«ba Latvijas BotāniÄ·u biedrÄ«ba Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LU LU BF LDF Ezeri Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Latvijas daba Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Meklē Raksti mums

[an error occurred while processing this directive] Lappusi «pamatlapa.shtml» veidoja [an error occurred while processing this directive] Iluta Lūce
sadarbībā ar eko@lanet.lv [an error occurred while processing this directive] 2001.05.29.