Sākums

 

 

Raksts veltīts vienai no, manuprāt, bīstamākajām deviācijām mūsdienu Latvijā -  nenormāli straujajai un plašas masas aptvērušajai ‘heroinizācijai’ [tā atļaušos saukt atkarību no Latvijā pieejāmās spēcīgākās un postošākās narkotikas -  heroīna[i]].

            Jūs varētu jautāt, kāpēc es runāju tikai par heroīnu, nevis par narkomāniju[ii] kā tādu? Mana atbilde reizē ir arī šī raksta galvenā hipotēze: cīņa ar narkomāniju (antireklāma, tiesiski – kriminālā darbība, cīņas taktika un stratēģija) Latvijā cietusi absolūtu fiasko (par to lai liecina tas, ka heroīns kļuvis par otro izplatītāko narkotiku Latvijā, un dažās vietās pat par pirmo![iii]) tieši tāpēc, ka tā likusi vienlīdzības zīmi starp visām narkotiskajām vielām. Narkotiku lietotāji zin, ka narkotikas ir ļoti dažādas, un ja valsts viņiem sniedz ziņu par to, ka nav būtisku atšķirību starp narkotikām, viņi to noraida kā nepatiesu un turpmāk atsakās uztvert jebkādu ziņu no šāda avota (kas ir sniedzis apzināti melīgu informāciju). Otra raksta hipotēze ir tāda, ka valsts antinarkotiku politika un prakse ir bijusi absolūti nepietiekama, un cīņā ar narkotiku lobijiem ir zaudējusi arī propagandas apjoma ziņā.

            ‘Heroīnismam’ vēl piemīt viens ļoti nepatīkams “blakusefekts”, tā kā tā ir vienīgā no valstī populārajām narkotikām, ko lietotāji ieņem intravenozi (iešļircinot asinsvados). Tā ir AIDS riska grupa. Šogad Latvija ir ‘izrāvusies’ HIV inficēto tempa ziņā Eiropas valstu “pieciniekā” vai pat “trijniekā”, un tieši mūsu heroīnisti veido šīs grupas lielāko daļu.

            Šo jautājumu priekšā it kā nobāl tradicionālās, ar narkotismu saistītās sociālās problēmas, piem., narkomāniem raksturīgā nosliece uz noziedzīgām darbībām, rehabilitācijas dārgās izmaksas un mazā efektivitāte utt.


[i] heroīns – sākotnējā formā balts pulveris, kurš atkarībā no ķīmiskās tīrības   pakāpes var variēties no balta līdz brūnam. Iespējams arī lipīgas (atgādina brūnu   karameli) substances formā.Lietošanas veids: galvenokārt tiek ievadīts ar šļirces palīdzību.Lietotāja ārējās pazīmes: punktveidīgas acu zīlītes, izkāmēšana, grūtības ar elpošanu,   halucinācijas un vīzijas, apātija.Lietošanas sekas: augsta fiziskā un psiholoģiskā atkarība, pārdozēšanas gadījumā –   elpošanas apstāšanās, konvulsijas, koma, nāve, ļoti palielināts risks saslimt ar AIDS.

[publicēts http://www.bernutiesibas.lv/narkoman.htm]

 

Heroīns ir salīdzinoši dārga narkotika un rada ātru pieradumu. Viena deva jeb "čeks" maksā aptuveni 10 latus. Jūtot vajadzību pēc nākošās devas, heroīna lietotāji ir gatavi uz neprognozējamu rīcību ­ laupīšanām un vardarbību.

[no GUNDARA MATĪSA raksta ‘Liepāja vēl netinas zālītes dūmos’, publicēts http://www.media.lv/kv199906/990630/5.htm]

 

Heroīns - leģendas izkropļo patiesību  Interesanti ir paša nosaukuma heroīns rašanās iemesli: tas cēlies no vācu vārda heroisč - varonīgs, un tā šī viela tika nosaukta 19. gadsimtā par godu tās brīnumainajām sāpes remdējošajām īpašībām.

Heroīns savā tīrākajā formā ir balts pulveris ar zinātnisko nosaukumu diacetilmorfīns vai diamorfīns. Trīs galvenie morfija lietošanas rezultāti ir eiforiskais efekts, fiziskais atslābums un vispārējais sāpes remdinošais efekts.

Tā īsti heroīna ietekmi uz organismu zinātnieki izprata tikai 1975. gadā, kad tika noskaidrot, ka dažiem organisma paša izstrādātiem pretsāpju proteīniem ir sintētiskajiem opiātiem līdzīga ķīmiskā struktūra. Šie proteīni organismā darbojas kā īslaicīgi ķīmiski ziņotāji, un heroīns imitē šo neiroopiātu radīto efektu, taču - krietni spēcīgāk, radot veselu endorfīnu plūsmu. Faktiski uzreiz pēc injekcijas (smēķējot - gandrīz tikpat ātri) cilvēku piemeklē intensīva eiforijas sajūta, ko parasti salīdzina ar ilgstošu orgasmu. Tā pāriet ilgstošā, siltā, omulīgā atslābinājuma sajūtā, bailes un nedrošība izzūd, ķermenis kļūst silts un smags, reizēm līp ciet acis, taču prāts paliek mundrs un pašpārliecinātības un optimisma pārpilns.  Heroīns gan nenobloķē visas sāpes, taču likvidē nepatīkamās izjūtas, bažas un bailes, kas ar tām saistītas. Ko nozīmē nonākt atkarībā no heroīna (šī viela tiek uzskatīta par vienu no vispamatīgāko atkarību un pieradumu radošajām narkotikām)? Patiesībā tas nozīmē pierast pie jaukajām sajūtām, kas saistītas ar heroīna lietošanu.

Nokāpt no heroīna - tas nozīmē ne tik daudz atbrīvoties no tā lietošanas fiziskajām sekām, cik sadūšoties atkal dzīvot reālajā pasaulē ar tajā iespējamajiem garastāvokļiem, sāpēm un ciešanām. Cita nelaime ar heroīnu ir tā, ka organisms pret to ļoti strauji kļūst aizvien neuzņēmīgāks, un cilvēkam, tiecoties pēc pirmā orgasma, nākas devu aizvien palielināt un palielināt. Tātad - no vienas heroīna devas nekāda pierašana un atkarība neiestājas, taču cilvēks var būt tik sajūsmināts par šo pirmo efektu, ka cenšas to sasniegt vēl un vēl.  Viss - tīri psiholoģiski  Nokāpšanas sindroms ir nežēlīgi mitoloģizēts - kā faktiski viss, kas saistīts ar morfiju. Tiek uzskatīts, ka pēc pirmās reizes paradīzes šī ir īstā elle. Taču patiesība ir šāda: ķermeņa šūnas pierod pie heroīna sāpes remdējošajām īpašībām, un organisms saprot, ka pašam tam īpaši nav jānopūlas ar pretsāpju vielu sintezēšanu.  Kad lietotāji pārtrauc uzņemt heroīnu, viņiem vairs nav nekādu dabisku aizsargmehānismu pret sāpēm. Nokāpjot no adatas, jau astoņas stundas pēc pēdējās dozas sākas visbriesmīgākie simptomi, taču paši par sevi tie organismam nu galīgi nav bīstami, lai gan nepatīkami (maigi izsakoties) gan. Tiesa, ārsti spītīgi apgalvo, ka atiet no alkohola plosta ir krietni vien bīstamāk - atteikšanās no heroīna cilvēku nenonāvē. No alkohola - mēdz gadīties.  Neapšaubāms ir fakts, ka seksuālā dzīve heroīna regulārajiem lietotājiem faktiski izbeidzas, taču skaidrojums atkal ir gluži psiholoģisks - heroīna orgasms ir labāks nekā īstais. Nāve no heroīna pārdozēšanas nav nekāds retums, taču to uzņemt var arī ļoti lielās devās. Pakistānieši dienā labi jūtas ar veseliem četriem gramiem, kāds rekordists dienā izsmēķējis pat 16 gramus.

Heroīna ļaunums ir tas, ka deva, kas nepieciešama vēlamā efekta iegūšanai, ir ļoti netālu no nāvējošās devas. Pārdozēšanas mehānisms ir ļoti vienkāršs - cilvēks nevis tikai kļūst omulīgs un miegains, bet ieslīgst tālāk komā, asinsspiediens kļūst tik zems, ka orgāni nokļūst skābekļa badā, apstājas elpošana un - jūs esat relaksējies līdz nāvei... Ir ļoti grūti lietot heroīnu, nenokļūstot atkarībā no tā, taču ir ļaudis, kam tas gluži labi izdevies - iespējams, nav gluži bez pamata mīts, ka svarīgi ir lietot ķīmiski tīru morfiju. Un vēl jāatceras, ka arī dozu palielināšana orgasmu rada tikai līdz noteiktam brīdim - pēc tam heroīns nepieciešams tikai tāpēc, lai justos vienkārši normāli - tā, kā ikdienā jūtas heroīna nelietotāji.

[autors JĀNIS BIOGRĀFS, publicēts: http://www.klubs.lv/09_1998/raksts1/full04.htm]

 

[ii] NarkomānijaNarkomānija (gr. narkotikos – reibinošs; mania – ārprāts, kaisle, tieksme) ir spēcīga   izteikta patolo?iska tieksme un paradums lietot vienu vai vairākus (polinarkomānija)   narkotiskās vielas. Mazās devās šīs vielas rada maldīgu labsajūtu, jautrību, eiforiju vai   patīkamu mieru, lielās – reibumu, miegu, pat bezsamaņu; dažas narkotiskās vielas izraisa   halucinācijas. Ja kādu darbību izpilda atkārtoti, nereti pat pārvarot sākotnējo   nevēlēšanos, tā kļūst par nepieciešamību, par paradumu. Gūtā eiforija veicina pierašanu   pie narkotiskās vielas, izraisa atkarību.Par narkomānu tiek uzskatīts cilvēks, kuram:  ir pilnīgi vai daļēji nepārvarama psihiska atkarība no pierastās vielas, t.i., tieksmepastāvīgi vai periodiski atjaunot tās lietošanu; nav iespējams atteikties no narkotiskās vielas turpmākas lietošanas, jo pārtraukšanarada grūti paciešamus fiziskus un psihiskus traucējumus – abstinenci, kura uz laikuizzūd, ieņemot atkārtotu vielas devu. Abstinences sindroms ir fiziski un psihiski smags stāvoklis, kurā nonāk narkomāni, ja   pārtrauc lietot pierasto narkotisko vielu. vērojama tolerances parādība – narkotiskās vielas darbības vēlamā efekta sasniegšanai ir nepieciešams pakāpeniski pāugstināt vielas devu (tolerance pretheroīnu lietošanas gaitā pieaug 200 – 300 reizes); sakarā ar biežu, atkārtotu vielas uzņemšanu rodas periodiska vai atkārtotaintoksikācija, kas ir bīstama narkomāna veselībai un dzīvībai, kā arī apkārtējaisabiedrībai, jo rodoties psihiskiem traucējumiem reibumā vai ebstinencē, var tikt izdarīts noziegums, lai iegūtu līdzekļus tālākai narkotisko vielu iegādei. Jāatzīmē, ka eiforiju jeb labsajūtu narkotiskās vielas sniedz tikai sākumā – slimības   pirmajā stadijā. Otrajā un trešajā stadijā narkomāni tās lieto galvenokārt tādēļ, lai   izvairītos no abstinences parādībām, un visbeidzot – lai sevi uzturētu pie dzīvības un   mazinātu ciešanas.

[publicēts http://www.bernutiesibas.lv/narkoman.htm]

[iii] “Jelgavā visizplatītākās narkotikas ir heroīns, tam seko amfetamīni, marihuāna un magoņu salmiņi.”

[no ZANES AUZIŅAS raksta ‘Aiztur par pamudināšanu lietot narkotikas’, publicēts http://www.zz.lv/zinas/1999/nov/24/zina3.htm]