Priekš manis personīgi
šis gads paliks atmiņa tieši ar heroīnu - šī gada laikā
par normu jau
ir kļuvušas (vismaz Rīgā jau nu noteikti) izlietotas
šļirces
uz ielām, māju pagalmos un sabiedriskajās tualetēs. Nekas
tāds agrāk nav bijis. Ir bijis, bet ne tādos apjomos. PSRS
laikos Latvijā heroīnu lietoja ļoti šaurs cilvēku
loks, tie bija vai nu recidīvisti, vai arī galīgi
dzīvē un sabiedrībā vīlušiem bijušie mākslinieki
un mūziķi. Viņu skaits neradīja draudus sabiedrībai,
piedevām viņi bija lokalizēti noteiktās un
apkārtējiem slēgtās nometnēs - cietumos vai savās komūnās.
Šis gads iezīmējas ar masveida heroinizāciju. Ja
speciālisti atzīst, ka heroīns ir kļuvis par otro
poulārāko narkotiku, tas nozīmē, ka mums ir vairāki
tūkstoši heroīnistu, varbūt pat daži desmiti. Un tas
tiešām ir ļoti nopietni, jo heroīns cilvēku
sociāli sagrauj dažu mēnešu laikā, un šai
konkrētajai narkotikai līdzi nāk citas parādības (jau
minētais HIV inficēšanās risks utt.), kas daudz
mazākā mērā raksturīgas citām populārajām
narkotikām - marihuānai,
amfetamīniem,
sēnēm, kokaīnam.
Avīzes un oficiālā
statistika, mūsu pašu redzētais, draugu un paziņu
stāsti. Piem., jauns puisis (apm. 14 gadus jauns) man uz
ielas saka,
nervozi apkārt skatīdamies: Man
ir bailes no tiem narkomāniem, viņi man jau vairākas
reizes ir
atņēmuši naudu skaidrā dienas laikā Rīgas
centrā, viņiem vajag naudu narkotikām, viņiem viss ir
vienalga. Man tas nedraud, gaišā dienas laika, bet
ar to es
saskaros tumšā pievakares, vakara vai nakts laikā. Tas
traucē
dzīvot, tas ietekmē visus. Mans draugs strādā
kādā Rīgas benzīntankā, un viņa tanka tualeti
nereti apciemo heroīnisti lai izdarītu sev injekciju. Cik
daudz ir
bijis tādu gadījumu, kad apkopējs nejauši sadurās ar
izlietotu šļirci. Bet ja nu tās lietotājs bijis AIDS
slimnieks?