KĀPĒC HEROĪNS? BET KĀPĒC GAN NE? (ANTIREKLĀMAS VĀJUMS)

 

            Svarīgākais jautājums, uz kuru atrodot atbildi, būtu paskaidrots daudz kas, ir: KĀPĒC CILVĒKI NEBAIDĀS LIETOT NARKOTIKAS? Viena no iespējamajām atbildēm jau tika dota -  antireklāma ir bijusi neefektīva (par reklāmu runāsim vēlāk).

            Šovasar runāju ar vienu ASV universitātes beigušu sociālo zinātņu doktoru, kurš šobrīd ieņem ļoti augstu statusu un pozīciju. Viņš atcerējās: “Universitātē mēs eksperimentējām ar visām narkotikām, izņemot heroīnu un kreku[i].” 80-jos gados jau bija izpētīts un zināms par heroīna jeb morfija ietekmi uz cilvēku, kaut arī jau sen agrāk bija novērota tā graujošā iedarbība (kaut vai atceramies tikai 30-jos gados M. Bulgakova autobiogrāfiskajā žanrā rakstīto stāstu “Morfīnists”, kurā vinš diezgan izteiksmīgi attēlo visus heroīnista murgus, vīzijas un no tām izrietošo uzvedību), un, acīmredzami, vismaz ASV pretnarkotiku politika bija panākusi savu -  cilvēki baidījās ņemt heroīnu. Latvijas cilvēki nebaidās, un viņi ņem.

            Latvijas antinarkotiku reklāmai netic, jo tā acīmredzami nesaskan ar dzīvē redzēto. Šīs reklāmas viens no pamatpostulātiem skan aptuveni šādi: visas narkotikas iedarbojas vienlīdz graujošo jeb nav vieglo narkotiku. Diskusija pārāda to, ka reti kurš no tiem, kas personīgi saskāries ar kādām no t.s. “vieglajām narkotikām” (piem., marihuānu vai hašišu) tic šim diskursam. Ja cilvēks ir jauns un maz pieredzējis, viņš nebaidīsies ņemt heroīnu, jo viņš principā netic stāstiem par smagajām narkotikām. Rezultātus mēs redzam ielās un uz ielām.