Sākums

SECINĀJUMI

 

    Ja man jautā, kur tu to esi redzējis (narkotiku spozmi), pirmais, kas man nāk prātā, ir divas lielākās mūsdienu jauniešu, domājams -  ne tikai, kulta filmas, viena ir Holivudas “Pulp Fiction” (rež. K. Tarantino, 1995), otra -  “Trainspotting” (Skotijas autoru kolektīvs, 1996). Tajās bez narkotikām nekas nenotiek, viss ir par, ap un dēļ tām. Filmas ir skaistas, filmas ir dinamiskas, aktieri ir izcili. Un tās veic tādu funkciju kā normu un vērtību institucionalizācija, neatkarīgi no tā, kāds ir bijis to autoru mērķis. Zinātniskajā pasaulē valda tāds uzskats, ka paraugi kļūst par nomām un vērtībām tad, ja tie bieži tiek reproducēti un rutinizējas. Patērētāju sabiedrība arvien vairāk pāriet uz simbolu patērēšanu, un tieši to piedāvā masu jeb popkultūra. Patērējot šādu produkciju, mēs internalizējam tajā esošās normas un vērtību hierarhijas.

            Heroīns ir uzvarējis ne tikai cīņā ar narkotiku antireklāmu, bet tas pat uzvar cīņā ar citām narkotikām, un tas ir vairāk nekā nopietni.

            Mēs dažādi varam traktēt un interpretēt heroīnisma radītos apstākļus un esošās un vēl tikai gaidāmas konsekvences, varbūt kādam tas liekas kā labs veids nevajadzīgo jeb kaitīgo elementu pašiznīcībai, varbūt citam tas liekas normāli. Tomēr, domājams, ka šādiem viedokļiem nevar piekrist, kaut vai tikai tāpēc, ka līdzīgus rādītājus neuzrāda citas valstis. Tātad -  nopietnam satraukumam ir nopietns pamats.

            Diemžēl valsts un sabiedrisko organizāciju pretnarkotiku politika nestrādā, un nestrādās tik ilgi kamēr msl ēters būs pilns ar tik nepārliecinošiem, un bieži aplamiem, apgalvojumiem kā, piemēram, Narkotiku apkarošanas biroja jaunā vadītāja apgalvojums: “Marihuāna tiešā veidā jūs aizved pie heroīna.” Var jau būt, ka baltie meli kādreiz palīdz, bet tas ir jādara smalkāk.