Ja
man
jautā, kur tu to esi redzējis (narkotiku spozmi), pirmais,
kas man
nāk prātā, ir divas lielākās mūsdienu
jauniešu, domājams -
ne
tikai, kulta filmas, viena ir Holivudas Pulp Fiction
(rež. K. Tarantino,
1995), otra - Trainspotting
(Skotijas
autoru kolektīvs, 1996). Tajās bez narkotikām nekas
nenotiek,
viss ir par, ap un dēļ tām. Filmas ir skaistas, filmas ir
dinamiskas, aktieri ir izcili. Un tās veic tādu funkciju
kā
normu un vērtību institucionalizācija, neatkarīgi no
tā, kāds ir bijis to autoru mērķis. Zinātniskajā
pasaulē valda tāds uzskats, ka paraugi kļūst par nomām
un vērtībām tad, ja tie bieži tiek reproducēti un
rutinizējas. Patērētāju sabiedrība arvien vairāk
pāriet uz simbolu patērēšanu, un tieši to
piedāvā masu jeb popkultūra. Patērējot šādu
produkciju, mēs internalizējam tajā esošās normas un
vērtību hierarhijas.
Heroīns ir uzvarējis ne
tikai cīņā ar narkotiku antireklāmu, bet tas pat uzvar
cīņā ar citām narkotikām, un tas ir vairāk
nekā nopietni.
Mēs dažādi varam
traktēt un interpretēt heroīnisma radītos
apstākļus un esošās un vēl tikai gaidāmas
konsekvences, varbūt kādam tas liekas kā labs veids
nevajadzīgo jeb kaitīgo elementu pašiznīcībai,
varbūt citam tas liekas normāli. Tomēr, domājams, ka
šādiem viedokļiem nevar piekrist, kaut vai tikai
tāpēc, ka līdzīgus rādītājus neuzrāda
citas valstis. Tātad -
nopietnam
satraukumam ir nopietns pamats.
Diemžēl valsts un
sabiedrisko organizāciju pretnarkotiku politika nestrādā,
un
nestrādās tik ilgi kamēr msl ēters būs pilns ar tik
nepārliecinošiem, un bieži aplamiem, apgalvojumiem kā,
piemēram, Narkotiku apkarošanas biroja jaunā vadītāja
apgalvojums: Marihuāna
tiešā
veidā jūs aizved pie heroīna. Var jau
būt, ka baltie meli kādreiz palīdz, bet tas ir jādara
smalkāk.