Glikozīdi ir viena vai vairāku cukuru un dažādu necukuru komplicēti ēsterveidīgi savienojumi, kuros molekulas cukura daļu skābekļa, sēra vai slāpekļa atoms saista ar necukuru daļu. Hidrolītiski (skābju vai H2O iedarbībā) vai enzimātiski glikozīdi skaldās cukurā (vienā vai vairākos) un aglikonā necukura daļā. Glikons parasti ir monosaharīdi, visbiežāk glikoze, bet mēdz būt arī citas heksozes vai pentozes fruktoze, galaktoze, arabinoze, riboze, mannoze u.c. un līdz ar to attiecīgi glikozīdi fruktozīdi, galaktozīdi, arabinozīdi u.tml. Ir arī specifiski, tikai noteiktos glikozīdos sastopami cukuri, piemēram, sirds glikozīdos sastopami dezoksicukuri, kuros ir mazāk skābekļa. Glikozīdi ar vienu cukura molekulu ir monozīdi, divām diozīdi, trijām triozīdi utt. Ja glikozīdā ir vairāki cukuri, hidrolīzē tie atskaldās pakāpeniski. Neskaldījušos glikozīdus, kādi ir augos un satur vairākas cukura daļas, sauc par pirmējiem; kad atskaldās kāda daļa cukuru, rodas tā saucamie otrējie glikozīdi. Pirmējie glikozīdi ir nestabili. Fermentu ietekmē, augus žāvējot vai sagatavojot galeniskos preparātus, pirmējie glikozīdi, atskaldoties vienai cukura daļai, kļūst par otrējiem glikozīdiem, bet, hidrolīzei risot tālāk, iegūst aglikonu. Tīrus pirmējos glikozīdus grūti iegūt, biežāk tālab lieto otrējos glikozīdus, galeniskos preparātus, kuru aktivitāte izpaužas visu glikozīdu kompleksa un pavadītājvielu darbībā. Farmakoloģiski aktīvais glikozīdu komplekss ir aglikons, kas ķīmiski var būt ļoti dažāds. (uz saturu)
Sirds glikozīdiem pamatā ir ciklopentānperhidrofenantrēna cikls, kas pamatā
ir arī tādai savienojumu grupai kā steroīdiem. Tiek uzskatīts, ka kardenolīda
skelets rodas no dabiskajiem augu steroīdiem fitosterīniem, no kuriem
vairāk sastopams ir b-sistosterīns,
kuram atšķeļot un modificējot galu aiz C20 var panāk laktona gredzena veidošanos.
Kardenolīda skelets ir arī fitosterīnu telpiskais izomērs tāpēc, ka A-B
un C-D gredzeni atrodas cis stāvoklī un B-C trans, kamēr
fitosterīniem C-D atrodas trans stāvoklī. Sirds glikozīda aglikonus
sauc par genīniem.
Sirds glikozīdi (kardenolīdi) selektīvi ietekmē sirds muskuli, pie tam
raksturīgo darbību nosaka aglikons. Aglikonam ir komplicēta ciklopentānperhidrofenantrēna
kodola struktūra un lielākajai daļai sirds glikozīdu nepiesātināts laktona
gredzens (stāvoklī C 17). Glikozīda selektīvo darbību acīm redzot nosaka
laktona gredzens ja tā nav, sirds glikozīds zaudē fizioloģisko aktivitāti.
Uzpirkstītēs, piemēram, ir arī glikozīds diginīns ar steroīdu uzbūvi, bet
bez laktona gredzena; sirds darbību tas neietekmē. Daļai sirds glikozīdu
ir vienādi aglikoni, bet cukuri dažādi, citiem vienādi cukuri un dažādi
aglikoni, ir arī tādi, kas atšķiras kā ar glikonu, tā ar aglikonu. Kaut
gan glikons pats ir neaktīvs, tam tomēr svarīga loma aglikona farmakodinamikā,
jo tas ietekmē glikozīda šķīšanu, sūkšanos cauri šūnu membrānām, saistīšanos
ar asins un audu olbaltumvielām, fiksēšanos sirds muskulī, no tā atkarīga
glikozīda aktivitāte, darbības ilgums, toksiskums. Visiem sirds glikozīdiem
stāvoklī C 3 un C 14 ir hidroksilgrupas, C 13 metilgrupa, ar hidroksilgrupu
pie C 3 saistīts cukurs. Stāvoklī C 10 var būt dažādas grupas, biežāk ir
metilgrupa (uzpirkstīšu glikozīdiem) vai aldehīdgrupa (strofanta tipam).
Mēdz būt arī papildus hidroksilgrupas stāvoklī C 5, C 12, C 16 vai citur,
kā arī citas funkcionālās grupas. Glikons ir glikoze, bieži arī l-ramnoze,
kā arī specifiski cukuri uzpirkstīšu glikozīdos, piemēram, digitoksoze,
cimaroze strofantu glikozīdos. Starp sirds glikozīdiem ir gan monozīdi,
gan diozīdi un triozīdi, gan tetrazīdi.(uz saturu)
Atsevišķs sirds glikozīdu veids ir bufadiēnolīdi. Tos raksturo nevis
pieclocekļu, bet gan sešlocekļu laktona gredzens ar divām nepiesātinātajām
saitēm (starp C20 un C21, un starp C22 un C23). Tie arī bioloģiski ir ļoti
aktīvi.
Glikozīda darbība sākas un ilgst tikmēr, kamēr noris glikozīda šķelšanās. ja glikons noārdās ātri, glikozīds maz saistās ar asins plazmas olbaltumvielām, ātri fiksējas sirds muskulī, un tā darbība sākas drīz, bet ilgst īsāku laiku, kā piemēram, strofanta glikozīdiem. Turpretī ja glikons noārdās un atskaldās lēni, glikozīds ciešāk saistās ar asins plazmas olbaltumvielām, pakāpeniski pāriet sirds muskulī un glikozīda darbība sākas lēnāk, bet ir ilgstoša (regulāri lietojot var notikt akumulācija, veidoties hroniska saindēšanās), piemēram uzpirkstīšu glikozīdiem. Pie akūtas sirds-asinsvadu nepietiekamības, pēkšņi radušās dekompensācijas, kad jāsniedz nekavējoša palīdzība, lieto ātras darbības sirds glikozīdus, piemēram, strofantīnu, konvallatoksīnu u.c. Izvēloties sirds glikozīdus, jāņem vērā, ka daži, piemēram, strofantīns, gremošanas traktā lēni un maz uzsūcas, tos jāievada intravenozi.
Organisma jutīgums pret sirds glikozīdiem nav pastāvīgs. Pret pērkonīšu sirds glikozīdiem, tas, piem., stipri palielinās, ja organismā maz K+. K+organisms daudz zaudē, lietojot dažādus diurētiskus līdzekļus, piemēram, hipotiazīdu u.c., kurus nereti dod kopā ar sirds glikozīdiem. Tāpēc var draudēt saindēšanās pat tad, ja pērkonīšu glikozīdu devas ir terapeitiskas, bet netiek kompensēt organismā K+zudums.
Sirds glikozīdi normalizē sirds muskuļu ogļhidrātu un fosfora vielmaiņu, ietekmē O2 izmantošanu, tādēļ rodas vairāk enerģijas sirds darbam, pieaug sirds kontrakcijas spēks, paretinās sirds darbības ritms; tie palēnina impulsu pārvadi pa atrioventikulāro kūlīti un tādējādi normalizē sirds kambaru sistoli un diastoli, kas savukārt sekmē sastrēgumu likvidēšanos; sirds glikozīdu ietekmē daļēji atjaunojas sirds spēja veikt fizioloģisko slodzi. Sirds glikozīdu ietekmē pieaug diurēze, jo, uzlabojoties asinsritei, caur nierēm izplūst vairāk asiņu, tās atfiltrē vairāk urīna, līdz ar to mazinās šķidruma daudzums audos (tūskas) un vēdera dobumā (ascīts). Daži sirds glikozīdi nomierinoši ietekmē CNS, tie kopā ar citiem komponentiem ir daudzu sedatīvu līdzekļu sastāvdaļa; piemēram, Behtereva mikstūra, ko lieto nervu slimībās, satur pavasara adonisu glikozīdus. Sirds glikozīdi tāpat kā vairums glikozīdu ir indīgi un, tos pārdozējot vai nesaprātīgi lietojot, var saindēties vai pat iestāties nāve.
Sirds glikozīdi augos satopami diezgan daudzās dzimtās, piemēram, vīrceļu, krustziežu, liliju, gundegu u.c., tomēr izpētīti un medicīnā izmantoti tiek samērā nedaudzi. Farmakoloģiski un klīniski vislabāk izpētīts digitoksīns un gitoksīns (sastop Digitalis purpurea L.), strofantīns K, H un G (dažādu Strophantus sugu sirds glikozīdi), scillarēns A un B (Urginea maritima L.), konvallatoksīns (Convallaria majalis L. glikozīds), adonizīds un adonitoksīns (Adonis vernalis L. glikozīdi), erizimīns (Erysimum canescens Roth. glikozīds). Glikozīdu daudzums augos, tāpat kā citu vielu daudzums, ir mainīgs dažādās augu attīstības fāzēs un atkarībā no vides apstākļiem.
Lai varētu dozēt preparātus,
tos standartizē un nosaka aktivitāti. Darbības vienības, mazākais daudzums
pētāmā objekta, kas spēj izsaukt dzīvnieks sistolisko sirds apstāšanos.
Dzīvnieki: Rana temporaria (pļavas varde), R. rudibunda (ezera),
R. esculata (dīķa) ar masu no 25 40 g vēlams tēviņus,
kaķus (abus dzimumus) ar masu 2 3.5 kg, baložus (bezsugas) m=280 400
g (attiecīgi VDV, KDV, BDV). Pēc tam nosaka DV 1 gramā, 1 tabletē, 1 ml
(atkarībā no veida).
(uz
saturu)
Ķīmiski noteikt sirds glikozīdu klātbūtni var:
Digitalis dzimta (D. grandiflora; D. lanata; D. ferruginea; D. ciliata)
Toksicitāte var būt
vismaz 50 100 VDV (atkarībā no sugas, D. ciliata vistoksiskākā).
Biežāk sastopamie cukuri ir D-glikoze, D-glikometiloze, D-fukoze, D-digitaloze,
D-digitoksoze. Attiecīgi glikozīdi ir purpureaglikozīds A, B, glikogitalotoksīns
(genīns; 3 digitoksozes molekulas; glikoze (sk. cukuri))
|
|
|
|
|
digitoksigenīns | -OH | -OH | ||
gitoksigenīns | -OH | -OH | -OH | |
gitaloksigenīns | -OH | -OH | -OCOH | |
digoksigenīns | -OH | -OH | -OH | |
digitagenīns | -OH | -OH | -OH |
Digoksigenīnam, digitagenīnam OH pie C 12 ir raksturīga pazīme.
Lantanozīdi atšķiras ar acetilētu digitoksozes molekulu, kura savienojas ar glikozi.
Digitanolglikozīdi
(izmaiņas aiz C 17, ēteri ar diginozi, digitalozi, oleandrozi(sk.
cukuri)).
Aglikons | R | R1 |
diginīns | diginozīds | -H |
digitalonīns | digitalozīds | -H |
digifoleīns | diginozīds | -OH |
lanafoleīns | oleandrozīds | -OH |
Glikozīdu uzkrāšanos
lapās veicina saules gaisma, tumsā tie diezgan ātri šķeļas, tādēļ tumsā
novietotās lapās daļa glikozīdu jau pēc neilga laika ir izzudusi. Lapās,
kas ievāktas pirms saules lēkta, gandrīz nemaz nav glikozīdu, tāpat kā
dziļā ēnā augušās lapās. Visvairāk glikozīdu lapās ir dienas otrajā pusē.
Uzpirkstīšu terapeitiskās darbības platums ir mazs, divkāršota minimālā
terapeitiskā deva vairumam slimnieku var izraisīt krasu sirds darbības
palēnināšanos brahikardiju (pulss 60 minūtē un mazāk), aritmiju, trokšņus
galvā un ausīs, tahikardiju, halucinācijas, nesamaņu, sirds apstāšanos.
Salīdzinājumā ar citiem sirds glikozīdiem uzpirkstīšu sirds glikozīdi izceļas
ar lielāku stabilitāti organismā un spēju kumulēties. Lietoti iekšķīgi,
tie maz noārdās, lēni uzsūcas gremošanas traktā, pakāpeniski kumulējas
audos (arī sirds muskulī) un lēni izdalās no organisma. Sirds glikozīdi
nomierinoši ietekmē CNS.
(uz
saturu)
Strophantus
1g sēklu var būt 2000 VDV, strofanta sēklas satur 4 8% glikozīdu (no kuriem 95% ir G-strofantīns jeb ubaīns ir tīra viela, ko iegūst kristāliskā stāvoklī). Augstās toksicitātes dēļ iezemieši to izmantoja bultu saindēšanai. No cukuriem bieži tiek izmantota arī D-ciramoze. Vēl sastopami ir pirmējais glikozīds triglikozīds K-strofantozīds (strofantidīns + cimaroze + a- un b-glikoze); atšķeļot glikozi, iegūst otrējo glikozīdu K-strofantīnu-? (tas atrasts arī pavasara adonisos Adonis vernalis L., zeltainajos adonisos A. chrysocyathus Hook. f. et Thom.); vēl izdalīti: cimarīns (strofantidols + cimaroze), cimarols, cimarolskābe, strofantīns H (tas ir amorfs glikozīdu maisījums).(sk. cukuri)
Dažu vielu toksicitāte:
glikozīds | cukura molekulu skaits | nāvējošā deva |
K-strofanozīds |
|
0,126 mg/kg |
K-strofantīns-? |
|
0,120 mg/kg |
cimarīns |
|
0,111 mg/kg |
K-strofantidīns |
|
0,274 mg/kg |
Kā var pamanīt, tad
aglikonam iedarbība ir vismaz 2 2,5 reizes vājāka nekā glikozīdam ar
to pašu aglikonu.
(uz
saturu)
Nerium oleander
Glikozīdi: oleandrīns
(bioloģiski ļoti aktīvs (1g 40000DV) ar strofanta un uzpirkstīšu glikozīdiem
raksturīgu selektīvo ietekmi uz sirds darbību, bet tas ātrāk uzsūcas, mazāk
kumulējas), neriīns, dezacetiloleandrīns ir mazaktīvi, adinerīns, nerianantīns
ir neaktīvi, tāpēc tiem praktiskas nozīmes nav. Sastopami arī brīvi genīni:
digitoksigenīns, oleandrigenīns, gitoksigenīns. Šie genīni un to acetilētie
savienojumi kopā ar cukuru oleandrozi veido lielāko daļu oleandra sirds
glikozīdu. Augs vidējā toksicitāte ir ap 80 VDV, un to sula iekļūstot acīs
var izsaukt aklumu.
(uz
saturu)
Periplocae graece
Mizās sirds glikozīdi:
periplocīns (0,38%; periplogenīns + cimaroze + glikoze), periplocimarīns
(periplogenīns + cimaroze(sk. cukuri); veidojas peripolcīnam
enzimātiski šķeļoties). Darbība ir vājāka un īslaicīgāka nekā strofanta
glikozīdiem. Periplocīna bioloģiskā aktivitāte ir 5780 VDV 1g.
(uz
saturu)
Apocinum cannabinum
Sirds glikozīdi: cimarīns,
apokannozīds (kannogenīns + cimaroze(sk. cukuri)),
cinokannozīds (kannogenīns + oleandroze), strofantīns K, un citi nenoskaidroti
glikozīdi. Cimarīns pēc darbības līdzīgs strofantīnam, bet novērotas arī
vēl diurētiskas īpašības. Kumulatīvās īpašības mazāk izteiktas kā uzpirkstīšu
glikozīdiem, taču ilgstoši lietojot var novērot kumulāciju.
(uz
saturu)
Adonis vernalis
Glikozīdi: cimarīns,
adonitoksīns, acetiladonitoksīns. Iedarbība līdzīga uzpirkstīšu glikozīdiem,
bet nenotiek kumulācija tādos apmēros un nav tik toksisks kā strofantīns,
bet ātri uzsūcas gremošanas traktā, novērota arī nomierinoša darbība.
(uz
saturu)
Convallaria majalis
Aglikons pārsvarā ir
K-strofantīna tips, tikai cukuri parasti ir L-ramnoze, D-glikoze vai L-glikometoloze.(sk.
cukuri)
R | R1 | R2 | |
Konvallatoksīns | CHO | H | L-ramnoze |
Konvallozīds | CHO | H | L-ramnoze + D-glikoze |
Glikokonvallozīds | CHO | H | L-ramnoze + 2D-glikoze |
Konvallatoksols | CH2O | HH | L-ramnoze |
Lokundozīds | CH3O | H | L-ramnoze |
Dezglikoheirotoksīns | CHO | H | L-glikometiloze |
Convallatoxinum
ievada intravenozi pa 0,5 1,0 ml (0,00015 0,0003 g). Ievada lēni (5
6 min.) citādi var sākties šoks, efekts parādās pēc 5 10 min., maksimumu
sasniedz pēc 1 2 stundām, ilgst 20 22 stundas, diennakts deva 0,0006
g (2 ml 0,03% šķīduma). Ja lietoti uzpirkstīšu preparāti, tad konvallatoksīnu
drīkst lietot tikai pēc 2 4 dienām, kad pārtraukta ārstēšanās ar uzpirkstīšu
preparātiem. To var izskaidrot ar konvallatoksīna augsto toksicitāti un
kumulēšanās spēju. Maijpuķīšu lakstos ir vismaz 120 VDV, bet ziedos virs
200 VDV.
(uz
saturu)
Erysimum canescens (arī E. cheiranthoides parastās pērkonītes)
1g lakstu (sausu) vismaz
500 VDV. Glikozīdi: erizimotoksīns (0,1%, strofantidīns + digitoksoze +
glikoze), erizimīns (strofantidīns + digitoksoze), eritrizīds, erizīns
un citi. Erizimīns ir viens no visaktīvākajiem sirds glikozīdiem (aktīvāks
par uzpirkstīšu sirds glikozīdiem), bet mazāk kumulējas. Pēc framakoloģiskās
iedarbības tuvi strofantīnam; pie akūtas asinsrites nepietiekamības mazāk
aktīvi nekā strofantīns.
(uz
saturu)
Corchorus olitorus (garaugļu džuta)
Sēklās 4 glikozīdi
korhorozīds A (strofantidīns + cukurs boivinoze dezoksimetilpentoze),
korhorozīds B (aglikons un glikons nav zināmi, bet spriežot pēc pārējiem,
tie ir sirds glikozīdi), olitorizīds (strofantidīns + boivinoze + glikoze;
bioloģiski ļoti aktīvs), olitorīns (strofantidols + boivinoze). 1g sēklu
ir vismaz 600 VDV. Pēc darbības tuvi strofantīnam, bet darbība spēcīgāka;
džutas glikozīdi ir vidēji toksiski salīdzinājumā ar pārējiem glikozīdiem.
Kumulējas maz.
(uz
saturu)
Helleborus caucasicus (Kaukāza sniegrozītes)
Glikozīdi korelborīns K (helleborīns; helleborigenīns + ramnoze), korelborīns P (helleborigenīns + glikoze + ramnoze). Toksicitāte vairāk nekā 580 VDV. Korelborīns P ir mazāk toksisks kā korelborīns K. Pēc darbības ātruma līdzīgi strofantīnam, bet pēc kumulācijas un darbības ilguma uzpirkstīšu glikozīdiem.
Urginea maritima (L.) Baker. (jūrassīpoli; Scilla maritima L.; mums par jūrassīpolu sauc astainās baltstarītes Ornithogalum maritimum Brot.)
Sirds glikozīdi (kādi
10); glikoscillarēns A saistīts ar miecvielām, drogu žāvējot atšķeļas
tannīdi un 1 glikozes molekula, veidojas otrējais glikozīds scillarēns
A (scillarenīns + ramnoze + ?-glikoze),
monozīds proscillaridīns (scillarenīns + ramnoze), scillifeozīds, glikoscillifeozīds,
scillirozīds (0,004%) (sarkanajās varietātēs 0,01% 0,06%) un citi. Letālas
var būt pieaugušajam 1,5g pieaugušajam un 0,1g bērnam. Izmanto par raticīdiem,
scillitīns bojā elpošanas un asinsrites centrus, virsnieres. Latentais
periods 4 6 stundas, pēc tam elpa kļūst bieža, parādās nemiers; nobeidzas
pēc 7- 8 stundām, līķi mumficējas. Letālo devu nosaka pēc scillirozīda
daudzuma.
(uz
saturu)
Fitosterola
rašanās (izopentenil-PP rodas no 3-hidroksil-3metilglutaril-CoA,
kas savukārt rodas Val, Leu un Ile metabolisma celos, ka arī ketongrupu
sintēzes un degradācijas ceļos) metabolisms...
Referātu saraksts |