Vēris (Vr) – Oxalidosa.

Augsne.

Podzolēta, mehāniskais sastāvs dažāds, visbiežāk mālsmilts, smilšmāls, māls. Virskārtā irdens skābs jēltrūds, vielu aprite diezgan strauja. Augšņu tipi – velēnu podzolētās, bieži brūnzemes. Cilmiezis nesatur karbonātus.

Kokaudze.

I bonitātes egļu audzes, bieži ar sīklapu koku (bērzu, apšu, liepu, alkšņu) piemistrojumu. Var būt arī sīklapu koku tīraudzes vai mistraudzes (piemēram, baltalkšņu vēris, bērzu vēris).

Pamežs.

Egļu audzēs pamežs parasti ir nomākts un rets, lapu koku audzēs – vidēji biezs. Biežāk sastopami pīlādži, lazdas, blīgznas (Salix caprea), pabērzi.

Zemsega.

Sīkkrūmu un lakstaugu stāvā izplatītas zaķskābenes, palēcītes, žagatiņas, mellenes, apaļlapu ziemcietes (Pyrola rotundifolia), maijpuķītes, daudzziedu mugurenes (Polygonatum multiflorum), baltās vizbulītes, kaulenes, birztalu skarenes (Poa nemoralis), niedru ciesas, meža kosas (Equisetum silvaticum), dzeloņainās ozolpapardes (Dryopteris spinulosa), sievpapardes (Athyrium filix-femina), čūskogas (Paris quadrifolia), Eiropas kumeļpēdas (Asarum europeum).
Sūnu stāvā visbiežāk ir stāvaines, rūsaines, divzobe, trīsšķautņu spuraines, skrajlapes .

Atjaunošanās.

Izcirtumā ēnciet?gie zemsegas augi un sūnas panīkst. Īslaicīgi parādās viengadīgi un divgadīgi lakstaugi – parastās krustaines, Kanādas jānīši, parastie un šķeltie akļi. Sakuplo kazrozes un avenes (Rubus idaeus). Blīvu sazēlumu veido dažādas graudzāles. Izcirtumos parasti veidojas bērza vai apses. Egle parasti veido otro stāvu un tikai pēc 50 līdz 70 gadiem izlaužas pirmajā stāvā.

Ainava.

Galvenokārt sastopams paugurainā vai viegli viļņain? morēnu ainavā, retāk līdzenos nogulumos. Lielākās platībās sastopams Kurzemes augstienēs, Ziemeļvidzemes pacēlumā un Viduslatvijas nolaidenumā.
atpakaļ