Augsne.
Podzolēta,
mehāniskais sastāvs dažāds, visbiežāk
mālsmilts, smilšmāls, māls. Virskārtā irdens
skābs jēltrūds, vielu aprite diezgan strauja. Augšņu
tipi velēnu podzolētās, bieži brūnzemes.
Cilmiezis nesatur karbonātus.
Kokaudze.
I bonitātes
egļu audzes, bieži ar sīklapu koku (bērzu, apšu,
liepu, alkšņu) piemistrojumu. Var būt arī sīklapu
koku tīraudzes vai mistraudzes (piemēram, baltalkšņu
vēris, bērzu vēris).
Pamežs.
Egļu
audzēs pamežs parasti ir nomākts un rets, lapu koku
audzēs vidēji biezs. Biežāk sastopami pīlādži,
lazdas, blīgznas (Salix caprea), pabērzi.
Zemsega.
Sīkkrūmu
un lakstaugu stāvā izplatītas zaķskābenes,
palēcītes, žagatiņas, mellenes, apaļlapu
ziemcietes (Pyrola rotundifolia), maijpuķītes, daudzziedu
mugurenes (Polygonatum multiflorum), baltās vizbulītes, kaulenes,
birztalu skarenes (Poa nemoralis), niedru ciesas, meža kosas (Equisetum
silvaticum), dzeloņainās ozolpapardes (Dryopteris spinulosa),
sievpapardes (Athyrium filix-femina), čūskogas (Paris quadrifolia),
Eiropas kumeļpēdas (Asarum europeum).
Sūnu
stāvā visbiežāk ir stāvaines, rūsaines,
divzobe, trīsšķautņu spuraines, skrajlapes .
Atjaunošanās.
Izcirtumā
ēnciet?gie zemsegas augi un sūnas panīkst. Īslaicīgi
parādās viengadīgi un divgadīgi lakstaugi parastās
krustaines, Kanādas jānīši, parastie un šķeltie
akļi. Sakuplo kazrozes un avenes (Rubus idaeus). Blīvu sazēlumu
veido dažādas graudzāles. Izcirtumos parasti veidojas
bērza vai apses. Egle parasti veido otro stāvu un tikai pēc
50 līdz 70 gadiem izlaužas pirmajā stāvā.
Ainava.
Galvenokārt
sastopams paugurainā vai viegli viļņain? morēnu
ainavā, retāk līdzenos nogulumos. Lielākās
platībās sastopams Kurzemes augstienēs, Ziemeļvidzemes
pacēlumā un Viduslatvijas nolaidenumā.
atpakaļ