Ievads
Biodiversitāte Latvijā

Dzīvības daudzveidība, ko patreiz varam novērot uz Zemes, izveidojusies ļoti ilgā evolūcijas procesā, attīstoties un izplatoties atsevišķām sugām, kuru genofondā pamazām uzkrājās gēnu kombinācijas, kas bija labvēlīgas to izdzīvošanai, un izmirstot mazāk pielāgotajām sugām.Tā rezultātā radies tagad uz Zemes sastopamo sugu daudzums, kurš tiek vērtēts aptuveni 1.4 miljoni aprakstīto sugu, tomēr patiesais sugu kopskaits varētu būt 2-30 miljoni sugu, jo daudzās mazāk izpētītajās sistemātiskajās grupās aizvien tiek atklātas jaunas sugas.

Tomēr pēdējā gadsimta laikā, pieaugot antropogēnajai ietekmei, tiek piesārņota vide, iznīcināti dabiskie biotopi, aizvien vairāk sugas kļūst retas un tām draud izzušana. Uzskata, ka pašreiz sugu izmiršanas ātrums ir 1 suga stundā.

Tādēļ  bioloģiskā daudzveidība jeb biodiversitāte patreiz ir ļoti aktuāla problēma visā pasaulē un arī Latvijā.

Bioloģiskajai daudzveidībai var izšķirt vairākus līmeņus:
1. Sugu daudzveidība;
2. Ekosistēmu daudzveidība;
3. Ģenētiskā daudzveidība.

Bioloģisko daudzveidību parasti saprot kā sugu daudzveidību. Tā attiecas uz kādas konkrētas teritorijas sugu kopumu - jo lielāks sugu kopskaits, jo lielāka bioloģiskā daudzveidība. Tomēr, lai precīzāk raksturotu šo bioloģiskās daudzveidības līmeni, izmanto t.s. taksonomisko daudzveidību, kas parāda arī sugu radniecības pakāpi. Piemēram, no 2 teritorijām ar vienādu sugu skaitu lielāka sugu daudzveidība būs tajā, kur sastopamas vairāk neradniecisku sugu.

Vislielākā sugu daudzveidība sastopama tropiskajos lietusmežos, bet pieaugot ģeogrāfiskā platuma grādiem, tā pakāpeniski samazinās.

 

 
 

                                                                                            Tropiskais lietusmežs

Ekosistēmu daudzveidību ir grūtāk noteikt nekā sugu daudzveidību, jo bieži vien grūtības rada ekosistēmas robežas noteikšana, tomēr arī tā ir būtiska.

Ekosistēmu daudzveidība ietver populāciju struktūras, starpsugu un iekšsugas attiecības.

Svarīgs nav tikai sugu skaits, bet heterogenitāte - tas, cik daudz atsevišķu īpatņu no katras sugas ir sastopami, tādēļ vietās, kur dominē 1 suga, bet no pārējām sastopami tikai atsevišķi īpatņi, ir mazāka bioloģiskā daudzveidība nekā vietās sugu sastāvs ir izlīdzināts un no katras sugas sastopams aptuveni vienāds skaits īpatņu.

Ģenētiskā daudzveidība ir gēnu kombināciju dažādība sugas ietvaros. Šim bioloģiskās daudzveidības līmenim ir īpaši svarīga nozīme evolūcijā, jo dabā nav sastopami 2 organismi ar pilnīgi vienādu genomu, izņemot vienolas dvīņus un organismus, kas vairojas bezdzimumiski, tomēr arī šeit mutāciju ietekmē var rasties dažādas izmaiņas, Tādēļ vienmēr būs īpatņi, kas labāk par pārējiem būs pielāgoti izdzīvošanai un evolūcijas procesā noteiks kādas gēnu kombinācijas saglabāšanos.

Biodiversitāte Latvijā. Bioloģiskā daudzveidība Latvijā pašreiz vēl ir lielāka nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo teritoriju, Latvijā sastopamas daudzas retas un apdraudētas sugas - pie mums vēl joprojām bieži satopami citur pasaulē par retām sugām kļuvušie pelēkais vilks, ūdrs, melnais stārķis,  mazais ērglis un citi. Daudzviet ir saglabājušies dabiskie biotopi, to starpā augstie purvi, mitrie meži, kas Eiropā kļuvuši par retumu un tādēļ īpaši aizsargājami.

Sugu un biotopu aizsardzībai Latvijā ir izveidoti 5 rezervāti, Gaujas nacionālais parks, Ķemeru nacionālais parks, dabas liegumi.
Teiču rezervāts izveidots augsto purvu ekosistēmu un reto putnu sugu aizsardzībai, daudz purvu sastopami arī Ķemeru nacionālajā parkā.
Slīteres, Moricsalas un Krustkalnu rezervātos ir sastopamas daudzas aizsargājamās augu sugas, ir ļoti daudzveidīgi meži.