Dabas un sociālās vides mijattiecības

Linda Diedišķe

Saturs

Ievads

Globālās krīzes būtība

Globālās krīzes iemesli

Kā risināt problēmas

Kultūru daudzveidība

Ievads

Mūsdienās daudz runā par globālo krīzi. Domā par tās radītām problēmām. Mēģina tās risināt. Katram cilvēkam ir par to savs viedoklis. Risinājums tiek meklēts un tas ir jāatrod. Šīs krīzes laikā mēs daudz jaunu uzzinam par sevi un apkārt esošo pasauli.

^^^

Globālās krīzes būtība
Kas tad ir globālā krīze? Kas ir tās cēloņi? Uz šiem jautājumiem jāmeklē atbildes.
Es domāju, ka pasauli varētu salīdzināt ar dzīvu organismu. Tad globālā krīze ir kā slimība . Pasaule ir saslimusi. Tādēļ notiek visādas kataklizmas, katastrofas un avārijas. Uzreiz rodas jautājums, kas šo krīzi vai slimību ir izraisījis. Visparastāka atbilde ir , ka vainīgs ir cilvēks. Bet pēc manām domām tā nav nekāda atbilde, tā neko nedod. Jāmeklē iemesls, kādēļ cilvēks ir nokļūdījies, jāmeklē problēmas sakne.Es uzskatu , ka daudzi tā sauktie zaļie kļūdās uzskatīdami, ka problēmas sakne ir jāmeklē kaut kur ārpusē , ka vainīgi ir kādi ļauni cilvēki, kas noveda pasauli tik tālu. Mēs visi esam šajā krīzē iesaistīti, tātad arī zināmā mērā līdzvainīgi. Es piekrītu domai , ka pasaules krīze ir krīze cilvēkā. Krīzes pirmsākums ir cilvēkā, viņa domāšanā,iekšējā pasaulē. Mums visiem kopīgi ir kādi principi ,kuri ir nepareizi.
Nedomāju, ka vainīgi ir kādi atsevišķi cilvēki, kuri aiz sava mistiska ļaunuma ir noveduši pasauli tādā stāvoklī. Es reiz lasīju tādu rakstu, kur šādi uzskati tika pausti. Autore uzskatīja , ka vainīgi ir saujiņa cilvēku, pasaules bagātākie cilvēki, kuri aiz sava tīrā ļaunuma, liek ciest pārējiem cilvēkiem. Pēc viņas domām atliktu tikai apkarot vai iznīcināt šos cilvēkus un visas problēmas būtu atrisinātas. Es tam galīgi nepiekrītu, jo uzskatu ,ka mēs,visi cilvēki, esam līdz atbildīgi par globālo krīzi. Naids šeit nav atrisinājums . Ienīstot un vainojot atsevišķus cilvēkus globālo krīzi neatrisinās.
Es, teiksim, nevaru sevi nodalīt no pārējās pasaules un teikt, ka stāvu pāri globālajām problēmām un neesmu vainīga tajās, ka vainīgi ir kādi citi. Es tā pat kā visi citi esmu tajā iesaistīta, jo dzīvoju šajā pasaulē. Es piederu šai civilizācijai, lietoju tās produktus, radu atkritumus, tādējādi piesārņojot vidi, padziļinot problēmas. Nejusties vainīgs varētu tikai varbūt tas , kas norobežojies no visas civilizācijas dzīvo teiksim mežā zem egles. Bet visi tā nevar un tas nav atrisinājums.
Pretoties ierastai kārtībai ir grūti. Esmu pati mēģinājusi kaut ko darīt lietas labā. Es mēģināju samazināt savus radītos atkritumus, centos neizmantot tādus produktus, kuri ir daudz kārt iesaiņoti, centos neizmantot tik daudz polietilēna maisiņus, bet tomēres tāpat nevarēju izvairīties no atkritumu radīšanas. Es, izmantoju dažādas tehnoloģijas,piemēram es lietoju transportu, tādējādi piesārņojot gaisu, es lietoju dažādu sadzīves tehniku, datorus, kurus ražojot tika piesārņota vide un kuri pēc nolietošanās to turpinās darīt, tā negribot atbalstu un veicinu vides piesārņošanu. Tad es secināju , ka viens cilvēks neko daudz nevar izdarīt. Ja rīkotos daudzi cilvēki, tad varbūt varētu panākt zināmus rezultātus. Problēmas visiem ir jārisina kopīgi. Bet vispirms jāmaina principi pašā cilvēkā, jo tie ir problēmu cēlonis. Jāmaina cilvēku domāšana. Citādi visa labā doma pārvērtīsies bezjēdzīgā cīņā.

^^^

 Globālās krīzes iemesli
Kas tad ir šie principi, kas noveduši mūs pie globālās krīzes. Manuprāt tā ir kļūdaina izpratne par dabu, vidi un cilvēka vietu tajā. Mēs it kā esam sevi nodalījuši no visas dabas uzskatām sevi par kaut ko ārpus dabas esošu.Varbūt šie principi nāk no senatnes, kad cilvēkam bija jācīnās par savu izdzīvošanu un daba daudz reiz bija ienaidnieks. Tad varbūt radās doma uzveikt dabu pakļaut to savām vajadzībām. Attīstoties civilizācijai, cīņa kļuva mazāk spīva un cilvēki redzēja, ka var uzveikt dabu. Varbūt šis princips, ka cilvēks sevi uzskata par pasaules valdnieku noveda mūsu civilizāciju strupceļā.
Cilvēks uz dabu skatās no savas ekoloģiskās nišas, dalot dabu labajā noderīgajā un sliktājā, nenoderīgajā, traucējōšā, attiecīgi arī rīkojoties. Šie principi ir dziļi iesakņojušies, tos nodod no paaudzes paaudzē, mācot bērnus , veidojot viņu pasaules uzskatus, kuri vēlāk izraisa attiecīgu rīcību.
Dzīvā daba ir cikliska pašregulējoša sistēma, kuras katram loceklim ir sava loma kopējā sistēmā un tikai vienā veselumā tā spēj attīstīties un pastāvēt ilgi. Lielākā daļa cilvēku šo principu neizprot un uzskata , ka cilvēks neiekļaujas dabas apritē. Taču mēs visi izjūtam savas ekoloģiskās saistības, mēs jūtam dabas ietekmi uz mums. Daudzi cilvēki to traktē savādāk, teiksim dalot visus dzīvniekus labajos un sliktajos. Grūti iestāstīt cilvēkam, ka vilks nav slikts, ka viņam ir tiesības dzīvot un tam ir sava vieta dzīvajā dabā vai teiksim, ka čūska nepavisam nav neglīta , izskaidrot, ka šis uzskats veidojies aiz bailēm no čūskas. Šie uzskati ir cēlonis daudzu sugu izmiršanai un apdraudēšanai.
Es kā cilvēks varu izprast šos principus, varu neatbalstīt tādus viedokļus, taču es piederu mūsdienu civilizācijai, kuras principos ietilpst šadi kļūdaini uzskati, tādējādi negribot es atbalstu šos principus praktiski, izmantojot civilizācijas radītos labumus. Mūsu civilizācijas iekšējie pamatprincipi ir noveduši mūs globālajā krīzē.

^^^

Kā risināt problēmas?
Manuprāt ir jāmaina daudzi principi, varbūt jāmaina visa mūsu civilizācija, tās būtība. To nevar izdarīt vienā paņēmienā. Jāizvirza sev jauns mērķis. Teiksim ilgtspējīgā attīstība. Jāatrod sev jauns modelis, kas iekļautu harmonijas principu ar dabu, cilvēku kā dabas sastāvdaļu, līdzvērtīgu locekli kopējā sistēmā. Tad jāķeras ir pie izglītošanas, jo tikai izglītība un izpratne palīdzētu ieviest jauno sistēmu. Jāiemāca cilvēkiem skatīties ne tikai no savas ekoloģiskās nišas, bet arī uz visu dabas sistēmu kopumā, redzētu, kas tai ir nepieciešams, jo bez tās mēs paši nevaram eksistēt.
Es domāju, ka cilvēce var šo mērķi sasniegt, cilvēce var sasniegt gandrīz jebkuru mērķi, ko tā ir izvirzījusi. Cilvēce vēlējās valdīt pār dabu ,nu tā ir to saniegusi. Tagad jāizvirza jauns mērķis uz, kuru virzīties. Pēc manām domām, katrs cilvēks var ko darīt lietas labā. Sākt vajadzētu katram ar sevi pašu , sakārtojot savu iekšējo pasauli, tādējādi sakārtojot arī daļu no visas lielās pasaules.
Globālajai krīzei ir arī savas pozitīvās izpausmes. Tā tagad liek mums domāt, mobilizēt savus spēkus tās problēmu risināšanai. Visi esam spiesti meklēt risinājumus daudzām problēmām. Tagad mēs zinām ,ka to nevar atrisināt ar vienas zinātnes palīdzību. Visa zināsānas ir jāapvieno. Līdz šim zinātnes katra darbojās savā lauciņā, dodot katra savu skatījumu uz pasauli, kā tādi puzles gabaliņi. Tagad esam spiesti zināšanas apvienot. Manuprāt, sintezējot kopā visa zināšanas , mēs varam uzzināt kaut ko pavisam jaunu, agrāk neapjaustu , iegūt citādāku daudz dziļāku skatījumu uz dzīvi. No puzles gabaliņiem salikt vienu veselu attēlu. Tādējādi globālā krīze mūs piespiež attīstīties un iegūt jaunas zināšanas pašiem par sevi un savu pasauli. Mēs noteikti būsim daudz gudrāki pēc globālās krīzes nekā pirms tās. Kaut vai pāris piemēri. Vai mēs agrāk uztraucāmies par ozona slāni, mēs pat nezinājām tā nozīmi. Tagad mēs daudz ko zinām par atmosfēras globālajiem riņķojumiem, vielu pārnesi, agrāk mums par to nebija nekādas nojausmas. Cilvēcei vajadzētu spēt arī iepriekš izdomāt un izpētīt kādas iespējamās sekas var nest kāda darbība, nevis sākt domāt tikai pēc faktu konstatēšanas.
Lielisks piemērs tagad ir gēnu inžinierija, klonēšana, ģenētiski modificētie organismi. Tagad mums būtu ļoti rūpīgi jāapsver visi aspekti, kas saistās ar šo tēmu, jo vēlāk var izrādīties par vēlu. Daudz skaļuma ir sacelts ap šo tēmu. Ģenētiķi sola brīnumus , daudz vieglāku un patīkamaku dzīvi. Bet ir daudz cilvēki, kas protestē pret to. Ir dzirdētas pat tādas domas , ka tas ir bīstami cilvēkam, jo gēni var no ģenētiski modificētiem organismiem migrēt un integrēties cilvēka genomā. Tā apgalvot manuprāt ir muļķīgi, jo gēni nevar ar pārtiku intregrēties cilvēka genomā, jo gluži vienkārši viss apēstais DNS gremošanas traktā tiek sašķelts līdz nukleotīdiem.
Pēc manām domām problēma ir citur. Bioloģiskā daudzveidība sasatāv no trim daļām. Tā ir sugu daudzveidība, ekosistēmu daudzveidība un ģēnētiskā daudzveidība, bez kuras nepastāv abas pārējās. Gēnu inženierija var izmainīt dabisko ģenētisko daudzveidību, kas ir veidojusies miljoniem, pat miljardiem gadu kopš dzīvība vispār parādījās uz Zemes. Mes to nemaz neesam kārtīgi izpētījuši un nemaz tik daudz nezinam par ģenētiku, galu galā tā pastāv tikai apmēram simts gadus. Tagad mēs gribam vieglprātīgi visu pārveidot pa savam prātam un būvēt paši savus dzīvos organismus . Varbūt mēs ieejam tādās lietās par , kurām mums nav ne mazākās nojēgas. Klonēšana vien jau dramatiski samazinās ģenētisko daudzveidību, ja to izmantos plaši. Tā itin viegli var izsist no līdsvara vissvarīgāko dabas mehānismu – evolūciju un dabas mūžīgo cikliskumu, jo lai tas pastāvētu ir jāpastāv ģenētiski daudzveidīgiem organismiem. Man bail iedomāties par sekām, kas var nākt. Ģenētiķi turpina optimistiski visu noliegt. Ceru ,ka nepienāks stāvoklis , kad jau būs par vēlu. Protams nekādi likumi un aizliegumi nevar apturēt zinātnes attīstību, ir jādomā kaut kas cits. Jāmaina tie paši principi.

^^^

Kultūru daudzveidība
Visi runā par dzīvās dabas novienādošanu, noplicināšanu, bet jārunā ir arī par kultūru daudzveidības samazināšanos, jeb citādi saucot to par globalizāciju. Pēc manām domām tas ir tik pat svarīgi, jo dabas daudzveidība un cilvēka kultūru daudzveidība ir cieši saistītas lietas . Uz pasaules ir tik dažādi apstākļi un nevarām taču mēs visi vienādi domāt , vienādi dzīvot. Salīdzinot teiksim ziemeļu polāros apgabalus, kur dzīvo ekskimosi un tropu joslu . Katrai tautai katrai kultūrai piemīt kaut kas savs, sava valoda, sava mentalitāte un domāšana, kas ir radusies pielāgojoties konkrētai vietai, dabas apstākļiem. Es domāju, ka tā tam arī ir jāpaliek. Protams, dažādas tautas var iemācīt viena otrai ko jaunu, bet es uzskatu, ka nevar visas tautas sajaukties un dzīvot lielā maisījumā, saglabājot savas īpatnības. Labs piemērs te ir ASV. Tur var redzēt, kā asimilējas un izzūd atsevišķas kultūras. Protams mani uzskati daudziem varētu likties nepareizi, jo esmu globalizācijas pretiniece. Bet es pie saviem uzskatim palikšu tik un tā.
Kā redzams, problēmu ir ļoti daudz.bet var just, ka pasaulē daudz kas arī mainās . Mainās cilvēka domāšana. Cilvēki domā par globālās krīzes problēmām un maina arī savus uzskatus. Tas jau ir pozitīvi. Iespējams, ka mūsu kultūra tagad strauji sāk mainīties, varbūt pat uzplauks jauna kultūra. Bet tas viss vēl ir priekšā. Ir jāmeklērisinājums globālajām problēmāmun tad jau redzēsim kā dzīvot tālāk.
^^^

Referātu saraksts