LATVIJAS UNIVERSITĀTE

BIOLOĢIJAS FAKULTĀTE

LATVIJAS MEŽU KLASIFIKĀCIJA
Rīga
2001.
 


Satura rādītājs


Ievads

Mežs – ekosistēma, kurā galvenais organiskās masas ražotājs ir kokaudze. Mežs ir viena no komplicētākajām ekosistēmām – tā ietver gan kokaudzi tās dažādās attīstības pakāpēs, gan pameža un zemsedzes augus un meža dzīvniekus(zīdītājus, putnus, rāpuļus, abiniekus, bezmugurkaulniekus), gan augsni ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm, aktinomicētēm u.c. sīkbūtnēm, makroskopiskajām un mikroskopiskajām sēnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barošanas ķēdēs.

Lielāka daļa Ziemeļbaltijas un Skandināvijas mežu ietilpst mērenā klimata skujkoku mežu (taigas) zonā. Latvija atrodas boreālo skujkoku mežu un Viduseiropas platlapju mežu saskares joslā.

Mežu masīvi, izveidojušies nabadzīgākās normāli mitrās un pārmitrās smilts augsnēs ir klasificēti mežu tipoloģijā kā sils, mētrājs, lāns slapjais mētrājs, niedrājs, mētru ārenis un mētru kūdrenis.Latvijā šādi meži –gārša, slapjā gārša, vēris, liekņa, platlapju ārenis, platlapju kūdrenis – sastopami bagātās smilts, smilšmāla un māla augsnēs.

Latvijā pašlaik notiek intensīvā mežaudzes sinantropizācija. Mežos ieviešas pļavu graudzāles (parastā kamolzāle, parastā smilga, pļavas skarene), ruderālie augi (sīkziedu sprigane, parastā vībotne, Japānas sārtburkšķis), kā arī introducētie svešzemju koki un krūmi (ošlapu kļava, vārpainā korinte, spožā klintene, sarkanais plūškoks).
 

N.Priedītis "Latvijas mežu klasifikācija", 1999 gads, (25;36lpp)
Latvijas meži ir klasificēti arī zinātniski pamatotos mežu tipos, kas grupēti sausieņu (sils, mētrājs, lāns, damaksnis, vēris, gārša), slapjaiņu (grīnis, slapjais mētrājs, slapjais damaksnis, slapjaisvēris, slapjā gārša) un purvaiņu mežos (purvājs, niedrājs, dumbrājs, liekņa). Īpašu ekoloģisko grupu veido nosusinātie meži – āreņi un kūdreņi.

Aizsargājamo mežu kategorijā ietilpst dabas rezervātu, nacionālo parku, liegumu, dabas parku, meža parku un preterozijas meži. Saudzējamos mežos ietilpst ainavu apvidu, meža zonu un vides saglabāšanas meži. Saudzējamie meži un neliela daļa saimniecisko mežu tiek iedalīti 26 dažāda veida aizsargājamos iecirkņos, piemēram, erozijas mežos, ģenētiskos rezervātos, saudzes kvartālos.

Saturs


Latvijas mežu klasifikācija

Bioloģisko sistēmu klasifikācija ir ļoti jauna; tā plaši sākusi ieviesties tikai XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Mūsdienās, līdztekus klasiskajai sistemātikai, plaši ir attīstījušās dažādas alternatīvas klasifikācijas. Tajās viens un tas pats veģetācijas tips (pļava, mežs) tiek klasificēts, raugoties no dažādiem vērtējuma punktiem un mērķiem (bioloģiskā, saimnieciskā, augsnes īpašību u.tml.).Cēlonis, kādēļ līdztekus pastāv tik daudz dažādu pieeju, ir vienkāršs: nav iespējams radīt vienu visaptverošu klasifikāciju, kas apmierinātu dažādus, pat savstarpēji attālus, klasificēšanas mērķus.

Meža ekoloģiskās klasifikācijas (pēc dažādām meža struktūrām, augsnes īpašībām u.tml.) parasti neaplūko ne veģetāc2iju, ne arī mežkopībā lietotos kokaudzes ražības rādītājus. Kā arī klasifikācijas, kas balstītas uz vairāk vai mazāk dabisku meža struktūru analīzi vai sugu sastāvu kā raksturojošo pazīmi, nekad neiekļauj atvasinātus kokaudzes rādītājus (bonitāti, krāju u.tml.).

Meža tipoloģiskā klasifikācija ir uzskatāma par jaukta tipa klasifikāciju, kurā iespēju ietvaros mēģināts apvienot gan augsnes īpašības, gan veģetācijas un mežsaimnieciskos rādītājus. Šāda veida klasifikācija ir pārsvarā vērsta uz mežsaimniecisko pasākumu nodrošināšanu un mazāk attiecas uz mežu kā veģetācijas sistēmu.

Klasifikācijas, kurās dominē veģetācijas rādītāji, aplūko mežu kā veģetācijas sistēmu. Tās ir pamatotas uz visu vai dažu veģetācijas stāvu (koku, krūmu, lakstaugu, sūnu) izpēti un sugu kvantitatīvu novērtējumu, bieži vien arī raksturīgo sugu nodalīšanu. Tā kā katrai sugai piemīt izplatības amplitūda (sastopamības ietvari) attiecībā uz noteiktu augsnes skābumu, auglīgumu, mitrumu, arī noēnojumu un līdzīgiem vides rādītājiem, analizējot meža veģetāciju kopumā (visas tajā ietilpstošās sugas), iespējams iegūt precīzu augšanas vietas ekoloģisko apstākļu raksturojumu. Tāpat kā ekoloģiskās grupas klasifikācijas, arī šīs klasifikācijas neaplūko mežkopībā lietotos kokaudzes ražības rādītājus.

Apkopojot mežu klasifikācijas pieejas un to lietojumu, ir konstatējams:

Saturs
Koku sugas Latvijas mežos

Līdz ar saimnieciskajām un klimatiskajām pārmaiņām būtiski ir mainījies arī koku sugu sastāvs un to proporcijas Latvijas mežos. Pašlaik nepilnas divas trešdaļas mežu klāj skujkoki, atlikušo daļu veido galvenokārt mīkstie lapkoki, bet cietie lapkoki aizņem ļoti mazu (ap 1%) platību senajos platlapju mežu izplatības apvidos un upju ielejās.

Valdošā suga ir priede (Pinus sylvestris), tai seko bērzi (Betula pendula, Betula pubescens), egle (Picea abies), baltalksnis (Alnus incana), apse (Populus tremula), melnalksnis (Alnus glutinosa), osis (Fraxinus excelsior) un ozols (Quercus robur). Ļoti mazas platības aizņem liepa (Tilia cordata) un goba (Ulmus glabra). Kļava (Acer platanoides) un vīksna (Ulmus laevis) patstāvīgas audzes gandrīz neveido un sastopamas nelielā piemistrojumā upju ieleju platlapju mežos. Savukārt parastais skābardis (Carpinusbetulus) izplatīts nelielā apvidū Liepajas rajona dienviddaļā, kur sasniedz areāla ziemeļu robežu.
Saturs


Latvijas mežu veģetācijas veidi

Meži Latvijā pieder pie trim veģetācijas klasēm: Eirosibīrijas melnalkšņu staignājiem, Eiropas platlapju mežiem un boreālajiem skujkoku mežiem.



Eirosibīrijas melnalkšņu staignāju meži
pazemes spiedūdens atslodzes vietās, pārplūstošās ieplakās, upju un ezeru palienēs. Tos raksturo labi attīstīts koku, krūmu, lakstaugu un sūnu stāvs. Gan valsts ģeogrāfiskais novietojums, gan hidroloģiskās īpatnības sekmē šādu mežu plašo izplatību Latvijā, neraugoties pat uz blīvo meliorācijas grāvojumu.

Eirosibīrijas melnalkšņu staignāju meži pieder pie galīgās (klimaksa) veģetācijas; kūdras slāņa pētījumi rāda, ka piemērotos apstākļos tie var nepārtraukti pastāvēt tūkstošiem gadu. Viens no galvenajiem noteikumiem melnalksnāju stabilitātei ir atbilstošs mitruma režīms un ar krūmu vai lakstaugu stāvu konkurētspējiga koku stāva nepārtrauktība. Nedabiska applūdinājuma vai plašas kailcirtes dēļ var iestāties atpakaļejoša virzība (regresija), kuras rezultātā kārklu sugas, krūkļi, arī niedres vai augsti grīšļi kļūst par noteicošo veģetācijas daļu un nomāc melnalkšņa pašatjaunošanos. Tādējādi ilgstošā laikposmā melnalkšņa mežs tiek aizstāts ar krūmiem vai niedrēm aizaugušu platību.

Melnalkšņu staignāju būtiska īpatnība ir mozaīkveida zemsedzes veģetācija un reljefa ciņainums. Šādos mežos (atskaitot palieņu grupu) nemēdz būt monodominējošu sugu lakstaugu vai sūnu stāvā. Parasti vienai sugai piederošie augi ir mozaīkveidā izkaisīti visā meža teritorijā pa atsevišķiem eksemplāriem vai arī sastopami nelielās, skrajās vai blīvās grupās. Atšķirīgais mitrums un noēnojums nodrošina iespēju līdzās pastāvēt bioloģiski dažādām sugām. Tādēļ šādi meži ir ļoti daudzveidīgi.
Saturs



Eiropas platlapju meži

Latvijā šādu mežu augšanas vietas ir upju ielejas vai ūdenstilpju krastu nogāzes, ezeru salas un līdzenumi senajos platlapju mežu izplatības apvidos.

Lai gan ģeogrāfiskais novietojums un augsnes varētu sekmēt platlapju mežu plašu izplatību Latvijā, saimniekošanas dēļ tie ir reti sastopami.

Platlapju meži veido lapkoku mežu pabeigtu (klimaksa) veģetāciju. Tie Latvijā atrodas šāda veģetācijas veida izplatības ziemeļmalā. Visbiežākais dabiskais traucējums platlapju mežos ir pašizrobošanās, ko izraisa atsevišķu koku izgāšana vai bojāeja vecuma dēļ. Tādos platlapju mežos, kas atrodas palienēs, nozīmīgi ir ūdens līmeņa svārstību radītie traucējumi. Ļoti sausās vietās platlapju mežus var ietekmēt degšana; tā gan pārsvarā raksturīga skujkoku mežos.

Šādu mežu nepārtrauktībā plaši veidojas pazīmes: liela diametra atmirusi koksne un dinamiska iekšējā struktūra. Daudzās un sīkās lauces vispirms aizpilda straujas bioloģiskās attīstības sugas. Pastāvot atšķirīgam mikroklimatam pavasarī, pirms koku salapošanas un vasaras vidū, sugām šādos apstākļos arī ir nācies pielāgoties izteiktam gadalaiku ritmam.
Saturs



Boreālie (ziemeļu) skujkoku meži
 
Šīs klases nosaukums ir nedaudz maldinošs tāpēc, ka tajā iekļautās meža sabiedrības veido arī daži lapkoki (galvenokārt purva bērzs, retāk – apse un āra bērzs). Tas nozīme, ka arī mīksto lapkoku audzēs sastopamas pazīmes, kas bioloģiski ir raksturīgas ziemeļu apvidu skujkoku mežiem.

Salīdzinājumā ar jau aplūkotajiem melnalksnājiem un platlapju mežiem boreālo skujkoku mežu sabiedrībās ievērojami pieaug sūnu stāva blīvums; dažos veģetācijas paraugos (asociācijās) tas dominē pār lakstaugu vai krūmu stāvu. Tāpat šeit samazinās lielu biomasu veidojošu lakstaugu ietekme, vietu dodot mūžzaļiem vai vasarzaļiem sīkkrūmiem un graudzālēm.

Boreālo skujkoku mežu sabiedrības veido 75-80% Latvijas mežu. Apmēram 20% no tiem ir netipiska, jaukta veģetācija. Tur saimniecisko pārmaiņu (nosusināšanas, meža kultūru) dēļ skujkoki atrodas mākslīgā salikumā ar melnalkšņu staignājiem vai platlapju mežiem raksturīgām sugām.

Vēsturiski senākā skujkoku mežu dabiskā traucētāja ir uguns, kas mūsdienās ir ļoti ierobežota. Veģetācija ir vienmuļa, vairākās meža sabiedrībās sastopamo sugu skaits ir neliels, un viena vai dažas sugas zemsedzē bieži aizņem lielu platību.

Analizējot struktūras skujkoku mežos, ir labi nodalāmi sausieņu un pārmitrie meži. Daudzveidīgāku struktūru kopums ir pārmitrajā grupā, piemēram, pāraugušu koku klātbūtne, augsti celmi un sausokņi. Arī krūmi un lapkoki pamežā vai paaugā galvenokārt konstatējami mitrajos skujkoku mežos. Visu tikko uzskatīto pazīmju nav sauso mežu vairākumā. Ļoti maz ir konstatējamas uguns ietekmes dažādas sekas pat sausos mežos. Tas sakrīt ar vairāku dabiskiem skujkoku mežiem neraksturīgu struktūru biežo sastopamību.
Saturs


Latvijas mežu veģetācijas paraugu aizsardzība

Latvijā visa veida saimnieciskā darbība ir noliegta apmēram 1% platības. Valsts aizsargājamas teritorijas kopumā aizņem ap7% no Latvijas teritorijas, tomēr faktiskā un deklarētā aizsardzība ir būtiski atšķirīga.

Uzsverot nenoplicinošas mežsaimniecības svarīgumu, arī raksturīgas vai neparastas meža veģetācijas paraugu un to dabisko meža struktūru saglabāšana rezervātos ir tikpat būtiska sugu dzīves telpas un ekoloģisko procesu nodrošināšanā.

Pilnveidojoties mežu vispusīgām novērtēšanas iespējām, pētot indikatorsugas, kas spēj norādīt uz meža nepārtrauktību, lēni veidojošos struktūru un stabilas mikrovides ilglaicību vai dažādām nevēlamām pārmaiņām, iespējams gan savlaicīgi panākt labojumus apsaimniekošanā, gan arī pamatoti izvēlēties vērtīgākās platības aizsardzībai rezervāta režīmā.

Pētījumi atklāj, ka šādiem nolūkiem sekmīgi ir izmantojamas sugas, kam nepieciešams ilgs attīstības laiks stabilā vidē un kas nespēj strauji pārvietoties, pametot „sabojāto” vidi vai ienākot no neraksturīgām teritorijām. Sēnes, zemākie augi, bezmugurkaulnieki, dažos gadījumos arī vides apstākļu ziņā prasīgi daudzgadīgie lakstaugi ir mūsdienās plašāk lietotās indikatorsugas.

Arī vispārīgākas pazīmes (ievazātu un mežam neraksturīgu sugu trūkums, konkrētas meža struktūras, neregulētas caurtekošas upes vai strauti, ceļu trūkums) var norādīt uz meža un tā norišu dabiskumu.

Nebūt neuzskatot, ka pašreizējā meža veģetācijas paraugu, struktūru un ainavu aizsardzība ir apmierinoša, pievienotajā kartē ir sniegta izplatības informācija par bioloģiski nozīmīgākajiem mežiem, kas formāli Latvijā tiek aizsargāti vai arī tikai izsludināti par aizsargājamiem.
Saturs



Nobeigums

Lai arī cik fragmentēts vai viengabalains būtu mežs, tas vienmēr ir lielāka vides kopuma sastāvdaļa, ko dēvē par ainavu. Līdzīgi norisēm mežā, arī ainava nekad nav sastingusi. Tā atrodas nepārtrauktā kustībā, un vienīgi cilvēka saimnieciskā darbība nosaka to, vai pašregulēšanās un labumu ņemšana no dabas ir līdzsvarā vai arī plašā apvidū iestājas nevēlamas pārmaiņas. To īsumā var raksturot kā sugu un biotopu izzušanu, ūdeņu noteces pasliktināšanos, augšņu eroziju un līdzīgas izpausmes.

Mežs ir kā dažādo bioloģisko struktūru mozaīka; šīs mozaīkas uzturēšana un respektēšana ir pamatā mūsdienu saimniekošanai mežā, ko dēvē dažādi: gan par nenoplicinošu, gan ilgtspējīgu, gan vienkārši par jauno mežsaimniecību. Neatkarīgi no lietotā apzīmējuma tas nozīme vienu – meža izmantošanu tādā apjomā un intensitātē, kas saglabā meža dabisko biotopu un procesus.
 
 
 
 
 
 



Saturs
Mežu fotogrāfijas aizgūtas no http://ibiblio.org/herbmed/pictures/herbpics.html
Tatjana Haitina
e-mail:sb90009@lanet.lv

 

[an error occurred while processing this directive]  [an error occurred while processing this directive] 
Meklētājs «Google» Latvijas Universitāte BioloÄ£ijas fakultāte Latvijas Dabas fonds Latvijas ezeri Latvijas Dabas Sugu enciklopēdija BioloÄ£iskā daudzveidÄ«ba Latvijā, Informācijas un sadarbÄ«bas tÄ«kls (CHM) Latvijas daba Piekrastes biotopu aizsardzÄ«ba un apsaimniekoÅ”ana Latvijā Latvijas Malokologu biedrÄ«ba Latvijas BotāniÄ·u biedrÄ«ba Meklēt tekstu Atsauksmēm un Jautājumiem
Google LU LU BF LDF Ezeri Sugu
enciklopēdija
Bioloģiskā
daudzveidība
Latvijas daba Piekrastes
biotopi
Malokologu
biedrība
Botānikas
biedrība
Meklē Raksti mums

[an error occurred while processing this directive] Lappusi «pamatlapa.shtml» veidoja [an error occurred while processing this directive] Tatjana Haitina (sb90009@lanet.lv)
sadarbībā ar eko@lanet.lv [an error occurred while processing this directive] 2001.06.19.