Lielais susuris Glis glis (L.)

Lielā susura ekoloģija

Lielais susuris apdzīvo gandrīz tikai upju senleju (galvenokārt dienvidu ekspozīcijas) vēcākus lapu koku, retāk egļu – platlapju mežus, kur sastopami ozoli, liepas, skābarži un lazdas un ir daudz dobumainu koku, kā arī vecus parkus un dārzus (Tauriņš, 1982). Biežāk var atrast lapkoku audzēs ar labi attīstītu pamežu, kurā ir koki un krūmi ar ogām, augļiem un sēklām. Midzeņus iekārto galvenokārt koku dobumos (retāk alās augsnē) vai labi apslēptās vietās, ēkās (Tauriņš, 1982). Tas var atrasties koku lapotnē, putnu būrī, iedobumā zem koku saknēm, ēku paspārnē, klinšu spraugā un tamlīdzīgās vietās (Rūtenberga, 1995). Midzeņu būvei izmanto visdažādākos pieejamos materiālus: sausas lapas, zāli, salmus, papīrus u.c. Par pārziemošanas vietām un apstākļiem informācijas maz. Areāla dienviddaļā parasti pārziemo koku dobumos (Tauriņš, 1982).

Lielais susuris ir naktsdzīvnieks, kurš ir aktīvs tikai krēslā un naktī (Rūtenberga, 1995), bet Latvijas apstākļos (Skrīveros) ir aktīvs gandrīz visu diennakti. Tas ļoti veikli, strauji un graciozi pārvietojas pa koku stumbriem un zariem. Spēj izdarīt vairākus metrus tālus lēcienus no koka uz koku, kā arī pārvietojas pa 2-3 cm Ø spraugām (Tauriņš, 1982). Ir nometnieks, aktīvs tikai vasarā, bet 7 mēnešus – mūsu apstākļos no oktobra vidus līdz maija vidum – pavada neaktīvā stāvoklī – ziemas guļā, kuras laikā ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 3-4 °C, bet masa samazinās par 30-40%. Ziemas midzenī kopā ziemo vairāki īpatņi, bieži vien visa ģimene. Dažkārt ziemā dzīvnieki pamostas un pusnomodā barojas ar midzenī savākto barību (Rūtenberga, 1995).

Tipisks augēdājs, kas dzīvniekus – kukaiņus, to kūniņas, gliemjus, sliekas, zirnekļveidīgos – ēd ļoti reti. Saskaņā ar novērojumiem, kas tika izdarīti Skrīveros, kur tika pārbaudīti vairāk nekā 80 barības objekti, lielie susuri jebkurā izvēles situācijā neēda animālu barību, izņemot svaigu govs pienu. Ja bija pieejami augļi un sēklas, neēda arī kokaugu dzinumus un pumpurus. Pēc literatūrā sastopamām ziņām, kokaugu jaunos dzinumus, pumpurus un mizu lielie susuri ēd pavasarī pēc atmošanās no ziemas guļas. Priekšroku dod augļiem, ozolu zīlēm un lazdu riekstiem. Labprāt ēd kviešu maizi, retāk miežus. Dzer ūdeni. Augļus vispirms nomizo, pēc tam apēd kā mīkstumu, tā arī sēklas. Vienā naktī spēj apēst līdz 70 g ābola mīkstuma. Augļu dārzā izgrauž robus daudziem pieejamiem augļiem. Pie to dzīves vietām var redzēt izgrauztu plūmju kauliņu atliekas un noteiktās vietās ekskrementu kaudzītes. Midzeņos uzkrāj galvenokārt zīles. Rudenī lielie susuri uzbarojas un uzkrāj barības krājumus ziemas midzeņos, kur ar tiem barojas ziemas guļas pārtraukumos (Tauriņš, 1982).

Riesto reizi gadā – jūnijā vai jūlijā. Grūsnība ilgst 20-25 dienas. Jūlijā vai augustā piedzimst 4-6 mazuļi, kurus mātīte apmēram mēnesi baro ar pienu. Ģimene dzīvo kopā līdz nākamā gada pavasarim, kad jaunie dzīvnieki sasniedz dzimumgatavību (Rūtenberga, 1995). Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā – pavasarī un rudenī. Dzīves ilgums ir līdz 5 gadiem. Skaita svārstības pa gadiem ir atkarīgas no pamatbarības objektu – ozolu zīļu, riekstu ražas svārstībām un pārziemošanas apstākļiem (Tauriņš, 1982).

uz sākumu

© Agita Grabovska, 2002