Lielais susuris Glis glis (L.)

Iespējamie lielā susura pētījumi Latvijā un izmantojamās metodes

Tā kā lielais susuris ir Latvijā ļoti reti sastopama suga un pēdējo gadu laikā nav veikti detalizēti šīs sugas pētījumi, būtu nepieciešams apsekot tās vietas, kuras ir zināmas kā lielā susura apdzīvotas: galvenokārt Skrīveros Daugavas ielejā pie Ašķeres gravas un Gaujas ielejas atradnes Siguldas apkaimē kā arī citas, kuras ir minētas literatūrā, iespēju robežās papildus apsekojot vietas, kuras varētu atbilst lielā susura prasībām – upju senleju platlapju mežus, kas Latvijā nav plaši izplatīti. Būtu nepieciešams noskaidrot:

Lielā susura samazināšanās iemeslus, to plēsējus un parazītus;

Kādas ir šīs sugas attiecības ar citām Latvijā sastopamajām susuru sugām – lazdu jeb mazo susuri Muscardinus avellanarius, meža susuri Dryomys nitedula un dārza susuri Eliomys quercinus. Veicot pētījumus Lietuvā, Rumišiškes mežā, kur ir piemērots biotops gan lazdu susurim, gan lielajam susurim, būrīšos mitinājās galvenokārt lielie susuri. Lazdu susuri tika atrasti tādos būrīšos, kuri bija izlikti mazāk piemērotās vietās, kur lazdas un ozoli bija reti vai nebija vispār. Lielākā skaitā lazdu susuri būrīšos parādījās tikai 1994. g., kad ievērojami samazinājās lielo susuru skaits (Juškaitis, 1995; citēts pēc Štrausa, 1999);

Vai var palielināt lielo susuru populācijas blīvumu, izliekot būrīšus (speciālos vai arī mazajiem dobumperētājiem putniem domātos);

Vai šai susuru sugai ir barības un dzīves vietas konkurenti;

Klimata ietekmi uz susuru populācijas pieaugumu;

Kur un kādos apstākļos pārziemo.

Lai noskaidrotu, vai suga dzīvo konkrētā biotopā, var izmantot “kartona cauruļu” metodi. Tā nolūkā ņem 0,3–0,5 mm bieza kartona sloksni apm. 1m garumā un platumā, no tās izveidojot cauruli ~10 cm Ø. Katrā caurulē izgriež 5x5 cm kvadrātiņu un uzlīmē līmlentu tā, lai līpošā daļa ir caurules iekšpusē. Tad tās ievieto koku zaros tā, lai katrs no to galiem būtu savienots ar koka zaru – lai veidotos “tiltiņš” no viena koka zara uz otru. Susuris, lienot cauri, atstāj sava apmatojuma spalvas uz līmlentas, pēc kā var konstatēt, vai tas ir, vai nav konkrētajā biotopā. Taču tā ir darbietilpīga metode.

Vēl viena no metodēm varētu būt lielo susuru ligzdu meklēšana. Taču tam ir vajadzīga pieredze, jo ligzdas atrast nav viegli. Vispirms ir āiepazīstas ar to izskatu un saturu, lai nosakot nekļūdītos.

Metode, ar kuras palīdzību varētu palielināt lielo susuru populācijas blīvumu, ir būrīšu izlikšana lielajam susurim piemērotos biotopos. Šim nolūkam jāizveido parauglaukums (lielums konkrētai vietai pēc nepieciešamības), kurā uz koku stumbriem izliek apm. 10–50 būrīšus 10–25 m attālumā vienu no otra. To optimālais augstums no zemes ir 2–2,5 m, lai varētu bez trepju palīdzības tos apskatīt. Būrītim ir jābūt atveramam vai nu no sāniem, vai arī no augšas. Nav nepieciešami speciāli būrīši susuriem, var izmantot ornitologu izveidotos parauglaukumus ar mazajiem dobumperētājiem izliktajiem būrīšiem, kuri ir jauktos vai lapu koku mežos un kur var uzturēties arī lielais susuris. Susuru būrīšu atšķirība no parastajiem ir ar to, ka būrīšu skreja ir vērsta pret stumbru, kam vajadzētu samazināt konkurenci starp mazajiem dobumperētājiem putniem un susuriem. Taču iepriekšējie pētījumi parāda, ka tāpat putni atrod šos būrīšus un nav nozīmes veidot speciālus būrīšus susuriem (Morris & al., 1990; citēts pēc Štrausa, 1999). Lai susuri atklātu un apdzīvotu šos būrīšus ir jāpaiet vienai līdz divām sezonām. Tad veic to kontroles reizi mēnesī (biežāk nav ieteicams) no aprīļa līdz oktobrim. Noteikti būrīšu izlikšanai ir jāatrod vietas, kur ir bagātīgs pamežs ar lazdām, lai susuriem būtu ar ko baroties. Šīs metodes priekšrocība ir tā, ka regulāri kontrolējot būrīšus, var noskaidrot lielo susuru mazuļu metiena lielumu un biežumu gadā; barības un dzīves vietas konkurentus; vai pārziemo būrīšos arī ziemā; ja ziema ir bijusi aukstāka, vai tas ietekmē populācijas blīvumu nākamajā gadā.

Vēl var izmantot zivju “grozus” (kuros zivis tiek pārnēsātas). Tajos ieliek ēsmu (augļus, ogas, riekstus) un pakarina koku zaros. Priekšrocība ir tā, ka tajos lielo susuri var noķert, nenogalinot dzīvniekus.

uz sākumu

© Agita Grabovska, 2002