Sugas apraksts
Līdzšinējie pētījumi
Turpmākie pētījumi
Metodes
Monitoringa metodes
Vecuma noteikšanas metodes
Literatūras saraksts
Vilks (Canis lupus L.) ir raksturīgs Latvijas faunas dzīvnieks, kurš šajā teritorijā parādījies jau pēcledus laikmetā (Ozols,1998).
Attieksme pret šo plēsēju visos laikos ir bijusi ļoti dažāda – vieni to ir godājuši kā gudru un spēcīgu dzīvnieku, citi – nīduši un uzskatījuši par konkurentu medībās. Cilvēku negatīvo attieksmi pastiprināja vilku uzbrukumi mājdzīvniekiem, kā arī ik pa laikam notiekošie uzbrukumi cilvēkiem.
Latvijā vilku skaits ir bijis ļoti svārstīgs – no pāris desmitiem līdz pat tūkstotim indivīdu (Ozoliņš, Andersone, 2000). Pieaugot vilku skaitam, saasinājās cilvēku negatīvā nostāja un vilki tika uzskatīti par kaitīgiem dzīvniekiem. Līdz ar to no deviņdesmito gadu vidus šo plēsēju skaits Latvijā ir sācis samazināties.
Mūsdienās vilku atzīst par nozīmīgu ekosistēmas sastāvdaļu. Tas ir ierakstīts Bernes konvencijā un pieminēts Eiropas Padomes direktīvā par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Tādēļ būtu nepieciešams apzināt vilku stāvokli Latvijā, izpētīt populācijas blīvumu, teritoriju lielumu un citus ar sugas bioloģiju saistītos jautājumus, lai varētu nodrošināt vilku populācijas apsaimniekošanu, ieviest izmaiņas medību likumos, noteikt pieļaujamo medību limitu, kā arī veicinātu sabiedrības informēšanu, izglītošanu un attieksmes maiņu pret šiem plēsējiem.
Vilks ir lielākais suņu dzimtas (Canidae) pārstāvis (Ozoliņš, Andersone, 2000). Dzīvniekam ir spēcīgs ķermenis, augsts skausts un relatīvi garas kājas. Aste vilkam parasti ir nolaista. Apmatojuma pamatkrāsa ir pelēka, reizēm ar rūsganu nokrāsu (Ozols, 1998). Purna un kakla apakšdaļa, kā arī pavēdere parasti ir gaišāka. Uz muguras un priekšķepām var būt tumšas svītras (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Ķermeņa garums sasniedz 160 cm, skausta augstums līdz 1m (Ozoliņš, Andersone, 2000). Dzīvnieka astes garums – 30 – 55 cm. Ķermeņa masa – 27 – 67 kg (Ozols, 1998).
Vilks visbiežāk pārvietojas rikšojot. Galvu tur nedaudz nolaistu un pagrieztu uz vienu pusi. Sniegā, pārvietojoties taisnā virzienā, soļo vai rikšo cits aiz cita (Ozoliņš u.c., 2001). Vilks var attīstīt ātrumu līdz 40 – 50 km/h (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Šiem plēsējiem ir labi attīstīta oža un dzirde (Tauriņš, 1984).
Vilki ir piesardzīgi dzīvnieki un to tieša novērošana dabā ir reti iespējama, tādēļ par sugas klātbūtni ir vieglāk spriest pēc netiešām pazīmēm – pēdu nospiedumiem, ekskrementiem, teritoriju iezīmēm, gaudošanas (Ozoliņš, Andersone, 2000). Retāk ir atrodami vilku midzeņi un barības atliekas.
Pēdu nospiedumiir garenāki nekā sunim. Priekškāju nospiedumu garums – 8,5 – 13,5 cm, platums – 8 – 12 cm. Pakaļkāju nospiedumu garums – 7,5 – 12 cm, platums – 6,5 – 10 cm. Soļojot un rikšojot parasti saglabājas tikai pakaļkāju nospiedumi, jo pārvietojoties vilks liek pēdu pēdā (Ozoliņš u.c., 2001).
Pierādījums vilku klātbūtnei ir to ekskrementi, kas parasti atrodami uz zvēru takām, meža ceļiem, nelielās laucītēs (Ozoliņš u.c., 2001). Ekskrementi ir velteniski, parasti melni vai tumši pelēki. Saturā var būt zvēru mati, kaulu gabaliņi, arī putnu spalvas, vasarā – meža ogu mizas un sēklas (Ozoliņš u.c., 2001).
Par vilku esamību liecina arī teritorijas iezīmes – dzīvnieku sakasītas smiltis, parasti pie urinēšanas un defekācijas vietām (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Vilku klātbūtni apliecina arī to gaudošana (Ozoliņš, Andersone, 2000).. Tādējādi dzīvnieki sazinās savā starpā.
Vilks ir tipiska eiritopa suga, kuras areāls aptver ne tikai meža zonu, bet arī tundru, stepi, tuksnešus (Ozoliņš, Andersone, 2000). Vilks ir ekoloģiski plastisks dzīvnieks un spēj izdzīvot arī cilvēku pārmainītā vidē, veidojot sinantropu vilku populācijas.
Midzeņus parasti ierīko meža nostūros, purvu malās vai pie upēm, jo vilkiem ir svarīgs ūdens tuvums. Dzīvesvietas izvēli ietekmē arī pieejamais barības daudzums (Tauriņš, 1984).
Latvijā vilku galvenais biotops ir mežs (Ozoliņš, Andersone, 2000). Vilki ir sastopami arī purvos, kur tie apmetas minerālaugsnes saliņās.
Vilks ir tipisks gaļēdājs, taču vasaras periodā var pārtikt arī no augu barības (Tauriņš, 1984). Būdams oportunistisks plēsējs, vilks izmanto visvieglāk pieejamo barību, kas ir sastopama vislielākajā skaitā (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Galvenais vilku barības objekts Latvijā ir savvaļas pārnadži – staltbriedis, stirna, mežacūka un alnis. Barības sastāvs sezonāli mainās, vasarā pieaug putnu, bebru, sīko zīdītāju, kukaiņu, ogu un augļu īpatsvars (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Ganību periodā vilki nereti uzbrūk mājdzīvniekiem – aitām, teļiem, kazām, suņiem (Ozols, 1998).
Intensīvas vajāšanas rezultātā vilka diennakts aktivitāte ir mainījusies un tas ir kļuvis par krēslas un nakts dzīvnieku (Ozoliņš, Andersone, 2000). Dzīvnieks var būt aktīvs dienā vietās, kur to nemedī, kā arī riesta laikā un barības trūkuma gadījumā mazuļu barošanas laikā (Павлов, 1990).
Medībās dodas pārsvarā naktīs un krēslas stundās, bet dienas pavada slēptuvēs. Diennakts laikā vilks var veikt 20 – 40 km lielus pārgājienus (Tauriņš, 1984).
Vilks ir monogāms dzīvnieks, kurš vairojas reizi gadā. Dzimumgatavību jaunie vilki sasniedz otrajā vai trešajā dzīves gadā (Tauriņš, 1984). Riesta periods ir no janvāra beigām līdz marta sākumam. Mazuļi piedzimst aprīļa beigās - maijā (Ozols, 1998). Grūsnība ilgst 62 – 75 dienas (Соколов, 1989). Metienā var būt 1 –12, parasti 4 – 6 mazuļi.
Vilkam raksturīga ātra populācijas atjaunošanās spēja, tomēr ir augsta kucēnu mirstība – 50% aiziet bojā līdz 3 mēnešu vecumam, 65% - līdz gada vecumam (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Vairošanās un mazuļu audzēšanas laikā vilki dzīvo kā nometnieki. Ziemā tie veido barus, kas parasti sastāv no vienas ģimenes locekļiem, retāk apvienojot vairākas ģimenes (Tauriņš, 1984). Parasti baru veido vecāku pāris, jaunie dzīvnieki un daži pērnā gada vilki (Andersone, 1998). Latvijā vilku barā ir vidēji 5,7 indivīdi (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Katram baram ir sava teritorija, ko dzīvnieki iezīmē ar urīnu vai ekskrementiem un aizsargā no kaimiņu bariem. Teritorijas lielums svārstās robežās no 30 – 1000 km2 (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Populācijās tēviņu parasti ir nedaudz vairāk nekā mātīšu. Mātītēm ir lielāka dabiskā mirstība, savukārt tēviņus biežāk nomedī (Andersone, 1998).
Vilki ir sabiedriski dzīvnieki. To barā pastāv stingri noteikta hierarhiska kārtība (Tauriņš, 1982). Katrs dzīvnieks barā ieņem noteiktu hierarhisku stāvokli. Barā parasti ir paaugstināta agresivitāte, no kā visbiežāk cieš zemāka ranga īpatņi (Tauriņš, 1984). Dominējošais tēviņš un mātīte veido α – pāri. Parasti vairojas augstāka ranga dzīvnieki, turklāt tas vairāk attiecas uz mātītēm. α – tēviņš var arī nevairoties, tomēr saglabājot savu dominanto statusu (Бибиков, 1985).
Vilkiem ir augsti attīstīta psihe un komunikācijas spējas. Baros pastāv vairāki komunikāciju veidi: vizuālā (mīmika, poza), smaržu un akustiskā komunikācija (Бибиков, 1985).
Latvijā vilks parādījās jau pēcledus laikmetā un bijis sastopams visu laiku. Skaita maksimumu sasniedzis 18. gs un 19. gs. sākumā (Ozols, 1998). 20. gs vilku skaits bijis svārstīgs. Tas pieauga pēc Pirmā pasaules kara, bet turpmāko 20 gadu laikā vilks tika gandrīz iznīcināts (Ozoliņš, Andersone, 2000). Otrā pasaules kara laikā vilku skaits atkal pieauga, bet 1960. gados to skaita kontrole pastiprinājās un tika reģistrēts mazs plēsēju skaits. 1970. gados populācija sāka atjaunoties. 1993. gadā uzskaitīti 537, 1994. – 685, 1997. – 997 vilki (Ozols, 1998). Pēdējos gados populācijā atkal novērota lejupslīde (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Latvijā vilks izplatīts visā teritorijā, izņemot Rīgas jūras līča austrumu piekrasti (Ozols, 1998). Iezīmējas divas teritorijas ar augstu dzīvnieku blīvumu – Ziemeļkurzeme un Latgale (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Dabiskie ienaidnieki un konkurenti
Dabisko ienaidnieku vilkiem gandrīz nav. Tiem var uzbrukt lāči, taču Latvijā to skaits ir niecīgs. Vilks var iet bojā medījot lielos pārnadžus (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Barības konkurenti var būt citi plēsēji – lūsis, lācis, tinis. Latvijā vienīgais nopietnais konkurents ir lūsis, jo arī tā barības objekts ir pārnadži. Tomēr lūsim ir šaurāka barošanās specializācija un atšķirīga biotopu izvēle (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Vilks var pārnēsāt trakumsērgu, helmintozes, trihinelozi (Tauriņš, 1984). Latvijā no 1987. līdz 1998. gadam konstatēti 10 trakumsērgas gadījumi (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Medības ir nozīmīgākais vilku skaitu ierobežojošais faktors. Neierobežoto medību pamatā ir mednieku skatījums uz vilku kā uz konkurentu. Vilki dod arī lieliskas trofejas, turklāt Latvijas vilku trofejas tiek augstu novērtētas (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Pastāv uzskats, ka nomedīšanas procents, pie kura dzīvnieku skaits sāk samazināties, vilkam ir 30 – 40% (Ozoliņš, Andersone, 2000). Iespējams, ka medības nelabvēlīgi ietekmē populācijas vecuma un dzimuma struktūru. Turklāt, ja tiek nomedīta mātīte, kāmēr mazuļi vēl pārtiek no piena, arī tie aiziet bojā (Gaross, 1991).
Latvijā oficiāli ir reģistrēti divi vilku un suņu hibridizācijas gadījumi - 1970. gados un 1999. gadā Alojas mežniecībā (Ozoliņš, Andersone, 2000). Pastāv uzskats, ka hibridizācija notiek, ja samazinās vilku skaits un ir izjaukta populācijas struktūra (Бибиков, 1985).
Morfoloģiski hibrīdie dzīvnieki var izskatīties gan pēc vilka, gan pēc suņa. Pirmajā paaudzē dominē vilka pazīmes, bet nākamajās paaudzēs var izskaldīties suņa pazīmes. Taču, ja hibrīdi krustojas ar vilku, atjaunojas visas vilka pazīmes (Tīrmanis, 1998). Vilki un hibrīdi var atšķirties pēc ārējā izskata, izmēriem, galvaskausa pazīmēm, zobiem un hromosomu uzbūves (Tīrmanis, 1998).
Hibrīdie dzīvnieki nereti uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, jo mazāk baidās no cilvēkiem un tādēļ var būt bīstamāki par vilkiem (Tauriņš, 1984).
Būdams plēsējs, vilks negatīvi ietekmē lopkopību un ir izpelnījies lauksaimnieku naidīgo attieksmi. Parasti vilks noplosa lopus to ganību laikā. Visvairāk no uzbrukumiem cieš aitas un kazas, kuras praktiski neprot aizstāvēties (Andersone, 1998). Suņi visbiežāk tiek saplosīti ziemā (Tauriņš, 1984). Parasti vilki uzbrūk ganībās nepieskatītiem, kā arī piesietiem mājdzīvniekiem (Ozoliņš, 2001).
Jūnijā vilki uzbrūk mājlopiem iespējams tādēļ, lai vieglāk iegūtu medījumu mazuļu barošanai. Savukārt augusta beigās notikušie uzbrukumi var liecināt par jauno vilcēnu apmācību medību iemaņās (Andersone, 1998).
Dati par vilkiem ir jau kopš 19. gs un pat vēl agrāka laika (Gaross, 1998). Arī pirms Otrā pasaules kara apkopoti dati par vilkiem, kas atspoguļoja skaita dinamiku (Andersone, 1998).
70. gadu beigās un 80. gadu sākumā iegūta informācija par medību pieredzi, nomedīto dzīvnieku uzskaiti un lopkopības zaudējumu statistiku (Ozoliņš, 1991).
Agrākie pētījumi uzskatāmi par vietēja rakstura novērojumiem, piemēram, 1994. gadā un agrāk iegūtie dati Kuldīgas virsmežniecības, Rumbas mežniecībā (Gaross, 1997). Šajā pētījumā analizēti dati par dzīvnieku populācijām un aplūkoti faktori, kas ietekmē medījamos dzīvniekus.
1995./96. gada un 1996./97. gada medību sezonās iegūti medību dati par vilku populāciju dzimuma un vecuma struktūru (Andersone, 1998).
1997. gadā uzsākta vilku populācijas izpēte pēc Valsts Meža dienesta pasūtījuma Valsts mežierīcības institūtam ar trīs gadu projektu "Vilku skaita regulēšanas ekoloģiskais pamatojums” (Ozoliņš, Andersone, 2000). Darbā iegūti dati par sugas ekoloģiju Latvijā, populācijas demogrāfisko, telpisko struktūru un morfometriju, pētīta arī vilku barības bāze. Projekta ietvaros nomērīti 123 nomedītievilki un 175 vilku galvaskausi (Andersone, Ozoliņš, 1998).
1998. gadā 25 vilku audu paraugi nosūtīti uz Itālijas Dabas bioloģijas institūtu, lai veiktu ģenētiskās analīzes. Tās parādīja, ka visi 25 vilki ir bez suņa gēnu piejaukuma (Ozoliņš, Andersone, 2000).
1998. un 1999. gadā realizēts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta projekts "Vilku un lūšu ilglaicīgas eksistences bioloģiskie un sociāli ekonomiskie priekšnoteikumi Latvijā” (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Kopš 1999. gada uzsākts Igaunijas un Latvijas kopprojekts "Conservation planning of wolves in Estonian – Latvian cross – border region" (Ozoliņš, Andersone, 2000). Tā ietvaros tiek pētītas vilku migrācijas Igaunijas – Latvijas un Latvijas – Krievijas pierobežā.
No 1997. gada marta līdz 1998. gada aprīlim maģistra darba ietvaros tika veikti Latvijas vilku ekoloģiskie, morfoloģiskie, demogrāfiskie un skaita dinamikas pētījumi (Andersone, 1998). Dati tika iegūti no Meža dienesta informācijas, medību datiem, Valsts veterinārā dienesta, kā arī aptaujājot lauksaimniekus un mežniecību darbiniekus (Andersone, 1998). Tika veikti arī dzīvnieku galvaskausu mērījumi, un barības sastāva izpēte, analizējot ekskrementus un kuņģu saturu. Vilku upuru noteikšana balstījās uz vilnas mikroskopisko izpēti (Andersone, 1998), jo plēsēju ekskrementi satur matu atliekas.
ze="5">Dzīvnieku pētījumi ir nepieciešami, lai noteiktu sugas apsaimniekošanas stratēģiju, piemērotu aizsardzības līmeni, noskaidrotu populāciju stāvokli. Būtu vēlams turpināt pētījumus par vilkiem Latvijā, lai noteiktu: 1) vilku skaitu, 2) izplatību, 3) populācijas atjaunošanās spējas, 4) dzīvniekiem piemērotu biotopu stāvokli, 5) vilku veselības stāvokli, 6) individuālās teritorijas lielumu(Ozoliņš, Andersone, 2000).
Datus var iegūt veicot ikgadējo uzskaiti Valsts Meža dienestā, uzskaitot nejauši nogalinātos, kritušos dzīvniekus. Var veikt apdzīvotības blīvuma ikgadējo pārbaudi sniega apstākļos izvēlētos maršrutos. Vēlams veikt midzeņu uzskaiti ar piegaudošanas metodi. No valsts robežsardzes var iegūt informāciju par vilku skaitu, kas šķērsojuši Latvijas robežu. Ievācot nomedītos un bojā gājušos vilkus un veicot to pārbaudi, var iegūt datus par populācijas veselības stāvokli un pašatjaunošanās spējām. Datus par epizootijām var iegūt no Valsts veterinārā dienesta. Barošanās monitoringa dati, kas iegūti no kuņģu un ekskrementu analīzēm, dod iespēju salīdzināt biotopu stāvokli un pieejamās barības resursus (Ozoliņš, Andersone,2000).
Ir nepieciešami papildus pētījumi par populāciju demogrāfisko struktūru. Noderīgus datus var iegūt, veicot dzīvnieku vecuma noteikšanu un analizējot populāciju vecumstruktūru.
Ir vajadzīgi pētījumi, lai zinātu noteikt pieļaujamo vilku skaitu, ko drīkstētu nomedīt, nekaitējot populācijai.
Lai iegūtu labākus datus parvilku un suņu hibridizāciju un noskaidrotu šīs problēmas aktualitāti Latvijā, būtu nepieciešams turpināt pētījumus arī šajā jomā. Hibridizācijas pētījumi ir svarīgi, jo var liecināt par populācijas struktūras izjaukšanu. Ja hibridizācijas gadījumi apstiprinās, būtu jānoskaidro šīs parādības cēloņi un jāmeklē iespējas šos gadījumus novērst.
Precīzākā metode, pārbaudot suņa gēnu esamību, ir ģenētiskās analīzes. Kā arī, lai iegūtu vairāk zināšanu par vilku un suņu galvaskausu atšķirībām, būtu jāizpēta vairāk galvaskausu un jāpārbauda galvaskausi dzīvniekiem, par kuriem droši zināms, ka tie ir hibrīdi (Andersone, 1998).
Līdz šim Latvijā netiek centralizēti apkopoti dati par vilku postījumiem un netiek izmaksātas kompensācijas noplēsto mājlopu īpašniekiem, tādēļ trūkst precīzas informācijas par vilku nodarītajiem zaudējumiem (Andersone, 1998). Būtu nepieciešama regulāra datu uzkrāšana un ekspertu veiktas pārbaudes noplosīto mājlopu gadījumos.
Pagaidām Latvijā ir maz pētījumu par vilku populāciju sociālo struktūru(Andersone, 1998), uzvedības ekoloģiju. Varētu veikt novērojumus par kādu vilku baru, to uzvedību. Dzīvnieku uzvedības pētījumi, iespējams, palīdzētu izskaidrot to uzvedību konkrētās situācijās un apstākļos. Varētu veikt pētījumu par vilka kā stresa faktora ietekmi uz savvaļas pārnadžiem. Nemitīgi traucētie dzīvnieki parasti cenšas apvienoties lielākos baros, lai labāk aizsargātos (Bušs, 1984). Savukārt tas var radīt pārāk lielu barības resursu patēriņu un citas sekas, ko izraisa pārāk liels dzīvnieku blīvums kādā teritorijā.
Šādi pētījumi, protams, ir laikietilpīgi un prasa lielu darba ieguldījumu. Turklāt vilki ir uzmanīgi dzīvnieki un vairās no cilvēku klātbūtnes.
Aptaujas un sabiedrības novērojumi
Dzīvnieku uzskaites un pētījumu darbā var iesaistīt sabiedrību, izsūtot anketas un ievācot ziņas par cilvēku novērojumiem dabā. Šādi pētījumi var dot aptuvenus rezultātus par vilku izplatību un var būt noderīgi teritorijas sākotnējai izpētei (Linnell et al., 1998).
Lai izvairītos no neprecizitātēm, pētījumiem jābūt plānotiem un kontrolētiem. Problēmas var radīt cilvēku kļūdīšanās pēdu un citu zīmju atpazīšanā. Tāpat pastāv iespēja nepieredzējušam novērotājam no attāluma skatoties sajaukt vilku ar klaiņojošu suni. Nedrīkst aizmirst par cilvēku iespējamo ieinteresētību konkrētos rezultātos un to negodprātīgu rīcību, sniedzot informāciju. Kā arī jāņem vērā, ka ne vienmēr ziņojumu un novērojumu trūkums nozīmē arī plēsēju trūkumu, jo vilki tomēr ir grūti novērojami dzīvnieki.
Mednieku un mežstrādnieku ziņojumi par vilku klātbūtni vai to neesamību
Datus iegūst, novērojot dzīvniekus dabā, reģistrējot nomedītos dzīvniekus, redzētās pēdas, ekskrementus, postījumus. Šādi var iegūt oficiālai statistikai līdzīgus rezultātus, kas ietver arī nenomedītos vilkus (Andersone, 1998). Var iegūt datus par blīvuma atšķirībām starp rajoniem.
Šāda veida novērojumi ir neregulāri un būtu vēlams atzīmēt novērojumu laiku un skaitu. Kā arī vilki var pārvietoties no vienas mežniecības uz otru un viens dzīvnieks var tikt pieskaitīts divreiz.
Nomedīto dzīvnieku reģistrēšana
Medību dati var atspoguļot pārmaiņas populācijā, taču šos datus var ietekmēt mednieku aktivitāte konkrētos rajonos, kā arī mednieku ieinteresētība konkrētu rezultātu iegūšanā, kas var būt labvēlīgi medībām. Turklāt, lai iegūtu nozīmīgus rezultātus, paraugu skaits parasti ir pārāk mazs. No paraugiem iegūtie dati var neatspoguļot reālo populācijas struktūru dabā, jo iespējams, ka noteikta vecuma vai dzimuma dzīvnieki ir vieglāk nomedījami, kā arī mednieki ir ieinteresēti labu trofeju iegūšanā.
Morfoloģisko datu iegūšana no medniekiem
Mednieki veic nošauto vilku mērījumus un iegūtos datus var izmantot vilku morfoloģiskajiem pētījumiem. Iespējams izmantot noteikta parauga anketas, kurās atzīmē dzīvnieka izmērus un svaru (Andersone, 1998), tādējādi atvieglojot uzskaiti un izvairoties no neprecizitātēm.
Datus tomēr var ietekmēt subjektīvi faktori, jo, neskatoties uz anketās norādītajiem mērījumu paņēmieniem, darba gaitā var ieviesties nelielas kļūdas. Turklāt šos rezultātus nav iespējams izkontrolēt un pārbaudīt.
Nomedīto dzīvnieku laboratoriska izpēte
Pārbaudot nogalinātus vilkus, var iegūt informāciju par to veselības stāvokli, ievākt paraugus ģenētiskām analīzēm. Var veikt reproduktīvo orgānu pārbaudes, noskaidrot embriju skaitu mātītēm pēc placentāro plankumu skaita, izdarīt parazitoloģiskās un patoloģiskās analīzes (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Metodes ir diezgan precīzas un rezultāti ir galvenokārt atkarīgi no pārbaudes veicošo cilvēku pieredzes. Attiecībā uz embrijiem, jāņem vērā, ka ne vienmēr to skaits atbilst dzīvi piedzimušo mazuļu skaitam, jo daļa embriju var uzsūkties, bet daļa piedzimt nedzīvi.
Dati par plēsēju medījumu
Dati par vilku noplēstajiem dzīvniekiem iegūstami no mežniecībām. Tie var atspoguļot dzīvnieku izplatību.
Tomēr šie dati var būt nepilnīgi, jo vairumā gadījumu mežniecības neveic noplosīto dzīvnieku uzskaiti. Turklāt mežstrādniekiem jābūt spējīgiem noteikt vai dzīvnieku ir noplēsis tieši vilks vai kāds cits plēsējs. Pretējā gadījumā informācija būs neprecīza.
Ziņojumi par saplosītiem mājdzīvniekiem
Centralizēti ievācot ziņojumus par saplosītiem mājdzīvniekiem, varētu spriest par vilku blīvumu, un ievērojamas izmaiņas saplosīto dzīvnieku skaitā varētu liecināt par izmaiņām plēsēju skaitā (Linnell et al., 1998).
Taču jāievēro, ka plēsonība vairāk var būt atkarīga no saimniekošanas metodēm un pieejamā lopu skaita, jo uzbrukumu iespējamība nav atkarīga no plēsēju skaita – ganāmpulku var apdraudēt gan vairāki, gan arī tikai viens vilks (Ozoliņš, 2001). Būtu nepieciešama arī vienotas datu bāzes izveidošana labākai datu analizēšanai. Kā arī ir nepieciešamas ekspertu analīzes, lai pārliecinātos, ka mājdzīvnieku tiešām ir saplosījis vilks.
Zīmju izpēte
Metode ir bieži pielietota un tā balstās un dzīvnieku atstāto zīmju – pēdu, ekskrementu, skrāpējumu – sastopamību. Ar šo metodi var noteikt vilku esamību, blīvumu un lielākas izmaiņas dzīvnieku populācijās. Tiek pārbaudīti transekti, reģistrējot atrastās zīmes uz km vai reģistrēšanas dienas laikā. Tā kā vilku blīvums parasti ir zems, ir nepieciešami daudzi transekti, turklāt vairākos var nebūt nevienas zīmes.
Veicot ekskrementu uzskaiti noteiktos maršrutos, varētu iegūt datus vilku uzskaitei, taču problēmas varētu radīt dzīvnieku paradums atstāt ekskrementus noteiktās vietās (Andersone, 1998).
Transektus var veikt, ejot kājām, jāšus vai ar motociklu.
Datu iegūšanu ietekmē laikapstākļi, klimats, gadalaiks. Rezultātus ietekmē arī novērotāju prasme un pieredze.
Izsekošana pa pēdām sniega apstākļos
Pēdu uzskaitei lieto transektu, ceļu un taku tīklus. Var skaitīt pēdas uz km transektā , iegūstot datus par dzīvnieku blīvumu, taču šie dati neparāda dzīvnieku skaitu (Linnell et al., 1998).
Pēdu uzskaite ziemas laikā ir galvenā vilku uzskaites metode Latvijā, taču to apgrūtina nepastāvīgā sniega sega, kā arī uzskaites dubultošanās (Ozoliņš, Andersone, 2000). Problēmas var radīt pēdu izzušana vēja, sniega, klimatisko apstākļu, lielu nagaiņu baru dēļ. Plēsēji var pārvietoties pa takām, sablīvētu sniegu vai ledu virs upēm un tādā gadījumā to pēdas var būt grūti pamanīt. Kā arī jāņem vērā, ka pa vienu pēdu taku var būt pārvietojušies vairāki dzīvnieki, kuri gājuši pēdu pēdā.
Ekskrementu analīzes
Pēc tām var spriest par plēsēju barošanās paradumiem, noskaidrot, kādām sugām tie dod priekšroku.
Taču, nosakot barības sastāvu pēc šīs metodes, nekad nevar zināt vai vilks pats ir nomedījis dzīvnieku. Ir arī grūti novērtēt apēstās biomasas daudzumu. Var būt problemātiski noteikt upura sugu pēc vilnas atlieku analīzes un visbiežāk tas attiecās uz briežveidīgajiem dzīvniekiem (Andersone, 1998).
Kuņģa satura analīzes
Šīs analīzes, līdzīgi kā fekāliju analīzes, dod iespēju iegūt informāciju par vilku barības objektiem. Pārbaudāmos dzīvniekus parasti iegūst no medniekiem.
Metode ir diezgan sarežģīta, turklāt to var pielietot tikai mirušiem dzīvniekiem.
Plašu teritoriju apsekošana īsā laika posmā
Šī metode var dot nozīmīgus datus par vilku izplatību un blīvumu, turklāt apsekošanas laikā var ievākt ekskrementu paraugus.
Taču šāda metode ir darbietilpīga, prasa lielu cilvēku skaitu un iespējams arī brīvprātīgo iesaistīšanu. Cilvēkiem ir jāmāk atpazīt vilku zīmes un jābūt prasmīgiem, lai izvairītos no subjektīvu faktoru ietekmes.
Dabiskās vides novērtēšana
Plēsēju apsaimniekošanas plāna izstrādei, kā arī plānojot dzīvnieku atjaunošanu kādā teritorijā, var analizēt dabiskās vides piemērotību konkrētai sugai. Šādi var iegūt datus par vides mainību, kas var radīt izmaiņas vilku populācijā (Linnell et al., 1998).
Iegūtie rezultāti un pārliecināšanās, ka vide ir piemērota vilkiem, vēl nenozīmē, ka šajā vietā patiešam būs liels dzīvnieku blīvums.
Piegaudošanas metode
Šo metodi var pielietot, lai atrastu zvēru midzeņus un iegūtu datus par mātīšu ar mazuļiem skaitu (Linnell et al., 1998). Gaudojot jaunie vilki sazinās ar vecākiem un tie labprāt atbild uz cilvēka atdarinātu gaudošanu.
Gaudošanas frekvenci un atbildes biežumu var ietekmēt gadalaiks, diennakts laiks, dzīvnieku grupas sastāvs.
Ziņojumi par robežu šķērsošanu
Ziņojumi, kas iegūti sadarbojoties ar valsts robežsargiem, var sniegt datus par vilku migrācijām un to virzieniem.
Šos datus var ietekmēt subjektīvi faktori. Cilvēkiem, kas veic novērojumus ir jāmāk atpazīt vilku pēdas. Pastāv iespēja kādu dzīvnieku pieskaitīt vairākas reizes vai arī novērtēt zvēru skaitu pārāk mazu, jo vilki pārvietojoties mēdz iet viens otra pēdās.
Vilku identificēšana pēc pēdu nospiedumiem
Metodi var lietot, lai noteiktu dzīvnieku skaitu populācijā, kā arī to dzimumu un vecumu (Linnell et al., 1998). Uzskata, ka katram dzīvniekam ir atšķirīgi pēdu nospiedumi un pēc tiem ir iespējams to identificēt. Šī metode palīdz izvairīties no viena dzīvnieka divreizējas pieskaitīšanas.
Ne vienmēr var pēc nospiedumiem noteikt vilka dzimumu un vecumu. Pēdu nospiedumi ir atkarīgi no dzīvnieka pārvietošanās ātruma, gaitas, substrāta. Turklāt, lai nerastos novērotāju ietekme, pēdas vajadzētu novērot vienam cilvēkam, kurš jau ir iemācījies tās labāk atšķirt.
Izsekošana ar radioraidītāju palīdzību
Vilku teritoriju lieluma noteikšanai, izplatības, robežu šķērsošanas, barības objektu, diennakts aktivitātes, uzvedības īpatnību un mirstības cēloņu pētīšanai varētu pielietot izsekošanas metodi ar radioraidītāju palīdzību (Ozoliņš, Andersone, 2000).
Telemetrijas metode veiksmīgi tiek pielietota Polijā, Belovežas gāršā, veicot vilku, to aizņemto teritoriju, noplēsto dzīvnieku sugu un skaita pētījumus (Dundurs, 1997). Vilki tiek aprīkoti ar radioraidītājiem un izsekoti pēc radiosignāla stipruma un virziena. Lai dzīvnieku radioficētu, tas tiek noķerts, iepriekš to nolencot un iekarogojot. Noķertais vilks uz laiku tiek iemidzināts un aprīkots ar kaklasiksnu, kurai piestiprināts raidītājs.
Šīs metode ir diezgan dārga un prasa lielu laika un darba ieguldījumu. Turklāt vilku aktivitātēm nereti nākas sekot nakts laikā un ir nepieciešami vairāki cilvēki, kas regulāri veiktu šo darbu.
Dzīvnieku iezīmēšana
Vilkus var iezīmēt ar radioaktīviem elementiem vai tetraciklīnu (Linnell et al., 1998). Radioaktīvās vielas lēni noārdās un izdalās ar fekālijām, un pēc šo vielu esamības var identificēt dzīvnieku. Tetraciklīnu lieto kā biomarķieri. Tas saistās kaulos un zobos un to var novērot ultravioletajā gaismā arī vairākus gadus pēc ievadīšanas.
Abas šīs metodes ir diezgan sarežģītas un dārgas. Lai dzīvnieku iezīmētu, ir nepieciešams noteikts aprīkojums, turklāt dzīvnieks ir jānoķer. Lai vilkus identificētu pēc tertraciklīna metodes, tiem ir jābūt mirušiem.
Ģenētiskās metodes
Ģenētiskās metodes ir piemērotas nelielu populāciju pētīšanai, kā arī, lai iegūtu datus par vilku un suņu hibrīdiem. DNS paraugi parasti tiek iegūti no dzīvnieku ādas gabaliņiem vai matiem (Linnell et al., 1998) un tiek analizēti, lai noteiktu, piemēram, suņu gēnu esamību.
Metode ir diezgan precīza, taču dārga un prasa sadarbību ar ārvalstu institūtiem, jo Latvijā šādas analīzes pagaidām neveic.
Ar tām var iegūt informāciju par dzīvnieku vecumu, populācijas sadalījumu pa vecuma grupām un vecumstruktūru, savukārt tā raksturo populācijas dzimstību un mirstību. Līdz ar to ir iespējams paredzēt populācijas turpmāko likteni.
Dzīvniekiem nosaka relatīvo un absolūto vecumu.
Relatīvā vecumanoteikšanas metodes ir piemērotas lauka apstākļiem un dod iespēju pieskaitīt dzīvnieku kādai konkrētai vecuma klasei. Dzīvnieku novērtē pēc morfoloģiskiem parametriem un nav nepieciešams iegūt materiālu izpētei (Pupila, 2000).
Vecuma noteikšana pēc ķermeņa masas un izmēriem
Dzīvnieka vecums tiek aptuveni novērtēts pēc tā lieluma, ķermeņa uzbūves. Metode ir piemērota jaunu dzīvnieku vecuma noteikšanai (Priedītis, 1984), jo tos ir vieglāk atšķirt no pārējiem.
Nav iespējams noteikt precīzu dzīvnieka vecumu. Rezultāti var būt subjektīvi un tos var ietekmēt dzīvnieku barošanās apstākļi, kā arī vilku novērošanas iespējamība.
Vecuma noteikšana pēc zobu nodiluma pakāpes
Zobu nodilums parasti ir saistīts ar dzīvnieka vecumu (Pupila, 2000). Vilku zobi, it īpaši ilkņi, sāk nodilt aptuveni 10 gadu vecumā (Павлов, 1990).
Taču jāņem vērā, ka zobu nodiluma pakāpi var ietekmēt barības veids un ēšanas paradumi.
Absolūtā vecuma noteikšanas metodes ļauj noteikt precīzu dzīvnieka vecumu. Vecuma noteikšana balstās uz regulāri veidojošos slāņu skaitīšanu reģistrējošās struktūrās (Pupila, 2000). Šie slāņi veidojas katru gadu un ir novērojami zobu cementā vai dentīnā. Pētījumiem iegūst griezumu vai slīpējumu no vilku ilkņa cementa vai sekundārā dentīna. Paraugus apstrādā ar speciālām vielām un veic slāņu skaitīšanu (Pupila, 2000).
Problēmas ir saistītas ar paraugu kvalitāti un spēju saskatīt slāņus, jo ne vienmēr izdodas pagatavot pietiekoši labus un skaidrus preparātus. Turklāt materiālu var iegūt tikai no mirušiem vilkiem.
Tā kā galvenais materiālu iegūšanas avots ir nomedītie vilki, tad pētījumu rezultāti parāda šo dzīvnieku vecumstruktūru, bet tā var neatainot reālo stāvokli dabā. Līdz šim veiktajos pētījumos reti parādās jauni vilki un dzīvnieki, kas vecāki par 9 gadiem (Pupila, 2000). To varētu izskaidrot ar veco vilku iegūto pieredzi un spēju izvairīties no medniekiem. Savukārt jaunos vilkus parastinešauj, jo tiem nav vērtīga trofeju materiāla. Šie pieņēmumi būtu jāatceras, sastādot un analizējot vecumstrukūru.
Tādas metodes kā somu trijstūris, areāla izpēte ar lidmašīnu, dzīvnieku novērošana ar kameru palīdzību un atkārtotās ķeršanas metode vilku pētīšanai Latvijas apstākļos iespējams nebūtu piemērotas.
Somu trijstūrim ir nepieciešama slēpošanai piemērota sniega sega, taču Latvijas ziemās sniegs mēdz būt nepastāvīgs.
Teritoriju apsekošana ar lidmašīnu ir iespējama atklātās platībās, bet Latvijā vilki apdzīvo galvenokārt mežus. Turklāt šī metode ir dārga un prasa iemaņas gan no pētniekiem, gan no pilotiem.
Arī kameru pielietošana ir dārga metode un Latvijā iegūt datus par vilku klātbūtni var ar vienkāršākām metodēm.
Atkārtotās ķeršanas metodi varētu pielietot vilku izpētē, lai iegūtu datus par populāciju lielumu. Tomēr attiecībā uz vilkiem šī metode netiek uzskatīta par īpaši praktisku un noderīgu.
Vilki Latvijas faunā ir nozīmīgi un saglabājami dzīvnieki. Taču, lai nodrošinātu sugas saglabāšanu, ir nepieciešams šos dzīvniekus izpētīt un labāk iepazīt.
Ir vairāki virzieni, kuros varētu veikt vilku pētījumus, un lielākā daļa no tiem jau tiek realizēti – tiek uzsākti dažādi projekti, ir izstrādāts vilku saglabāšanas plāns.
Pētījumiem ir iespējams pielietot daudzas metodes, taču tā kā katrai no tām ir savi trūkumi, būtu vēlams izpētei apvienot vairākas metodes un censties pēc iespējas samazināt problēmas radošos faktorus.
Vilku uzskaite un izpēte
nav viegls darbs – tas ir diezgan noslēgts dzīvnieks, kurš vairās no sastapšanās
ar cilvēku un tādēļ to ir grūti novērot brīvā dabā. Bet, neskatoties uz to,
ir cilvēki, kuri vēlas labāk iepazīt šo plēsēju, izzināt tā stāvokli Latvijā
un nodrošināt vilku eksistenci šajā teritorijā arī turpmāk.
