Kladoceras jeb ūdensblusas pieder pie vēžveidīgo apakštipa( Crustacea), žaunkājvēžu apakšklases (Branchiopoda), lapkājvēžu kārtas ( Phyllopoda) apakškārtas cladocera. Tā ir saldūdeņos un jūrā plaši izplatīta vēžu grupa ar lielu ekoloģisku un praktisku nozīmi.

    Bosmina sp.                          Acroperus harpae
                                                                      http://www.cnas.smsu.edu/zooplankton/collage.htm

    Kladoceras ir šķirtdzimuma dzīvnieki ar izteiktu dzimuma dimorfismu ( tēviņi ir mazāki par mātītēm, atšķiras no tām ar čaulas formu, peldantenu, antenulu un postabdomenu izveidojumu). Mātīšu ķermeņa garums Latvijā sastopamajāmkladocerām svārstās no 0,2mm līdz 10mm. Vairumam sugu ķermeni (galvu, krūtis un vēderu) ietver plāna, no sāniem saplacināta divvāku čaula (plēsīgajām kladocerām tā ir reducēta). Galvas čaulas priekšējā mala dažkārt veido knābjveida izaugumu – rostrumu. Pie galvas ir viens pāris labi attīstītu peldantenu un viens pāris īsu antenulu ar maņu papillām galā.     Vairumam sugu ir liela, melna acs, dažām arī nauplijacs. Plēsīgajām sugām acs ir lielāka, kas atvieglo medīšanas procesu. Krūtis un vēderu ietver čaula. Čaulas virsma var būt gluda vai retikulēta (čaulas krāsa un retikulējums sugām atšķirīgs). Krūšu daļu parasti veido četri līdz seši  segmentiem pie kuriem atrodas četri līdz seši pāri divzarotu kāju. Kāju uzbūve dažādām sugām ir atšķirīga, tas atkarīgs no to barošanās veida. Daudzas sugas ar krūšu kāju palīdzību atfiltrē derīgo barību – sīkas aļģes un detrītu, dažādas sēnītes un baktērijas. Filtrēšana notiek nepārtraukti. Krūšu kājas var veikt pat līdz 500 vēzieniem minūtē.

  Daphnia sp.

          http://ebiomedia.com/gall/classics/Daphnia/feature_main.html

    Plēsīgās kladoceras ar krūšu kāju palīdzību satver medījumu ( vēzīšus, virpotājus). Mātītēm pie čaulas mugurējās malas atrodas perētuve. Krūtīm seko vēders bez ekstremitātēm. Tā dorzālajā pusē ir divi gari sari un var būt arī izaugumi. Vēdera gals ir sašaurināts un veido postabdomenu, kas noloecas uz leju un nobeidzas ar diviem nagiem. Vēzīša nokrāsa lielā mērā atkarīga no asins plazmā izšķīdušā hemoglobīna daudzuma, tā koncentrācija var mainīties. Atkarībā no skābekļa daudzuma ūdens tilpnē, asins nokrāsa mainās no gaiši sarkanas līdz tumši sarkanai, turklāt ūdenī ar zemāku skābekļa daudzumu kladoceras dzīvo ilgāk. Gāzu maiņa notiek caur lapveidīgo krūšu kāju plānajām sienām. Plēsīgās kladoceras uzņem skābekli caur dziedzeršūnām , kas atrodas tām uz galvas. Īstu asinsvadu nav, sirds – maisveidīga.
    Sirds sitas ļoti bieži, jo augstāka temperatūra, jo sirds sitas biežāk, pie 200 C temperatūras pat 500reizes minūtē. Kladoceras peld ar tām  raksturīgiem lēcieniem ( no tā arī šīs grupas latviskais nosaukums – ūdensblusas). Peldorgāns ir spēcīgi attīstītās peldantenas. Kladoceras parasti dzīvo seklās vietās, piekrastēs starp augiem vai uz ūdens tilpnes dibena. Vairums no tām ir siltummīļi, uzturas galvenokārt ūdens virsējos un vidējos slāņos , vislielākajā skaitā sastopamas vasaras otrajā pusē. Līdz tam laikam, kamēr dzīves apstākļi kladocerām ir labvēlīgi (vasarās), kladoceras vairojas galvenokārt partenoģenētiski ( no neapaugļotām olām). Olas attīstās perētuvē. Rudenī parādās tēviņi, kuri apaugļo mātītes. Apaugļotās olas nogrimst ūdens tilpnes dibenā, tām ir salīdzinoši biezāks, izturīgāks apvalks nekā neapaugļotajām olām. Apaugļotās olas pārcieš nelabvēlīgos laika apstākļus (pārziemo dūņās), pavasarī apvalks plīst un atkal sāk attīstīties mātītes. Vairākām sugām (piemēram, dafniju (Daphniidae) un bosminu ( Bosminidae) dzimtu sugām raksturīga sezonālā mainība ( ciklomorfoze) – dažādu paaudžu īpatņiem, kas attīstījušies dažādās sezonās, lielums un forma var būt ļoti atšķirīga.
    Latvijā ūdensblusas pirmais sīkāk pētījis P.Kupčs, tās pētījuši arī R.Līne, A. Volkova, N. Sloka u.c
    Pavisam pasaulē ir apmēram 420 sugu, Latvijā konstatētas 11 dzimtas, 83 sugas, kā arī 21 suga ir iespējama.
    Latvijā sastopamās kladoceru dzimtas:

• Sididae Baird 1850

• Bosminidae  Sars 1865

•  Holopedidae Sars 1865

•  Daphniidae Staraus 1820

• Macrothricidae Norman et Brady 1867

•  Moinidae Goulden 1968

•  Chydoridae Sars 1862

•  Polyphemidae Baird 1849

•  Cercopagidae Mordukhai – Boltovskoi 1968

• Podonidae Mordukhai – Boltovskoi 1968

•  Leptodoridae Lilljeborg 1861

.