Graudzāļu dzimta

Graudzāļu dzimta – augi ar īpatnēju zieda uzbūvi.
Vērojot mūsu zemi vasaras pilnbriedā, nevar palikt vienaldzīgs pret iekoptajiem labības laukiem, kas plešas cits aiz cita. Rudzi, kvieši – mūsu maize, mieži – saldā alus izejviela un zirgiem tik kārotās auzas. Zem briestošajām vārpām kā zilas zvaigznītes mirdz rudzupuķes. Bet vai mazāk pievilcīga dabas mīļotājiem šķiet smilgu “jūra”, kas pārklāj pļavu un dažbrīd sakustas vieglajā vējā? Smilgas, lāčauzas, skarenes, auzenes, kamolzāle, pat čaklo ravētāju nediena – vārpata, kam ir savs skaistums un kur nu vēl dzīvīgums. Tie visi ir graudzāļu dzimtas augi. Vienīgi rudzupuķe šajā sabiedrībā ir iemaldījusies no kurvjziežu dzimtas.
Graudzāļu dzimtas galvenā vienojošā pazīme ir grauds – sauss viensēklas auglis. Tas rodas no ziediem, kas sakopoti saliktā vārpā vai skarā. No tipiska viendīgļlapju zieda graudzāļu ziedi atšķiras ar to, ka lielākajai daļai apziednis ir reducēts. Apziedņa lapu ārējais gredzens sastāv no vienas iekšējās zieda plēksnes, kas izveidojusies no divām ārējām apziedņa lapām, un ārējā zieda plēksnītes, kas ir zieda seglapas.
Starp zieda plēksnēm atrodas iekšējās zieda daļas – sēklotne ar divām plūksnainām drīksnām, trīs, dažreiz arī sešas putekšņlapas un divas zieda plēvītes.

Graudzāļu stumbrus sauc par stiebriem. Viesiem šīs dzimtas augiem ir īpatnējs cauruļveida stumbrs ar blīviem, paresninātiem mezgliem un dobtiem posmiem. Šādus stumbrus sauc par stiebriem. Graudzāļu lapas sastāv no lapas plātnes un maksts. Lapas plātne tāpat kā citiem viendīgļlapjiem ir šaura, lineāra, ar paralēlu dzīslojumu. Lapas plātnes šaurākā daļa pāriet makstī, kas mezglu vietā aptver stumbru. Maksts pasargā mīksto stumbra daļu no lūšanas. To visu var saskatīt rudzu zīmējumā.
Graudzāles, kam ziedi sakopoti saliktā vārpā. To, ka graudzi attīstās vārpās, būs dzirdējis katrs, bet vai tu zini, ka vārpas mēdz būt dažādas un ka tie attīstās arī skarā?
Rudzi ir viengadīgi vai daudzgadīgi lakstaugi. Stiebri – pelēcīgi, zaļgani, slejas no 20 cm līdz 2 m augstumā. Ziedi veido saliktu vārpu. Vārpiņas blīvi izvietotas 2 rindās. Katrā vārpiņā ir 2 divdzimumu ziedi. Katru ziedu ietver 2 īlenveidīgas zieda plēksnes ar dzelonīšiem un smailu galu, kas veido vārpas akotu.

Rudzi ir svešapputes augi, tos apputeksnē vējš. Rudzi zied agrās rīta stundās siltā, saulainā laikā. Gaiss rīta saulē sasilst un ceļas uz augšu. Līgojas rudzu druva. Atvirpuļo pelēks putekšņu mākonītis. Tas ir auglības mākonītis. Pēc apputeksnēšanās un apaugļošanās uz sēklotnē esošo apaugļoto šūnu no lapām un stumbra plūst barības vielas, attīstās auglis – grauds. Grauda nogatavošanās ilgst ilgāku laiku. Vispirms ir piengatavības, tad seko dzeltengatavības un pilngatavības fāze.
Lai iegūtu ražu bez zudumiem, tā jāvāc dzeltengatavībā. Pilngatavībā viss augs jau ir nodzeltējis, barības vielas norodams, ūdens iztvaiko pastiprināti, grauds kļūst ciets, mazāks un izkrīt no vārpas. Rudzu graudi ir gari, ar sašaurinātu, smailu pamatni un dziļu rievu.
Kā kultūraugu pie mums audzē sējas rudzus, kam izveidotas daudzas šķirnes. Mūsdienās Latvijā populārāki ir ziemas rudzi. Tos sēj augusta beigās vai septembra sākumā un pļauj nākamā gada augustā.
Rudenī, pēc sējas ziemas rudziem izaug piemās zaļās lapiņas, izveidojas bārkšsakņu sistēma. Un rudzu laikus kā spilgti zaļš paklājs bieži vien kontrastē ar jau rudenīgo dabu. Vasaras rudzus sēj maijā un novāc tā paša gada augustā.
Kvieši mūsdienās ir viens galvenajiem kultūraugiem. Tomēr ir sastomāmas kviešu sugas, kas aug savvaļā. Kviešiem ir salikta vārpa. Kviešu vārpiņā ir no 2 līdz 9 ziediem (2 augšējie ziedi katrā vārpiņā - neattīstījušies). Vārpiņu ietver 2 platas ziedu plekstes. Akotainajiem kviešiem plēksnes ir ar garu akotu, bet mīkstajiem kviešiem ir bez akota. Graudi kviešiem ir kaili un viegli izbirst no plēksnēm. Pati vārpa – skraja, gara, vienmērīgi četršķautņaina. Atšķirība no rudziem kvieši var ziedēt un apputeksnēties arī tad, ja ziedu plēksnes nav atvērušās. Tad notiek pašappute, kas arī ir biežāka un raksturīgāka nekā svešappute.
Latvijā kultivē parasto jeb mīksto kviesi. Tam ir zināmas vairāk nekā 4000 šķirnes. Tiek audzēti gan ziemas, gan vasaras kvieši.
Ložņu vārpata ir graudzāle ar gariem, pelēcīgi zaļiem stumbriem un tādas pašas krāsas lapām. Stumbra galā ir šaura, salikta vārpa. Vārpiņas vārā ir pa vienai, un katrā vārpiņā lielākoties 5 ziedi. Ložņu vārpatai saknenis aug augsnē horizontāli un spēcīgi zarojas, turklāt zaru gali saliecas, paceļas uz augšu un uznāk augsnes virspusē zaļu stumbru veidā. Rezultātā zem zemes rodas sakneņu pinums, bet virs zemes – stumbru saaudze. Tas traucē attīstīties kultūraugiem. Ložņu vārpata ir plati izplatījušies un grūti apkarojama nezāle visā Latvijas teritorijā.

Graudzāles, kam ziedi sakārtoti skarā vai vārpskarā. Skaru graudzālēm vārpiņas atrodas uz daudziem tieviem zariem un kopā izveido skaru. Pazīstamākie kultūraugi ir sējas auzas, sējas rīsi, skarainā prosa, no savvaļas augiem – pļavas skarene, vējauzas, pļavas auzene u.c. Vārpskaru graudzālēm visas skarveidīgās ziedkopas vārpiņas tuvu viena otrai izveidojušās pie galvenās ass un veido vārpskaru. Šāda veida ziedkopas ir timotiņam, pļavas lapsastei, smaržzālēm, arī kukurūzai u.c.
Vējauzas ir viena no nezālēm, kas itin neganti savairojas auzu un vasaras kviešu sējumos. Vējauzu skara ir kupla, katrā vārpiņā ir 3 ziedi. Katram ziedam ir ciets, spirālisks akots. Grauds ir plēkšņains, ar matiņiem. Plēksnes graudu padara čauganu un grūti atdalāmu no auzām.
Smilgas aug pļavās, krūmājos gar ūdeņiem, ceļmalās, atmatās. To ziedkopas priecē ar savu daudzkrāsainību – no pelēkbrūnās līdz maigi zaļai krāsai. Ziedkopa ir stipri zarota skara. Vārpiņas pie tās zariem piestiprinātas ar pagariem kātiņiem un atgādina slotiņu. Latvijā ir piecas sugas : suņu smilga, ložu smilga, baltā jeb lielā smilga, parastā smilga un vīnkalnu jeb šaurlapu smilga.
Pļavas skarene ir daudzgadīgs augs. Stiebrs taisns, skara plaša. Vērtīga lopbarības graudzāle, labi panes noganīšanu un nomīdīšanu. Pļavas skareni arī kultivē.
Maura skarene ir neparasti izturīgs, 30 cm augsts, viengadīgs augs. Veido blīvu, mīkstu, spilgti zaļumi mauriņu pagalmos. Tā bieži sastopama arī pļavās, tīrumos, uz meža ceļiem. Sēklas izsējas un dīgst gandrīz bez miera perioda, ātri aug un zied, gadā dod vairākas paaudzes. Pavisam Latvijā ir 15 skareņu sugas.
Auzenes ir daudzgadīgi vai viengadīgi lakstaugi, kas veido blīvus cerus. Lapas lineāras, plakanas un izlocītas. Ziedi no sāniem saspiesti vārpiņās un kopā veido izplestu vai mazliet sakļautu skaru. Tāpēc dabā var redzēt divējādas auzenes.
Sarkanā auzene ir ļoti izplatīta pļavās, krūmājos un atmatās. Stiebru lapas tai ir platas, bet ceru lapas – šauras un ieritinātas. Sarkanā auzene ir viens no vērtīgākajiem zāliena augiem.
Pļavas auzene ir lielāka, ar slaidu, nedaudz vienpusēju skaru un lielām, gludām,. garām vārpiņām. Pavisam Latvijā ir 9 auzeņu sugas.
Parastā niedre ir vienīgā Latvijā sastopamā niedru suga, aug visā teritorijā slapjās vietās – krastmalās, purvājos, mitrās pļavās, pat tīrumos. Tie ir spēcīgi daudzgadīgi lakstaugi ar ložņājošiem sakneņiem. Ziedi viedo lielu, izplestu skaru. Parastajām niedrēm ir liela nozīme ūdens attīrīšanas procesā. Kamēr stiebri mīksti, tās var izmantot lopbarībai. Cietie stiebri noderīgi jumtu segšanai, dekoru izgatavošanai.
Kamolzāle ir daudzgadīgi lakstaugi ar īsu, ložņājošu sakneni. Ziedkopa ir virspusēja skara. Tajā daudz no sāniem saspiestu un zariņu galos cieši kamoliņos sakopotu vārpiņu. No tā arī cēlies auga nosaukums. Kamolzāle pieder pie vērtīgiem lopbarības augiem, tās klātbūtne norāda uz pļavas augsto kvalitāti.

Latvijā konstatētas 2 kamolzāļu sugas – parastā kamolzāle, kas sastopama ļoti bieži, un Ašerona kamolzāle, kas sastopama daudz retāk, galvenokārt skujkoku mežos.
Pļavas timotiņš ir daudzgadīgs lakstaugs ar īsiem ložņājošiem sakneņiem vai bez tiem. Tā ir viena no labākajām lopbarības graudzālēm, ko audzē kopā ar āboliņu. Vārpskara ir vienmērīgi cilindriska. Ziedēšanas laikā to klāj vienmērīgas putekšnīcas. Katrā vārpiņā tikai viens zieds. Pēc izskata timotiņu ir grūti atšķirt no pļavas lapsastes.
Pļavas lapsastes vārpskara ir līdzīga timotiņa ziedkopai, tikai mīkstāka un uz augšgalu – tievāka. Pļavas lapsastes zied agrāk nekā timotiņš. No tām iegūst vērtīgu sienu.

Graudzāļu dzimtas augu kopīgās pazīmes
1) Ziedi sakopoti ziedkopās – saliktā vārpā vai skarā.
2) Auglis ir grauds.
3) Stumbrs – apaļš, ar dobu vidu, stumbram ir mezgli un posmi.
4) Lapas – garas, šauras, maksti aptver stumbru. Lapām paralēls dzīslojums.
5) Attīstīta bārkšsakņu sistēma.
6) Barības vielas ir uzkrātas sēklas endospermā.
7) Parasti ir viengadīgi un daudzgadīgi lakstaugi, kokveida formas sastopamas subtropu un tropu zemēs.
Graudzāļu dzimtā apvieno apmēram 8000 – 10000 sugu. Latvijā ir sastopamas 156 sugas.