Kopumā par divdigļlapju dzimtu
Krustziežu dzimta
Rožu dzimta
Nakteņu dzimta
Tauriņziežu dzimta
Kurvjziežu dzimta
Čemurziežu dzimta

Krustziežu dzimta

Krustziežus var pazīt pēc četrām brīvām vainaglapām. Krustziežu dzimtas augi lielākoties ir lakstaugi, retāk puskrūmi. Tie ir izplatīti visos kontinentos, galvenokārt mērenajā joslā un uz ziemeļiem no tās.
Lapas sakārtotas pamīšus, un tām nav pielapju. Zieds atšķirībā no viendīgļlapjiem ir ar divkāršu apziedni. Tas sastāv no 4 kauslapām un 4 vainaglapām, kas novietotas viena pret otru, veidojot it kā mazu krustiņu. Ar to varētu būt izskaidrojams arī dzimtas nosaukums. Putekšņlapas parasti ir 6, augļlapas – 2.
Zieda formula ir Ca4Co4A4+2G2.
Ca – kauss (no latīņu calyx).
Co – vainags (no latīņu corolla).
A – androcejs (viena zieda putekšņlapu kopa).
G – ginecejs (viena zieda augļlapu kopa, kas veido auglenīcu).
Ziedkopa biežāk ir ķekars, dažkārt skara. Auglis parasti ir pākstenis vai pākstenītis ar vairākām sēklām. Tā ir ļoti raksturīga krustziežu dzimtas pazīme.
Starp krustziežu dzimtas augiem ir plaši pazīstami pārtikas, lopbarības, dekoratīvie un ārstniecības augi. Tipiskas krustziežu dzimtas augs. kam piemīt visas dzimtai raksturīgās iezīmes, ir rapsis.

Visplašāk pazīstamie krustziežu dzimtas augi ir kāposti. Dārzos audzēto kāpostu dzimtene ir Vidusjūras piekraste. Cilvēki no savvaļas kāpostiem ir izaudzējuši kultūraugus – galviņkāpostus, ziedkāpostus, virziņkāpostus u.c.
Kāpostu ziedi ir nelieli un sakopoti ķekarā. Ķekars ir ziedkopa, kurai pie galvenā stumbra rindās atrodas kārtaini ziedi, un zied kāts uz ziedkopas galotni pakāpeniski paliek īsāks.
Ziedi izdala krustziežiem raksturīgu nektāru, tāpēc tos apmeklē tauriņi. Kāpostu balteņi, pārtiekot no nektāra un lidojot no zieda uz ziedu, tos apputeksnē. Pēc apputeksnēšanas un apaugļošanas attīstās auglis – pākstenis ar sēklām.
Galviņkāposti ir pie mums visvairāk audzētie kāposti. Pirmajā gadā no iesētajām galviņkāpostu sēklām izaug augs, kam ir mietsakne, īss stumbrs (kacens) un lielas, ieapaļas lapas, kas izveido galviņu. Kāpostu galviņā ir ļoti spēcīgi attīstītas galotnes pumpurs – orgāns, ar kuru augs pārziemo un, iestādīts nākamajā gadā, dod jaunas vasas.
Kacenā iekšējās lapās uzkrājas organiskās vielas. Lai kāpostgalviņās veidotos vairāk organisko vielu, kāpostus audzē labi mēslotā, mitrā augsnē un augu augšanas laikā rūpīgi kopj. Augsni pierauš stumbram līdz apakšējām lapām. Tas veicina piesakņu attīstību, kāpostgalviņas augšanu un noturēšanos augsnē. Šāda veida pieraušanu veic vairākas reizes. Rudenī novāc ražu. No vidēji lielām kāpostgalviņām atlasa labākās sēklas iegūšanai. Tās izrok ar visām saknēm un uzglabā līdz pavasarim. Nākamajā pavasarī galviņu ar saknēm iestāda un no tajā esošajiem pumpuriem attīstās vasas ar ziediem, arī augļi un sēklas. Augus, no kuriem sēklas veidojas tikai otrajā gadā, sauc par divgadīgajiem augiem. Arī galviņkāpostiem no sēklas dīgšanas līdz jaunu sēklu iegūšanai ir nepieciešamas divas vasaras un viena ziema. Kāpostu zieda uzbūve ir tāda pati kā cietiem krustziežu dzimtas augiem.
Pēdējā laikā audzē arī lapu kāpostus to dekoratīvo, stipri krokaino un krāsaino lapu dēļ.
Krustziežu dzimtā ir daudz kultūraugu. Cilvēki pārtikai audzē rāceņus, kāļus, kolrābjus, redīsus, rutkus, mārrutkus, sinepes. Tie visi ir krustziežu dzimtas augi.
Kā lopbarības un eļļas augus audzē rapsi un ripai. Lopbarībai izmanto turnepsi un lopbarības kāpostus.
Savvaļā sastopamos krustziežus bieži sauc par nezālēm. Augs kā augs, un tomēr cilvēks to dēvē par nezāli. Vai vari pateikt – kāpēc?
Tīruma pērkone ir plaši izplatīta nezāle – augs, kas gluži nemanot, uzzied sakņu dārzā, ja kāda nevaļīgāka saimniece tur ilgāku laiku nav iegriezusies un izravējusi. Tas ir viengadīgs lakstaugs ar tievu mietsakni, stāvu stumbru, pamīšus sakārtotām lapām.
Tīruma pērkone zied visu vasaru, parasti dzelteniem ziediem. Ziedi sakārtoti ķekaros. Auglis ir pākstenis ar 2-10 sēklām. Nogatavojies tas salūst viensēklas posmiņos.
Parastais plikstiņš, dažkārt to sauc arī par ganu plikstiņu, ir viengadīgs, zem ziemas segas pārziemojošs lakstaugs. Līdzīgi kā vairumam divdīgļlapju, tam ir mietsakne. Piezemes lapas sakārtotas rozetē. Uz stumbra lapu nedaudz, tās ir lineāras, sēdošas (bez kāta).
Plikstiņi zied no aprīļa līdz vēlam rudenim. Ziedi ir balti, sakārtoti ķekarā. Zieda uzbūve līdzīga citiem krustziežiem. Auglis ir trīsstūraini sirdsveidīgas formas pākstenītis.
Tīruma naudulis gan pēc ārējā izskata, gan pēc dzīvesvietas izvēles līdzīgs ganu plikstiņam. Tas ir biežs tīrumu, ganību un sakņu dārzu augs. Nedaudz atšķirīgi ir augļi. Tie ir plati, ieapaļi saplacināti pākstenīši ar iegriezumiem galotnē. Katrā pākstenītī ir apmēram 10 sēklas. Arī tās saplacinātas, Visam augam raksturīga ķiploku smarža.
Daudzgadīgā mēnesene ir lakstaugs ar violetiem ziediem. Auglis ir pākstenis ar plānu, pergamentveidīgu, sudrabainu šķērssienu. Jau uzmanīgi noloba gatava augļa lapas (vārsnes), šķērssiena paliek pie auga un atgādina spožu monētu, tādēļ tautā mēneseni sauc par dālderpuķi. To plaši izmanto sauso ziedu kompozīcijām. Savvaļā tas ir reti sastopams augs – tāpēc aizsargājams.
No krustziežu dzimtas augiem aizsargājama ir 8 sugas.
Kā dekoratīvos augus audzē lefkojas un vakarenes. Lai gan krustziežu ziedi parasti ir sīki un arī ar spilgtu krāsu neizceļas, tos tomēr var novērot dārzos un apstādījumos.
Smaržīgā vakarene pie mums tiek audzēta kā krāšņumaugs, kaut arī vietām tā pāriet savvaļā. Vakarenes savvaļā aug Sibīrijā. Ziedi ir balti vai blāvi violeti. Līdzīgi kailziedu lefkojām sakārtoti ķekaros. Ziedi atveras vakaros un naktīs, ir ļoti smaržīgi, no tā arī cēlies nosaukums vakarene.
Lefkojas ir dārzos bieži audzēti krāšņumaugi. Ziedi – pildīti vai klaji, sakārtoti ķekaros. Tie ir dažādās krāsas un īpaši izceļas ar patīkamo smaržu. Vasarā no lefkojām veido apstādījumu grupas, ziemā tās uzziedina.

Krustziežu dzimtas augu kopīgās pazīmes
1) Zieda formula Ca4Co4A4+2G2.
2) Ziedkopa ir ķekars, auglis – pākstenis, pākstenītis vai pantenis.
3) Lapas uz stumbra sakārtotas pamīšus vai rozetē.
4) Sakņu sistēma – mietsakne.
5) Parasti lakstaugi, retumis ir arī puskrūmi.
6) Viengadīgi, divgadīgi un daudzgadīgi augi.
Pasaulē apzinātas aptuveni 3200 sugas. Latvijā konstatētas 90 sugas.