Liepājas ezera atrašanās vieta

                                                                                             
   Liepājas ezers robežojas ar Liepājas pilsētu, Nīcas, Otaņķu un Grobiņas pagastu. Tā platība ir 3715 ha, bet kopā ar salām 3751 ha. Garums 16,2 km ( no ziemeļiem uz dienvidiem), lielākais platums 3,5 (dienvida galā), lielākais dziļums 2,8m. Vidēji atrodas 0,2 m virs jūras līmeņa. Starp ezeru un Baltijas jūru ir izveidojusies 2-3 km plata josla. Liepājas ezers robežojas ar Liepājas pilsētu, Nīcas, Otaņķu un Grobiņas pagastu. Tā platība ir 3715 ha, bet kopā ar salām 3751 ha. Garums 16,2 km ( no ziemeļiem uz dienvidiem), lielākais platums 3,5 (dienvida galā), lielākais dziļums 2,8m. Vidēji atrodas 0,2 m virs jūras līmeņa. Starp ezeru un Baltijas jūru ir izveidojusies 2-3 km plata josla.



Liepājas ezera hidromorfoloģiskais un hidrobioloģiskais raksturojums


    Liepājas ezers ir viens no jaunākajiem ezeriem Latvijā. Tā vecums ir tikai 2-4 tūkst. gadu. Šis ezers radies vienā no Baltijas baseina attīstības stadijām - Litorīnas jūras laikā. Tās līmenis bijis augstāks par tagadējās Baltijas jūras līmeni, un ūdens klājis sauszemi  apmēram par 12-17 km tālāk nekā pašlaik (Leinerte, 1988). Litorīnas jūras transgresijas laikā, pirms 700 gadiem, zināmas pārmaiņas jūras krastā ir notikušas un notiek vēl tagad. Vējš, jūras straumes, viļņošanās iedarbojas uz irdeno, smilšaino piekrasti, un noskalotās smiltis un māla daļiņas tiek vai nu noguldītas vālos gar piekrasti vai arī dzītas gar jūras krastu tālāk. Nokļūstot vietās, kur krastam ir ierobs, smilšu plūsma nonāk aizvējā  un sāk nosēsties šauras strēles veidā. Pakāpeniski augot garumā, smilts strēle var pilnīgi noslēgt zināmu jūras daļu un tādējādi izveidot lagūnu (Glazačeva, 1975).
    Liepājas ezera rašanās gaitā var izdalīt vairākas stadijas. Vispirms izveidojusies embrionālā lagūna. Šajā stadijā noteikta jūras daļa paprāva ezera platībā ir atdalījusies no pārējās teritorijas vai nu ar zemūdens sēkļiem, vai nepilnīgi izveidotiem virsūdens smilšu vaļņiem un kāpām. Parasti šie norobežojumi veidojušies uz iepriekšējo apledojumu laikā radušos nogulumu pacēlumiem. Sanešu veidojumi traucējuši lagūnas ūdenim brīvi apmainīties un sajaukties ar jūras ūdeni. Lagūna pilnīgi no jūras nodalījusies vēlāk, sanešu veidojumiem augot vai arī pazeminoties jūras līmenim. Tāda bijusi lagūnas stadija, kurai tūlīt sekojusi ļoti  īslaicīga lagūnas ezeru stadija. Tās laikā jūra vēl ir ietekmējusi lagūnu, tikai daudz mazāk. Jūras ūdens varējis iespiesties lagūnā, filtrējoties cauri jaunizveidotā krasta sanešiem vai arī pāršļācoties tiem pāri stipru vētru laikā. Tad, kad saistība starp lagūnu un jūru pārtrūkusi pilnīgi, ir izveidojies piejūras ezers (Leinerte, 1988).
  Starp ezeru un Baltijas jūru ir izveidojusies 2-3 km plata josla. Tā sateces baseins ir 2580 km2. Krasta līnijas garums ir 44,6 km (Žukova, 2001).
Liepājas ezers ir lagūnas ezers, krasti gandrīz visur zemi un lēzeni veido pussalu un līčus. Ezerdobe lēzena. Tur atrodams sapropelis, ārstnieciskās dūņas. Ezerā ietek Bārta, Otaņķe, Dorupe, Ālande. Viduslaikos ūdeņus uz jūru novadīja Līvas upe, pēc tās aizsērēšanas – Pērkone, no 1703 gada – Liepājas Ostas kanāls, pēc kura izrakšanas Pērkoni aizbēra. Ezeram ir 13 salu un daudz pussalu. Lielākas salas - Zirgu, Attekas (Rusmanis, Vīks, 1993; Lūmane, 1995).
   Raksturīgi, ka Liepājas ezeram ūdens režīmu nosaka gan saldūdens, gan sālsūdens pieplūde no upēm, kas ieplūst ezera dienvidgalā, gan sālsūdens pieteci pa Ostas kanālu no jūras. Ezera piekrastē veidojas īpatnēja augu valsts: piejūras pļavas jūras puse, palieņu pļavas ezera austrumu krastā, kur labi jūtas Latvijas rietumu daļai raksturīgās sugas, piemēram, Tripolium vulgare, kura ir aizsargājama un Latvijā satopama reti. Gan piejūras, gan palieņu pļavas arī ieskaitāmas apdraudēto retumu sarakstā un tālab saudzējamas un aizsargājamas (Žukova, 2001).

Ezera piekrastes veģetācija

3.1  Ezera piekrastes augāja josla

Ezera piekraste (litorāle) ir ūdens daļa, kur sastopams un ekoloģiskos procesus nosaka makrofītu augājs. Ūdens augu sastopamība un līdz ar to litorāles platība atkarīga no ūdenstilpes dziļuma un zemūdens krasta nogāzes slīpuma, kā arī no ūdens caurredzamības, kas nodrošina makrofītiem nepieciešamos gaismas apstākļus.
Ezera piekrastes veģetācijā izšķir vairākas zonas. Tās ir epilitoriāle jeb supralitoriāle, eilitoriāle, infralitoriāle, litoriprofundāle. Epilitoriāle ir mitrā ezera mala, kuru ūdens tieši neietekmē. Te aug Carex sp., Phragmites australis (Cav.) Trin, ex Steud., kā arī Scirpus lacustris L., krūmi un atsevišķi koki. Eilitoriāli iezīmē ezera ūdens līmeņa kontūras sākot no maksimālā ūdens līmeņa un beidzot ar viļņu apšļakstīto joslu pie minimālā ūdens līmeņa. Te aug pārsvarā Phragmites sp., Scirpus sp., dzīvo bentosa tārpi, gliemji. Infralitoriāle ir jau dziļāka ūdens josla, kurā kopā ar Scirpus sp., Phragmites australis aug arī iegremdētie un peldošie ūdensaugi – Numphur sp. (lēpes), Nymphaea sp. (ūdensrozes), Potomogeton sp. (glīvenes). Litoriprofundāle noslēdz litoriāli un tās apakšējā robeža nevar būt dziļāka pa 0,8 atmosfērām. Te sastopami augi, kas veido zemūdens pļavas- Myriophyllum sp.(daudzlapes), Ceratophyllum sp.(raglapes) un bagātīgi krājas no dziļuma uz krastu skalotie atmirušie organismi sevišķi gliemju čaulas (Cimdiņš, 2001).
 Liepājas ezeram ir novērojams šāds zonu sadalījums. Tam ir īpatnējas augu sabiedrības, jo biotops vēl nesen ticis apsaimniekots, ganot un pļaujot. Raksturīgi, ka  ezera ūdens režīmu nosaka gan saldūdens pieplūde no upēm, gan sālsūdens pieteci pa Liepājas ostas kanālu no jūras, tāpēc ezera piekrastē veidojas īpatnēja augu valsts: piejūras pļavas jūras pusē, palieņu pļavas austrumu krastā, kur labi jūtas Latvijas rietumu daļai raksturīgās augu sugas. Piemēram, Tripolium vulgare. Blīvas audzes veido arī Scirpus tabernaemontani C.C. Gmel. (zilganais meldrs), Bolboschoenus maritimus (L.) Palla (jūrmalas gumumeldrs), Rumex hydrolapathum Huds. (krastmalas skābene), Trifolium fragiferum L. (zemeņu āboliņš) un citi floras retumi kā arī intensīvas apsaimniekošanas rezultātā tajā dominē zema auguma augu veidotas sabiedrības, kurās sastopamas arī citos biotopos. Krastmalā aug augsto lakstaugu sabiedrības, kurās arī sastopamas atsevišķas halofītu sugas. Raksturgās sugas: Carex rostrata Stotkes (uzpūstais grīslis), Carex elta All. (augstais grīslis), Carex lasiocarpa Ehrh. (pūkaugļu grīslis), Phragmites australis  (Cav.) Trin. ex Steud. (parastā niedre), Eleocharis (pameldri), Scirpus lacustris L. (ezera meldrs), Typha sp. L.  (vilkvālītes), Equisetum fluviatile L. (upes kosa) (Žumova, 2001; Kabucis, 2000).


3.2 Palienes pļavas


Palieņu pļavām raksturīgās iezīmes ir: periodiska, bet ne nepārtraukta applūšana ar saldūdeni un sālsūdeni. Palieņu pļavām ir vairākas funkcijas:
1. plūdu atvieglošana – mitras pļavas var apturēt plūdu ūdens tālāko izplatību,
2. grunts ūdens piepildīšana – ūdensšķirtnes robežās mitra pļava spēj saturēt ūdeni, tādējādi dodot iespēju gruntsūdenim pieplūst no jauna,
3. piekrastes mitrās pļavas saglabā barojoša, toksiskas vielas un sedementus un aizkavē to ieplūšanu ūdenstilpē.
Tās var būt dabiskas, bet ir arī tādas palieņu pļavas, kuras izveidojušās cilvēku darbības rezultātā. Palieņu pļavām ir vairāki tipi: upju palienes, ezeru palienes, dabiskās jūras krastu pļavas, kuras veidojušās īslaicīgi dabiskā ceļa jūrai atkāpjoties u.c veidi. Piemēram, gar Baltijas jūras krastu var atrast palieņu pļavas, kuras veidojušās jūrai atkāpjoties. Gandrīz visas mitrās pļavas ir aizsargājami biotopi, jo tur aug daudzas sugas, kuras ir aizsargājamas vai arī pakļautas izzušanai. Eiropā tādas, piemēram, ir  Apium repens L., Selinum carvifolia (L.) L., Scorzonera humilis L. (Benstead, Jose, Joyce, Wade, 1999). Applūstošās palieņu pļavas sastāv no trīs joslām :
Katrai joslai ir savas augsnes īpatnības, un atbilstoši tam mainās arī auga segas raksturs (Isains, 1958).
Tipiskām palienes augsnēm ir raksturīga vairāk vai mazāk izteikta kārtaina uzbūve: tumši slāņi mainās ar gaišām gandrīz tīras smilts joslām. Tas notiek palu ūdeņu darbības rezultātā. Tumšais pilnīgāk vai nepilnīgāk sadalījušos organisko vielu slānis kādreiz bijis augsnes virsējā kārta, bet gaišās joslas ir palu ūdeņu uzplūdinātie saneši. Lielu un ilgstošu plūdu rezultātā izveidojas biezāks gaišais, smilšainais slānis un plānāka tumšā organisko vielu joslu. Biezākais tumšākais slānis stāsts par niecīgu ūdens pacēlumu, kad smilšu sanesuma vai nu nav bijis nemaz, vai tas bijis pavisam neievērojams (Junka, Sabardina, 1967).
Vislabāk augi saaug parasti vidējā joslā. Piekrastes josla daudz ātrāk applūst, bet vidējā josla tiek labi samēslota ar dūņām un ūdens šeit neuzkrājas (Isains, 1958). Dominējošās sugas  palieņu pļavās ir Carex sp. Pati zemākā palienes daļa ir pieterases paliene, kas parasti stipri pārpurvota (Junka, Sabardina, 1967), tāpēc palieņu pļavu zemākajās vietās , kur gruntsūdens līmenis tuvu augsnes virspusei augu sega sastāv galvenokārt no dažādu sugu grīšļiem (Carex cespitosa L. (ciņu grīslis), Carex vurpina L. (lapsu grīslis), Carex gracilis (slaidais grīslis) (Isains, 1958 ). Pieterases palienes augsnes uzbūvei ir raksturīgs, ka zem tumšpelēkās , pat gluži melnās virsējās, trūdainās kārtas atrodas zilgans māls – gleja horizonts. Mālainā augsne ir ļoti blīva un smaga (Junka, Saburina, 1967).
Labu palieņu pļavu vidējā joslā ir viskuplākie augi. No graudzālēm Festuca arenaria (pļavas auzenes), Phleum sp. L. (timotiņi), Elytrigia sp. L. (vārpatas), Holcus sp. L. (lāčauzas), Anthoxanthum sp.. L. (smaržzālītes), Briza sp. L. (trīsenes). Starp graudzālēm ir arī pākšaugi, kas uzlabo šiem kvalitāti: Trifolum sp. L. (āboliņi), Vicia sp..L. (vīķi), Anthyllis sp. L. (pērkonkamoliņš). Bez šiem vērtīgajiem pļavas augiem sastopami arī dažādi citu dzimtu pārstāvji, kas veido tā saucamos pļavas platlapjus. Starp pļavas zālēm sastopami indīgi augi (Isains, 1958). 
Lai palienes pļavas neaizaugtu, tās ir jākopj. Vislabākais veids kā to darīt ir ganīt govis vai zirgus, jo tie pasargātu kokaugu izplatīšanos pļavā, bet sugu daudzveidība līdz ar to palielinātos (Benstead, Jose, Joyce, Wade, 1999).


Liepājas ezera piekrastes flora

Liepājas ezera piejūras pļavas reto sugu raksturojums

Piejūras pļavas ir mitras pļavas iesāļās augsnēs. Augu sabiedrībai raksturīgi sāļas augsnes mīloši augi. Šīs pļavas sastopamas reti Rīgas jūras līča krastā, Daugavas, Lielupes, Gaujas grīvu apkaimē, Liepājas ezera krastā. Šīs pļavas izmantotas pļaušanai un ganīšanai. Raksturīgās sugas: Tripolium vulgare, Armeria maritima (Mill.) Willd., Glaux maritima L., Plantago maritima L., Triglochin maritimum L. (jūrmalas āžloks), kas ir labākais sāļuma indikators (Kabucis, 2000).

Tripolium vulgare (jūrmalas miķelīte)

       Jūrmalas miķelīte ir viengadīgs līdz divgadīgs lakstaugs ar īsu paresnu sakni un daudzām piesaknēm. Stumbrs stāvs vai pacilns,15- 60 cm augsts, kails vai gandrīz kails, parasti ar sarkanīgu nokrāsu. Lapas pamīšus, vienkāršas, aptuveni lancetiskas vai eliptiskas, mazliet pabieza, kailas vai gar malu ar nedaudz matiņiem sēdošas vai ar īsiem kātiem, gals smails. Kurvīšu daudz, tie skarveidīgā vai vairogveidīgā ziedkopā, 2-2,5cm platas. Vīkala lapas zālainas, garenas, kailas vai tikai gar malu ar matiņiem, parasti divās rindās, iekšējās garākas nekā ārējās  ar platu, plēvainu, sarkanīgu apmali. Kurvīša ziedgultne kaila. Kausmatiņi vienkārši, 2-3 rindās, apmēram tik pat gari kā auglis. Mēlziedi 20 –30, sievišķie gaiši zili vai violeti zili, retums balti. Stobrziedi dzelteni, divdzimumu. Augļi 2-3 mm gari, ar gariem matiņiem (Brikmane, Galenieks, Jaunzeme, Pētersone, 1953; Šulcs, 1995).
         Augļus izplata vējš, iespējams arī ūdens, putni, jo novērots, ka tie var vairākas dienas peldēt. Jūrmalas miķelīte ir sāļotu augšņu augs - halofīts. Pielāgojoties paaugstinātam sāls saturam augsnē un ūdenim, augiem izveidojušās uzbiezinātas, ar biezu vaska kārtu klātas lapas, samazinājies atvārsnīšu skaits. Šie pielāgojumi samazina ūdens apriti augā un kavē kaitīgo, ūdenī izšķīdušo sāļu uzņemšanu (Baroniņa, Lodziņa, 1992; Kabucis, 1995).
Jūrmalas miķelīte ir pirmās kategorijas apdraudēto augu sugu sarakstā (Annon; 2000)
Jūrmalas miķelītes atradnes Latvijā ir reti sastopamajās sāļu ūdenstilpju un piejūras pļavu augu sabiedrībās. Izplatība pasaulē ir Atlantijas un Klusā okeāna piekrastē Eiropā un Austrumāzijā, bez tam tā ir iekšzemes sāļoto pļavu augs  (Baroniņa, Lodziņa, 1992; Kabucis, 1995). 

 Trifolium fragiferum (zemeņu aboliņš)

  Daudzgadīgs lakstaugs ar ložņājošu vai pacilu, maz zarotu stublāju. Pielapes bālganas, plēvainas olveidīgi lancetiskas, galotnē pāriet diezgan garā smailē. Lapas no trīs lapiņām. Tās ar 5- 10 cm gariem kātiem matainas. Lapiņu malas sīki zobainas, kailas. Ziedu galviņas ar gariem stāviem vai paciliem. Ziedi 6-8 mm gari ar īsiem kātiņiem kauss stobriņveida, mazliet divlūpains, tā zobiņi garāki par zobiņu. Vainags bāli rožains vai pat netīri sarkans. Kauss stobrveida plēvains, pēc noziedēšanas uzpūsts. Sēklotne 1-3 sēklaizmetņiem. Auglis – eliptiska ādaina pāksts ar vienu vai divām sēklām. Zied no jūnija līdz augustam (Brikmane, Galenieks, Jaunzeme, Pētersons, 1953; Langenfelds, 1998).

   Zemeņu āboliņš aug piejūras pļavās. Šī suga izplatīta Eiropas dienvidu un mērenajos apgabalos, Āfrikas rietumos, Ziemeļāfrikā. Latvijā zemeņu āboliņš ir tuvu pie areāla robežas, sastopams reti Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē, kā arī Daugavgrīvas ielejā (3.att.). Šī suga aug mitrās smiltīs un sāļās augsnēs (Baroniņa, Lodziņa, 1992; Langenfelds, 1998).

 Centaurium pulchellum (skaistais augtiņš)

    Viengadīgs augs, 3-15 cm augsts, kails lakstaugs. Stumbrs četršķautņains, stāvs, parasti no pamata dihotomiski zarains retums vienkāršs. Lapu rozetes nav. Lapas pretējas, sēdošas, apakšējās olveidīgas vai ovālas, stumbra vidusdaļā iegareni lancetiskas, strupas ar šaurām neskaidri izteiktām dzīslām, augšējās lancetiskas vai gandrīz smailas. Dihāzijs ar daudz ziediem, tie dažādā augstumā, zieds dihāzija centrā gandrīz sēdošs. Kauss stobrveida, ziedu laikā tikpat garš kā vainaga stobriņš, kausa daivas lineāras, smailas. Vainaglapas četras, rožainas līdz 15 mm garas, vainaga stobriņš šaurs, apmale 6-8 cm diametrā 3-5 cm garas. Putekšņu lapas četras. Pogaļa sīka, tumši brūna. Zied no jūnija līdz septembrim. Apputeksnē kukaiņi vai arī augi ir autogoni. Izplata vējš (Brikmane, Galenieks, Jaunzeme, Pētersons, 1953).  Līdzīgs jūrmalas (Centauriumu littorale (Turner) Gilmour ) un čemuru (Centaurium erythraea Rafn) augstiņam. Drošākā atšķirības pazīme lapu rozetes trūkums (abām pārējām sugām lapu rozete ir), kā arī tipiskā gadījumā blīvs stublāja zarojums no pamata (abām pārējām sugām stublājs zaro tikai augšdaļā).           Ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā 2.kategorijā.
    Izplatība piejūras un iekšzemes (biežāk sāļainās) pļavās Eiropā (4att), Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā sastopama suga. Latvijā reti un nevienmērīgi, pārsvarā piejūrā un valsts vidusdaļā (http://www.latvijasdaba.lv).

Plantago maritima ( jūrmalas ceļteka)

    Daudzgadīgs lakstaugs ar lapu rozeti un vienu vai vairākiem ziednešiem. Lapas sēdošas, sulīgas, kailas, šauri lineāras, 5-11 cm garas un 0,5-1 cm platas ar smailu galu, gludu malu, virspusē ar resnīti; lapu pamats makstveidīgs paplašināts ar matiņiem. Ziednesis stāvs, apaļš bez lapām 15-45 cm augsts ar matiņiem. Ziedi pa vienam seglapu žaklēs un ziedneša galā veido blīvu veltenisku vārpu. Seglapas olveidīgas, smailas, īsākas nekā kauss ar plēvainu malu. Kausa daļas vienādas, olveidīgas, ar plēvainu un skropstaninu malu. Vainags 4-5 mm garš, stobriņš ar matiņiem, daivas smailas. Pogaļa olveidīga, ar divām eliptiskām, apmēram 2 mm garām sēklām. Zied no jūnija līdz oktobrim (Brikmane, Galenieks, Jaunzeme, Pētersons, 1953,Gavrilova, 1995).
Suga izplatīta jūru un okeānu piekrastē, Ziemeļamerikā un Rietumāzijā, Latvijā reti tikai Rīgas līča ziemeļaustrumu piekrastē (5.att.) Jūrmalas ceļteka aug gan blīvās audzēs liedagā, piejūras pļavās, gan arī tikai atsevišķu eksemplāru veidā. Latvijā bagātākās atradnes ir Liepājas ezera palienes pļavas, bet šo sugu eksistenci apdraud apbūve un uzpludinājumu veidošana (http://www.latvijasdaba.lv).

 Triglochin maritimum ( jūrmalas āžloks )

     Daudzgadīgs augs ar taisnu, cilindrisku, 10-80 cm garu līdz 4 mm resnu stumbru. Lapas apakšējas sakārtotas divās rindās īsākās par stumbru, 2-4 mm platas, tumšzaļa, ar baltām malām, augšgalā iesarkanas. Augļlapas 6, augļi olveida, sešķautņaini, nogatavojies auglis sadalās 6 skaldauglīšos. Zied no jūnija līdz augustam gar jūru.
   Vispārējais areāls: Eiropa (6.att), Āzija, Ziemeļamerika, Dienvidamerika (Brikmane, Galenieks, Jaunzeme, Pētersons, 1953). Latvijā šī suga ir izplatīta Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē un tās tuvākajās pļavās, liedagā, ezeru un upju krasta applūstošajās pļavās (Ābele, 1994).



Glaux maritima (jūrmalas pienzāle)

     Daudzgadīgs, pelēki zaļš, kails, sukulents lakstaugs. Saknenis ložņājošs ar gariem pazemes dzinumiem, kas sekmē veģetatīvo vairošanos. Stumbrs 2,5-20 cm augsts, vienkāršs vai pie pamata zarains, biezi lapains. Lapas pelēkzaļas, mazas, 0,5-1,5 cm garas 2-4,5 mm platas, sulīgas, lancetiskas, mazas vai olveidīgi lancetiskas, nosmailotas vai eliptiskas, strupas ar gludām malām, sēdošas, abās pusēs ar punktveidīgām bedrītēm. Lapas šķietami pretējas, ciešā sakārtojuma dēļ, ziedošo zaru vidū pamīšus. Ziedi lapu žāklēs pa vienam ar īsiem 10,3-0,7 mm kātiem vai dažreiz sēdošiem. Kauss bāli rožains iesārts vai gandrīz balts, 3-5 mm garš, 2 mm plats, šķelts piecās daļās. Kausa daļas 2 mm garas un 1,5-20 mm platas, apaļi olveidīgas. Putekšņlapas piecas, tās atrodas starp kausa zobiņiem; putekšņlapu kātiņi kaili, garāki par kausu. Auglenīca ar olveidīgu, lodveidīgu vai ovālu, 1,7-3 mm garu pavedienveidīgu irbuli un galviņveidīgu drīksnu. Pogaļa lodveidīga vairogveidīgi ovālveidīga, 3 mm gara, gluda, blāva, brūna vai tumši brūna viencirkņa ar piecām vārsnēm; sēklu nedaudz, iegarenas, eliptiskas vai ovālas, 1 mm garas un 0,8 mm platas, vienā pusē plakanas otrā izliektas gandrīz trīsstūrainas, tumši brūnas. Jūrmalas pienzāli apputeksnē skudras, vai arī notiek pašappute. Zied maijā, jūnijā. Izplatīta tikai ziemeļu puslodēs mērenajā joslā (7.att.). (Bumbure, Galinieks, Jaunzeme, Līvena, Pētersone, 1959; Eglīte, 1995).  Var veidot dažāda lieluma grupas un audzes piejūras mitrās pļavās. Pļavu apbūve vai citādas saimnieciskās izmantošanas dēļ nedaudzajās vietās suga apdraudēta. Šī suga raksturīga sāļainu piejūras pļavu augu sabiedrībām (httt://www.latvijasdaba.lv).





Liepājas ezera aizsardzība

Liepājas ezers ir iekļauts dabas lieguma sarakstā. Sākotnēji ezera lieguma zona dibināta 1977. gadā kā Liepājas ezera ornitoloģiskais liegums, kura platība bija 1380 ha, tas ir starptautiskas nozīmes ūdensputnu ligzdošanas, spalvu maiņas un caurceļošanas vieta. Liegumā ir vairākas zonas. Pastāvīgajā liegumā, kura platība ir 394 ha ezera dienvidu daļā, ir aizliegta uzturēšanās visā bezledus periodā. Sezonas liegums aizņem visu ezera un virsūdens augu platību gar ezera rietumu krastu, un pieguļošās palieņu pļavas gar ezera dienvidrietumu krastu, un ziemeļaustrumu krastu (Vītiņu pļavas). Tur ir stingri noteikti saimnieciskās darbības rekreācijas ierobežojumi no ledus iziešanas līdz putnu ligzdošanas sezonas beigām.
Pašreizējo Liepājas ezera un tā piekrastes aizsardzības statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 15. jūnijā pieņemtie “Noteikumi par dabas liegumiem”. Liegums atrodas Liepājas rajona, Otaņķu, Nīcas, Grobiņas pagastā un Liepājas pilsētas robežāsLiepājas ezera dabas lieguma aizsardzību un izmantošanu regulē Latvijas Republikas Ministra kabineta 2000. gada 28. martā pieņemtie dabas lieguma “Liepājas ezers” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” Liepājas dabas liegumā ietilpst Liepājas ezers un tam pieguļošās pļavas.
Jau 1989. gadā ezers iekļauts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā. Liepājas ezerā ligzdošanas periodā rod patvērumu 12 Eiropā apdraudētās sugas kā piemēram lielais un mazais dumpis u.c. Liepājas ezers ir arī iekļauts Starptautiskās putnu aizsardzības padomes Eiropas nozīmīgo putnu vietu sarakstā, kā arī paredzēts iekļaut Ramsares konvensijas ūdenstilpju skaitā.
Ar Ministra Kabinerta notiekumiem var iepazīties aizejot uz šo adresi http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Likumd/MK/114.htm. Vēl vara
Ja vēlaties uzzināt ko vairak par Liepājas ezeru varat aplūkot šīs adreses:
http://www.media.lv/kv199911/991130/08.htm
http://www.copeslapa.lv/udns/liepeze.htm
http://www.vkmc.gov.lv/texts/nature/ntr_stt.htm#ezeri