Pēdējos gados Latvijas teritorijā strauji samazinās ūdensputnu populāciju lielums, kam ir vairāki cēloņi. To starpā kā pirmais un nozīmīgākais tieši dobumperētājiem ūdensputniem jāmin dabisko ligzdošanas vietu- koku dobumu trūkums. Šāda situācija ir radusies galvenokārt cilvēka darbības rezultātā- mežsaimniecībā izmantojot metodes, kas neparedz veco dobumaino koku un koku gar ūdenstilpēm atstāšanu. Otrais un pats bīstamākais iemesls ir pārmērīgi ligzdu postījumi, kas dažos gadījumos var sasniegt pat 95% (Vīksne 2002). Sevišķi lielu kaitējumu var izdarīt svešās sugas ( Andersson 1996). Uz zemes ligzdojošajām pīļu sugām lielus postījumus nodara Usūrijas jenotsuns Nyctereutes procyonoides, kas Latvijā introducēts jau piecdesmitajos gados. Otrs un ūdensputniem bīstamākais plēsīgais zīdītājs ir Amerikas ūdele Mustela vison, kuras labās peldēšanas un rāpšanās spējas to padara bīstamu ne tikai uz zemes ligzdojošajām pīļu sugām, bet arī kokos ligzdojošām. Viens no veidiem, kā palielināt ūdensputnu ligzdošanas sekmību, ir mākslīgo ligzdvietu izvietošana (Bishop, Barrat 1970, Doty, Lee 1974, Doty, Lee, Kruse 1975, Doty 1979, Haworth, Higgins 1987, Sidle, Arnold 1989, I.Ball. S.Ball 1991, Haworth Higgins 1993, Johnson et al.1994, Eskowich et al. 1998, Yerkes, Kowalchuk1999).

Mākslīgo ligzdvietu veidi

Būri

    Ūdensputnu dobumperētāju gandrīz vienīgais mākslīgo ligzdvietu veids ir būri. Būrus nosacīti var iedalīt divās klasēs: 1) no dēļiem, katrai sugai atbilstoša izmēra un skrejas diametra, gatavotie; 2) no apaļkoka, izgrebjot vai pielabojot koka stumbra daļu, kuram izpuvis vidus, kā arī izmantojot dzeņveidīgo (g.k. dzilnu) izkaltos dobumainos kokus. Ja šāds koks ir nozāģēts, nozāģējot atbilstošo koka daļu un pielabojot to, var izveidot lielisku ligzdvietu, kas gandrīz pilnībā atbildīs dabiskajai- dobumam. Būru izvietošanā jāņem vērā tas, lai pēc iespējas to novietojums atbilstu dabiskajam, kā arī tas, lai pīlei būtu būri viegli ieraudzīt. Būros arī jābūt iebērtām zāģu skaidām vai kūdrai, jo dobumperētājas pīles dobumos ligzdas materiālu nenes. Būrus parasti izliek divos veidos: 1) pie kokiem ūdenstilpes krastā vai nelielā attālumā no tās; 2) ūdenstilpē uz mietiem. Jāņem vērā arī tas, ka krastā izvietotos būrus gandrīz nav iespējams nodrošināt pret izpostīšanu. Pat apliekot kokam apkārt skārda loksni vai konusu, pastāv iespēja, ka plēsējs būrim var piekļūt no cita koka. Turklāt šādu ligzdvietu var apdraudēt arī tāds plēsējs, kā meža cauna Martes martes. Krastā novietotu būrus, kas paredzēti pīlēm, var aizņemt arī citi dobumperētāji putni, piemēram, pūces. Izliekot būrus ūdenstilpē uz mietiem, var stipri samazināt postījumu iespējamību, jo ūdens apgrūtina plēsēju pārvietošanos, kā arī mietu vieglāk var nodrošināt ar aizsardzības ierīcēm, t.i., skārda piltuvēm u.c. Būri var piestiprināt arī tieši pie atbilstoša izmēra metāla caurules. Ūdenstilpē izvietotus būrus var apdraudēt tikai no lidojošie plēsēji.

Ligzdošanas “grozi”

    Holandiešu ligzdošanas “groziem” ir vismaz 300 gadu vēsture, un tie visai sekmīgi pasargājuši meža pīles no plēsīgo zīdītāju piekļūšanas (Lumsden 1982). Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados arī ASV un Kanādā tika pielietoti ligzdošanas “grozi” (nesting baskets). Šīs struktūras tiek veidotas kā metāla sieta piltuves ar augšējās daļas diametru ~66 cm un dziļumu ~30 cm. Piltuvi kopā satur tērauda stieples rāmis. Šādas piltuves piepilda ar sienu. Ligzdas augšējā daļa ir pilnīgi atklāta, un tā nenodrošina perējošajai mātītei aizsardzību ne no uzbrucēja, ne no nokrišņiem (Doty, Lee, Kruse 1975). ASV šādās ligzdās ligzdojam ir konstatētas vairākas sugas, kas sastopamas arī Eiropā: meža pīle, pelēkā pīle, krīklis, platknābis un garkaklis. Ligzdošanas “grozu” aizņemtība diemžēl nav bijusi pārāk liela (20 - 30 %), bet ligzdošanas sekmes- ap 70 % ( Haworth, Higgins 1993). Dažos gadījumos ligzdas postītājs bijis zīdītājs, bet lielākajā daļā gadījumu- lidojošs putns. Latvijas apstākļos šādas ligzdvietas nebūtu vēlams pielietot, jo tā neattaisno vienu no galvenajiem mērķiem- pēc iespējas vairāk samazināt iespējamos plēsēju postījumus.

    Ligzdošanas “grozus” izvieto pašā ūdenstilpnē- uz metāla caurulēm vai koka stabiem. ASV zinātnieki aizsardzībai no jenota jeb mazlācīša Procyon lotor iesaka metāla cauruli aprīkot arī ar skārda piltuvi. Lai pasargātu ligzdu no ūdeles, piltuve nav nepieciešama. Gadījumā, ja tiek izmantots koka stabs, tas obligāti jāaprīko ar pretūdeļu aizsardzību.

Tuneļveida ligzdvietas

   Pasaulē pašlaik visefektīvākais ligzdvietu veids ir tuneļveida ligzdvietas. Tās vienlaicīgi pīlēm nodrošina labu aizsardzību gan no plēsējiem zīdītājiem, gan arī no putniem (Doty, 1978, McKinnon et al.1998). Tām ir arī labāka aizņemtība nekā citu veidu ligzdvietām (Johnson et al. 1994). Šādas ligzdvietas parasti tiek veidotas, starp dubultu metāla vai plastmasas sietu loksnēm ievietojot ap 5 cm biezu siena slāni. Starp ārējo sieta slāni un sienu tiek ievietots ruberoīds vai kāds cits ūdensnecaurlaidīgs materiāls, lai perējošo pīli pasargātu no mitruma, kā arī pagarinātu ligzdvietas kalpošanas ilgumu. Šāds dubults siets, kas pildīts ar sienu, tiek sarullēts, izveidojot aptuveni 1 m garu un ap 30cm diametrā resnu siena cilindru (2. attēls) (Lewis, 1998). Pie Latvijas apstākļiem piemērotām tuneļveida ligzdvietām var pieskaitīt arī dēļu koridorus, kuru pamatu veido 30X30cm plats un augsts dēļu koridors aptuveni 1m garumā. Lai padarītu to pēc iespējas līdzīgāku dabiskajām ligzdošanas vietām, to no ārpuses nomaskē ar niedru vai kādu citu ūdenstilpē augošu augu kūļiem. Jāņem vērā arī tas, ka ligzdā jāievieto ligzdas materiāls- smalks siens vai arī pērnā kūla. Lai vējš ligzdas materiālu neizpūstu no ligzdvietas, tās galos 5-10 cm augstumā piestiprina mīkstu stiepli, zem kuras sablīvē ligzdas materiālu. Otrs Latvijas apstākļiem pielāgots ligzdvietu veids ir dobtie baļķēni, kuri tāpat tiek veidoti aptuveni 1 metru gari, ar iekšējo diametru ap 30 cm. Arī šādus baļķēnus vajag apjozt ar niedrēm vai kādu citu ūdenstilpei raksturīgu materiālu. Tāpat tajos jāievieto arī ligzdas materiāls, kas tuneļa galos jānostiprina ar stiepli (Vīksne 2002).

   Tāpat kā citus mākslīgo ligzdvietu veidus, arī šos izvieto ūdenstilpē. Visbiežāk pielietotais izlikšanas veids ir metāla caurules vai koka staba galā nostiprinot vienu vai divas paralēlus cilindrus ( Doty 1979, McKinnon 1998, Kowalchuk 1999). Cilindrus var uzstādīt arīuz peldošiem plostiņiem, taču tādā gadījumā tos nav iespējams pasargāt no peldošo plēsīgou zīdītāju piekļūšanas ( Sarve 1994).

   Vislabākais uzstādīšanas veids ir sekojošs: ligzdvietu piestiprina metāla caurules vai koka staba, vislabāk divu, galā, kas aprīkots ar pretūdeļu aizsardzības iekārtām- skārda cilindru vai piltuvi, kuras platais gals vērsts uz leju. Šādi izvietotās ligzdvietā ligzdošanas sekmes ir tuvas 100%. Postījumu gadījumos plēsējs var būt tikai putns. Ligzdvietas tiek uzstādītas aptuveni 100- 130 cm augstumā virs ūdens līmeņa, parasti klajākā vietā netālu no virsūdens augāja joslas malas. Uzstādot uz peldošiem plostiņiem, ligzdvietu aizņemtības procents varētu būt pat nedaudz augstāks, nekā ligzdvietām, kas nostiprinātas uz stabiem, jo arī dabā pīle parasti ligzdo zemes līmenī, taču šādos gadījumos iespējami daudz lielāki postījumi. Perējošā mātīte pakļauta ne tikai lidojošo plēsēju, bet arī zīdītāju, piemēram Amerikas ūdeles uzbrukumiem. Latvijā šādu metodi lietot nav vēlams, zinot lielo Amerikas ūdeļu skaitu un izplatību

Būdiņveida ligzdvietas

Būdiņveida ligzdvietas ir mākslīgās ligzdvietas, kas vairāk vai mazāk atgādina no koka vai kāda cita materiāla gatavotu būdiņu. Būdiņas pamatne parasti ir gandrīz kvadrātiska, un tajā ir tikai viena ieeja, kas arī ir viens no lielākajiem šo ligzdvietu trūkumiem. Latvijā kopš 1999. gada šāds ligzdvietu veids ticis pielietots Elkšķenes dīķī, kur sākumā šādu ligzdvietu aizņemtība ir bijusi samērā augsta, bet vēlākajos gados samazinājusies (Vīksne 2002). Šādas ligzdvietas ir diezgan praktiskas, jo tās ir jānovieto staba galā, kas ļauj tās aprīkot ar pretūdeļu aizsardzību, bet tām ir jau iepriekš minētais trūkums- tikai viena ieeja, kas var apgrūtināt pīles bēgšanu plēsēja uzbrukuma gadījumā.

Zaru kaudzes

ASV pielietots ligzdvietu veids, kas pīlei nodrošina ligzdošanas apstākļus, kas ir ļoti tuvi dabiskajiem. Ligzdvietas tiek veidotas, vienu lielu salmu rulli novietojot uz kādas salas vai arī vairākus mazus nostiprinot uz platformas. Tajos tiek izveidoti caurumi un iedobes, kas atbilst pīles izmēriem. Tādējādi tiek nodrošināta vairāku pīļu vienlaicīga perēšanas iespēja vienā rullī. Nākošajos gados uz siena vai salmu ruļļa var sākt augt dažādas graudzāles, kas pīlei var nodrošināt piemērotu ligzdošanas vietu tieši virs tā ( Ball et al. 1989). Diemžēl šādas ligzdvietas nenodrošina nekādu aizsardzību pret plēsējiem, tādēļ Latvijā tās lietot nebūtu vēlams.

Literatūra

Ball, I.J., Lee, F., Higgins, K. 1989. Montana Cooperative Wildlife Research Unit. Memorandum. University of Montana.

Ball, I.J., Ball, S.K. 1991. Earth Filled Culverts and Nest Sites for Waterfowl. Prairie Nat. 23 (2), pp. 85 –88.

Bishop, R.A., Barrat. 1970. Use of Artifical Nest Baskets by Mallards. J. Wildl. Manage. 34 (4), pp. 734 - 738

Doty, H.A., Lee, F.B. 1974. Homing to Nest Baskets by Wild Female Mallards. J. Wildl. Manage. 38 (4), pp. 714 – 719.

Doty, H.A., Lee, F.B., Kruse, A.D. 1975. Use of Elevated Nest Baskets by Ducks. Wildl. Soc. Bull. 3, pp. 68 - 73.

Doty, H.A. 1979. Duck Nest Structure Evalution in Prairie Wetlands. J. Wildl. Manage. 43, pp. 976 – 979.

Eskowich, H., McKinnon, D., Brewster, G., Belcher, K. 1998. Refence and use of nest baskets and nest tunels by mallards in the parkland of Saskatchewan. Wildl. Soc. Bull. 26 (4), pp. 881 –885.

Haworth, M., Higgins, K.F. 1987. Nest Sites for Ducks and Geese. South Dacota Conservation Digest. 54 (6), pp. 2 – 7.

Haworth, M., Higgins, K.F. 1993. Waterfowl use and production from nesting baskets and bales in South Dacota Wetlands. Prairie Nat. 25, pp. 149 –160.

Johnson, A.R., Keneth, F. Higgins, K.F., Ball, I.J., Kohn, S. 1994. Waterfowl Productivity and Use of Nesting Structures in the Prairie Pothole Region. Prairie Nat. 26 (3), pp. 187 – 194.

Lewis, L. 1998. Updated Instructions For constructions, Placement, and Mainterance of Pole Monted “Hen House” Waterfowl Nest Structures. Morris WMD.

Lumsden, H.G. 1982 Artifical nesting structures for waterbirds. In: Managing wetlands and their birds: a manual of wetland and waterfowl management (Ed. Scott, D. A.). Proceedings of the Third Technical Meeting on Western Palearctic Migratory Bird Management. IWRB, Slimbridge, pp. 179 – 199.

Madge, S., Burn, H. 1988. Wildfowl. Cristopher Helm. London.

Vīksne, J. 2002. Mākslīgo ligzdvietu izvietošana dīķos un ezeros meža pīļu skaita palielināšanai. Grām.: Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemāri Latvijā (Red. Opermanis, O.). DANCEE. Rīga.

Yerkes, T., Kowalschuk, T. 1999. Use of artifical nesting structures by redheads. Wildl. Soc. Bull. 27 (1), pp. 91 – 94.