EIROPAS MĒRENĀS JOSLAS FAUNAS
IESPĒJAMĀS IZMAIŅAS, KLIMATAM KĻŪSTOT SILTĀKAM
Ievads
Mērenajā joslā ietilpst lielākā daļa Eiropas.
Vienīgi Skandināvijas ziemeļdaļa ietilpst subarktiskajā, Lielākā daļa
Pireneju, Apenīnu un Balkānu pussalu subtropu joslā. Klimats
teritorijas rietumdaļā Atlantijas okeāna ietekmē ir mitrs, austrumdaļā
kļūst kontinentāls. Gaisa vidējā temperatūra janvārī ir 0 8ºC
rietumos, gar Ziemeļjūras un Biskajas līča krastiem, -8 0ºC
vidusdaļā, un -16 -8ºC rietumdaļā, kur palielinās kontinentālā
ietekme, kā arī Skandināvijas pussalas vidienē. Jūlijā gaisa vidējā
temperatūra lielākajā daļā Eiropas mērenās joslas ir 16 24ºC,
kalnos un Skandināvijā 8 16ºC. Nozīmīgākie kalni ir Alpi, kas
atrodas mērenās joslas dienvidu daļā. Gada vidējais nokrišņu daudzums
ir ~800mm. Dominējošais sauszemes bioms ir mērenie platlapju meži. Šajā
teritorijā ietilpst arī Latvija. Eiropas mērenajai joslai raksturīgas
tipiskas Holarktikas zooģeogrāfiskā virsapgabala mēreno joslu
mugurkaulnieku sugas. Endēmu mugurkaulnieku dzimtu šai teritorijai nav.
Klimatam kļūstot siltākam, faunas iespējamās
izmaiņas ir saistītas ar tādām sugām, kam temperatūra un klimats ir
areālu ierobežojošie faktori. Sugas, kuras piemērojušās izdzīvošanai
ziemas apstākļos, varētu pamazām izzust, bet to vietā ieviestos sugas,
kuras pirms tam nespēja pārciest mērenās joslas ziemas apstākļus.
Pirmās vai nu pamazām izmirtu, vai pārceļotu tālāk uz ziemeļiem. Taču
subarktiskā josla ir pavisam neliela sauszemes daļa, kur arī nākotnē
iespējama temperatūras paaugstināšanās. Jaunās sugas varētu ienākt
divos galvenajos veidos: atmigrēt no subtropu rajoniem, vai nonākt šeit
apzinātas vai neapzinātas mākslīgās introdukcijas rezultātā. Sugām,
kuras iepriekš nespēja aklimatizēties aukstā klimata un bargo ziemu
dēļ, tagad klimats nebūtu šķērslis. Siltāks klimats varētu arī
atvieglot izdzīvošanas un vairošanās apstākļus Eiropā jau esošām sugām,
tādejādi palielinātos šo sugu populāciju lielums.
Turpmāk esejā tiks apskatītas faunas izmaiņas
dažādos mugurkaulnieku taksonos. Augstāk minētās galvenās faunas
izmaiņas attiecas arī uz bezmugurkaulniekiem, tomēr mugurkaulnieku
piemēri ir uzskatāmāki.
Zivis
Klimatam kļūstot siltākam, palielinās arī ūdeņu
temperatūra, kas ietekmē dažādu zivju sugu izdzīvošanu. Katrai zivju
sugai ir kritiskā maksimālā ūdens temperatūra, kuru pārsniedzot zivs
visbiežāk iet bojā, kā arī optimālā ikru inkubācijas temperatūra. Jo
augstāka ūdens temperatūra, jo zemāka skābekļa šķīdība ūdenī. Siltā
ūdenī labi vairojas arī zilaļģes, tādēļ siltums ir viens no zivju
slāpšanas iemesliem. Zemā ūdens temperatūrā vislabāk jūtas strautu un
oligotrofo ezeru zivis
foreles
(Salmo trutta ssp.), sīgas
(Coregonus sp.), alatas (Thymallus thymallus), vēdzeles (Lota lota),
platgalves (Cottus sp.) u. c. Vasarās, kad ūdens sasilst virs
20ºC, šīs zivis paslēpjas ēnainās vietās un nebarojas. Ja vasaras
ar šādu siltu ūdens temperatūru kļūs garākas, šīs zivju sugas var
iznīkt. Siltā ūdenī vislabāk jūtas karpu dzimtas zivis karpas
(Cyprinus carpio), karūsas (Carassius sp.), līņi (Tinca tinca), ruduļi
(Scardinius erythrophtalmus) u. c., kā arī sams (Silurus glanis). Šīs
zivju sugas ir izturīgas arī pret zemu skābekļa saturu ūdenī. Šīs zivis
ir neaktīvas un nebarojas periodā, kad ūdens temperatūra zemāka par 12
15ºC. Klimatam kļūstot siltākam, tās varētu baroties visu gadu,
augt ātrāk, sasniegt lielākus izmērus un izkonkurēt tādas zivju sugas
kā raudas (Rutilus rutilus), asarus (Perca fluviatilis) u. c. arī
mēreni eitrofos ezeros. Klimatam kļūstot siltākam, ziemeļu virzienā
pamazām paplašinās tādu Dienvid- un Viduseiropai raksturīgu karpu
dzimtas ģinšu kā Barbus un Chondrostoma areāli. Siltākā klimatā savvaļā
var veiksmīgi aklimatizēties tādas akvakultūrās audzētu zivju sugas kā
tilapijas (Thylapia sp.) un kanālu sami (Ictalurus nebulosus).
Abinieki
un rāpuļi
Vairumam abinieku un rāpuļu sugu siltāks klimats nāk
tikai par labu, tādēļ nopietnas izmaiņas abinieku un rāpuļu faunā nav
gaidāmas. Vienīgi uz ziemeļiem varētu paplašināties tādu sugu kā
ugunssalamandra (Salamandra salamandra), dzeltenvēdera ugunskrupis
(Bombina variegata), zaļā ķirzaka (Lacerta viridis) u. c. areāli.
Latvijā varētu uzlaboties dzīves apstākļi kokvardei (Hyla arborea) un
Eiropas purva bruņurupucim (Emys orbicularis). Kopumā jāsecina, ka
klimatam kļūstot siltākam, abinieku un rāpuļu daudzveidība
palielināsies.
Putni
Putniem parasti raksturīgi divi areāli: ligzdošanas
areāls un ziemošanas areāls. Starp šiem areāliem var būt vairāki
tūkstoši kilometru. Klimata izmaiņas un
temperatūras
paaugstināšanās var
ietekmēt kā vienu, tā otru.
Jau tagad novērojama atsevišķu putnu sugu
ligzdošanas areālu paplašināšanās ziemeļu virzienā. Latvijā novēroti
atsevišķi baltgārņu (Ergetta sp.) un bišu dzeņu (Merops apiaster)
ligzdošanas gadījumi. Ieklejojušas tādas Dienvideiropas un pat
Ziemeļāfrikas sugas kā platknābja ibiss (Platalea leucorodia), sārtais
pelikāns (Pelecanus onocrotalus) u. c. Iespējams, vienīgi pretējā
dzimuma īpatņa neatrašana ir iemesls, kāpēc nav konstatēti šo putnu
ligzdošanas gadījumi ziemeļos. Klimatam kļūstot siltākam, Latvija
varētu kļūt arī par šo putnu pamatareālu. Tomēr klimats bieži vien nav
vienīgais limitējošais faktors putnu ligzdošanas areāliem.
Putni, kas pārziemot dodas uz citiem kontinentiem,
visticamāk evolūcijas gaitā izveidojušos ieradumu nemainīs. Vienīgi
varētu būt biežāk novērojami, piemēram, baltās cielavas (Motacilla
alba) pārziemošanas gadījumi. Putni, kuriem sezonālās migrācijas ir
nelielos attālumos (vārnu dzimtas (Corvidae) putni, svilpji (Pyrrhula
pyrrhula), zīdastes (Bombycilla garrulus) u. c.), varētu vispār
nemigrēt, jo apstākļi ligzdošanas areālā kļūtu piemēroti arī
pārziemošanai. Zīdastes un žubīšu dzimtas (Fringillidae) putni, kam
ligzdošanas areāls ir ziemeļos, tālākā nākotnē, klimatam kļūstot vēl
siltākam, varētu tikt izkonkurēti un izzust.
Ziemas apstākļiem labi pielāgojusies ir purva
baltirbe (Lagopus lagopus), kuras apspalvojums ziemā kļūst balts. Ja
ziemas kļūs īsākas, vai sniega vispār nebūs, plēsējiem būs šo putnu
viegli pamanīt, tādejādi sugas izdzīvošana kļūs praktiski neiespējama.
Zīdītāji
Zīdītāji, atšķirībā no putniem tālas sezonālās
migrācijas veikt nespēj, tādēļ tiem ir virkne pielāgojumu izdzīvošanai
ziemas apstākļos, no kuriem galvenie ir ziemas guļa un apmatojuma
maiņa. Ziemas guļa vairāk saistīta ar barības nepieejamību nekā zemas
temperatūras nepanesamību, turklāt, ja barība ir pieejama visu gadu,
šie dzīvnieki var arī negulēt. Tādēļ temperatūras paaugstināšanās pārāk
neietekmēs ežu (Erinaceus europaeus), brūno lāču (Ursus arctos) u. c.
izplatību. Pretēji ir ar tādām sugām, kas ziemas laikā maina kažoku uz
baltu, sniegā grūti pamanāmu krāsu. Baltais zaķis (Lepus timidus) maina
kažoku, lai maskētos no plēsējiem, sermulis (Mustela erminea) un
zebiekste (Mustela nivalis) lai šos plēsējus nepamanītu upuris.
Līdzīgi kā iepriekšminētajā gadījumā ar baltirbi, sugu izdzīvošana ir
atkarīga no ziemas un sniega. Ja nebūs sniega, balto zaķi būs viegli
nomedīt, sermulim un zebiekstei būs daudz grūtāk iegūt barību.
Siltāks klimats ir iemesls, kādēļ Eiropas faunā
ieviesušās tādas introducētas sugas kā nutrija (Myocastor coypus) un
Amerikas jenots (Procyon lotor), kuras audzētas nebrīvē, bet agrāk nav
spējušas pārvarēt bargās ziemas. Nākotnē varētu būt iespējama arī citu
introducētu sugu aklimatizācija.
Agnis Ozoliņš