EIROPAS MĒRENĀS JOSLAS FAUNAS IESPĒJAMĀS IZMAIŅAS, KLIMATAM KĻŪSTOT SILTĀKAM

Ievads
    Mērenajā joslā ietilpst lielākā daļa Eiropas. Vienīgi Skandināvijas ziemeļdaļa ietilpst subarktiskajā, Lielākā daļa Pireneju, Apenīnu un Balkānu pussalu – subtropu joslā. Klimats teritorijas rietumdaļā Atlantijas okeāna ietekmē ir mitrs, austrumdaļā kļūst kontinentāls. Gaisa vidējā temperatūra janvārī ir 0 – 8ºC rietumos, gar Ziemeļjūras un Biskajas līča krastiem, -8 – 0ºC vidusdaļā, un -16 – -8ºC rietumdaļā, kur palielinās kontinentālā ietekme, kā arī Skandināvijas pussalas vidienē. Jūlijā gaisa vidējā temperatūra lielākajā daļā Eiropas mērenās joslas ir 16 – 24ºC, kalnos un Skandināvijā 8 – 16ºC. Nozīmīgākie kalni ir Alpi, kas atrodas mērenās joslas dienvidu daļā. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir ~800mm. Dominējošais sauszemes bioms ir mērenie platlapju meži. Šajā teritorijā ietilpst arī Latvija. Eiropas mērenajai joslai raksturīgas tipiskas Holarktikas zooģeogrāfiskā virsapgabala mēreno joslu mugurkaulnieku sugas. Endēmu mugurkaulnieku dzimtu šai teritorijai nav.
    Klimatam kļūstot siltākam, faunas iespējamās izmaiņas ir saistītas ar tādām sugām, kam temperatūra un klimats ir areālu ierobežojošie faktori. Sugas, kuras piemērojušās izdzīvošanai ziemas apstākļos, varētu pamazām izzust, bet to vietā ieviestos sugas, kuras pirms tam nespēja pārciest mērenās joslas ziemas apstākļus. Pirmās vai nu pamazām izmirtu, vai pārceļotu tālāk uz ziemeļiem. Taču subarktiskā josla ir pavisam neliela sauszemes daļa, kur arī nākotnē iespējama temperatūras paaugstināšanās. Jaunās sugas varētu ienākt divos galvenajos veidos: atmigrēt no subtropu rajoniem, vai nonākt šeit apzinātas vai neapzinātas mākslīgās introdukcijas rezultātā. Sugām, kuras iepriekš nespēja aklimatizēties aukstā klimata un bargo ziemu dēļ, tagad klimats nebūtu šķērslis. Siltāks klimats varētu arī atvieglot izdzīvošanas un vairošanās apstākļus Eiropā jau esošām sugām, tādejādi palielinātos šo sugu populāciju lielums.
    Turpmāk esejā tiks apskatītas faunas izmaiņas dažādos mugurkaulnieku taksonos. Augstāk minētās galvenās faunas izmaiņas attiecas arī uz bezmugurkaulniekiem, tomēr mugurkaulnieku piemēri ir uzskatāmāki.

Zivis
    Klimatam kļūstot siltākam, palielinās arī ūdeņu temperatūra, kas ietekmē dažādu zivju sugu izdzīvošanu. Katrai zivju sugai ir kritiskā maksimālā ūdens temperatūra, kuru pārsniedzot zivs visbiežāk iet bojā, kā arī optimālā ikru inkubācijas temperatūra. Jo augstāka ūdens temperatūra, jo zemāka skābekļa šķīdība ūdenī. Siltā ūdenī labi vairojas arī zilaļģes, tādēļ siltums ir viens no zivju slāpšanas iemesliem. Zemā ūdens temperatūrā vislabāk jūtas strautu un oligotrofo ezeru zivis – foreles (Salmo trutta ssp.), sīgas (Coregonus sp.), alatas (Thymallus thymallus), vēdzeles (Lota lota), platgalves (Cottus sp.) u. c. Vasarās, kad ūdens sasilst virs 20ºC, šīs zivis paslēpjas ēnainās vietās un nebarojas. Ja vasaras ar šādu siltu ūdens temperatūru kļūs garākas, šīs zivju sugas var iznīkt. Siltā ūdenī vislabāk jūtas karpu dzimtas zivis – karpas (Cyprinus carpio), karūsas (Carassius sp.), līņi (Tinca tinca), ruduļi (Scardinius erythrophtalmus) u. c., kā arī sams (Silurus glanis). Šīs zivju sugas ir izturīgas arī pret zemu skābekļa saturu ūdenī. Šīs zivis ir neaktīvas un nebarojas periodā, kad ūdens temperatūra zemāka par 12 – 15ºC. Klimatam kļūstot siltākam, tās varētu baroties visu gadu, augt ātrāk, sasniegt lielākus izmērus un izkonkurēt tādas zivju sugas kā raudas (Rutilus rutilus), asarus (Perca fluviatilis) u. c. arī mēreni eitrofos ezeros. Klimatam kļūstot siltākam, ziemeļu virzienā pamazām paplašinās tādu Dienvid- un Viduseiropai raksturīgu karpu dzimtas ģinšu kā Barbus un Chondrostoma areāli. Siltākā klimatā savvaļā var veiksmīgi aklimatizēties tādas akvakultūrās audzētu zivju sugas kā tilapijas (Thylapia sp.) un kanālu sami (Ictalurus nebulosus).

Abinieki un rāpuļi
    Vairumam abinieku un rāpuļu sugu siltāks klimats nāk tikai par labu, tādēļ nopietnas izmaiņas abinieku un rāpuļu faunā nav gaidāmas. Vienīgi uz ziemeļiem varētu paplašināties tādu sugu kā ugunssalamandra (Salamandra salamandra), dzeltenvēdera ugunskrupis (Bombina variegata), zaļā ķirzaka (Lacerta viridis) u. c. areāli. Latvijā varētu uzlaboties dzīves apstākļi kokvardei (Hyla arborea) un Eiropas purva bruņurupucim (Emys orbicularis). Kopumā jāsecina, ka klimatam kļūstot siltākam, abinieku un rāpuļu daudzveidība palielināsies.

Putni
    Putniem parasti raksturīgi divi areāli: ligzdošanas areāls un ziemošanas areāls. Starp šiem areāliem var būt vairāki tūkstoši kilometru. Klimata izmaiņas un temperatūras paaugstināšanās var ietekmēt kā vienu, tā otru.
    Jau tagad novērojama atsevišķu putnu sugu ligzdošanas areālu paplašināšanās ziemeļu virzienā. Latvijā novēroti atsevišķi baltgārņu (Ergetta sp.) un bišu dzeņu (Merops apiaster) ligzdošanas gadījumi. Ieklejojušas tādas Dienvideiropas un pat Ziemeļāfrikas sugas kā platknābja ibiss (Platalea leucorodia), sārtais pelikāns (Pelecanus onocrotalus) u. c. Iespējams, vienīgi pretējā dzimuma īpatņa neatrašana ir iemesls, kāpēc nav konstatēti šo putnu ligzdošanas gadījumi ziemeļos. Klimatam kļūstot siltākam, Latvija varētu kļūt arī par šo putnu pamatareālu. Tomēr klimats bieži vien nav vienīgais limitējošais faktors putnu ligzdošanas areāliem.
    Putni, kas pārziemot dodas uz citiem kontinentiem, visticamāk evolūcijas gaitā izveidojušos ieradumu nemainīs. Vienīgi varētu būt biežāk novērojami, piemēram, baltās cielavas (Motacilla alba) pārziemošanas gadījumi. Putni, kuriem sezonālās migrācijas ir nelielos attālumos (vārnu dzimtas (Corvidae) putni, svilpji (Pyrrhula pyrrhula), zīdastes (Bombycilla garrulus) u. c.), varētu vispār nemigrēt, jo apstākļi ligzdošanas areālā kļūtu piemēroti arī pārziemošanai. Zīdastes un žubīšu dzimtas (Fringillidae) putni, kam ligzdošanas areāls ir ziemeļos, tālākā nākotnē, klimatam kļūstot vēl siltākam, varētu tikt izkonkurēti un izzust.
    Ziemas apstākļiem labi pielāgojusies ir purva baltirbe (Lagopus lagopus), kuras apspalvojums ziemā kļūst balts. Ja ziemas kļūs īsākas, vai sniega vispār nebūs, plēsējiem būs šo putnu viegli pamanīt, tādejādi sugas izdzīvošana kļūs praktiski neiespējama.

Zīdītāji
    Zīdītāji, atšķirībā no putniem tālas sezonālās migrācijas veikt nespēj, tādēļ tiem ir virkne pielāgojumu izdzīvošanai ziemas apstākļos, no kuriem galvenie ir ziemas guļa un apmatojuma maiņa. Ziemas guļa vairāk saistīta ar barības nepieejamību nekā zemas temperatūras nepanesamību, turklāt, ja barība ir pieejama visu gadu, šie dzīvnieki var arī negulēt. Tādēļ temperatūras paaugstināšanās pārāk neietekmēs ežu (Erinaceus europaeus), brūno lāču (Ursus arctos) u. c. izplatību. Pretēji ir ar tādām sugām, kas ziemas laikā maina kažoku uz baltu, sniegā grūti pamanāmu krāsu. Baltais zaķis (Lepus timidus) maina kažoku, lai maskētos no plēsējiem, sermulis (Mustela erminea) un zebiekste (Mustela nivalis) – lai šos plēsējus nepamanītu upuris. Līdzīgi kā iepriekšminētajā gadījumā ar baltirbi, sugu izdzīvošana ir atkarīga no ziemas un sniega. Ja nebūs sniega, balto zaķi būs viegli nomedīt, sermulim un zebiekstei būs daudz grūtāk iegūt barību.
    Siltāks klimats ir iemesls, kādēļ Eiropas faunā ieviesušās tādas introducētas sugas kā nutrija (Myocastor coypus) un Amerikas jenots (Procyon lotor), kuras audzētas nebrīvē, bet agrāk nav spējušas pārvarēt bargās ziemas. Nākotnē varētu būt iespējama arī citu introducētu sugu aklimatizācija.

Agnis Ozoliņš