Uroģenitālā kandidamikoze

(candidamycosis urogenitalis)

Kandidamikoze ir ādas un gļotādas iekaisums, kas attīstās uz disbakteriozes fona.

Etioloģija.

Virspusējo uroģenitālo orgānu kandidozi izraisa Candida dzimtas raugiem līdzīgas sēnītes (RLS)- C. albicans, C. krusei, C. tropicalis, C. globrata u.c. Retos gadījumos var būt arī citas sēnīes- Aspergillus, Actinomycetes spp., Penicillinum spp., Trichophyton rubrum. Inficēšanās seksuāli transmisīvā ceļā iespeājam tikai ar Candida dzimtas sēnītēm. RLS ir plaši izplatītas apkārtējā vidē un kā saprofīti sastopamas uz cilvēka ādas, gļotādām.

Patoģenēze.

Organisma aizsargspējām mazinotos, RLS var kļūt patogēniskas. Uz gļotādām atrodamas retās blastosporas sāk intensīvi vairoties, veidojot jaunas pumpuojošas blastosporas un pseidomicēliju, kas var izraisīt ādas, gļotādas un iekšējo orgānu iekaisumu.

Kandidamikozes attīstību veicina disbakterioze pēc antibiotiku lietošanas, cukura un olbaltumu metabolisma traucējumi, hipovitaminoze, hormonālās pārmaiņas (grūtniecības laikā) u.c.

Klīniskā aina.

Sievietēm slimība skar ārējos dzimumrogānus un gļotādu, kā arī maksti, izraisot akūtu iekaisumu. Subjektīvi ir niezes un dedzināšanas sajūta. Rodas daudz izdalījumu. Ārējo dzimumorgānu āda kļūst hiperemēta, tūskaina, ar bālganām biezpienveida apgulsnēm, kuras noņemot rodas erozijas un neliela asiņošana. Šāda klīniskā aina liecina par vulvitis candidamycetica. Parasti vienlaikus tiek skarta arī maksts, kur ir līdzīga klīniskā aina; diagznoe: vulvovaginīts (vulvovaginitis). Infekcija var ascendēt, izraisot dzemdes kakla iekaisumu (cervicitis) un urīnizvadkanāla bojājumu (urethiritis), kura gadīju’ma vērojama sāpīga urinācija. Iekaisums var pāriet hroniskā formā ar tieksmi recidivēt.

Vīriešiem RLS radītais bojājums izraisa akūtu priekšādas iekšējās virsmas un dzimumlocekļa galviņas iekaisumu (balanoposthitis) ar hiperēmiju un biezpienveida apgulsnēm un erozijām. Šāds iekaisums var būt fimozes cēlois. Urīnizvadkanāla iekaisumu konstatē retāk, un tas pa lielākai daļai ir hronisks, jo asociējas ar citām infekcijām vai attīstās uz citu infekciju fona vai to ārstēšanas gaitā.

Diagnostika

Vīriešiem un zēniem materiālu ņem no urīnizvadkanāla. Sievietēm materiālu ņem no mdzemdes kakla kanāla, urīnizvadkanāla un maksts. Mietenēm materiālu ņem no urīnizvadkanāla, vestibulum vaginae un, ja iespējams, no maksts.

Bakterioskopiskā metode

Bakterioloģiskā metode

Imūnseroloģijas metode.- imūnfluorescences (IFR) un imūnfermentanalīzes( IFA), ar ko iespējams konstatēt kā antigēnu, tā antivielas. Komplementsaistīšanas, aglutinācijas un precipitācijas testi prakstiski vairs netiek lietoti mazās jūtības dēļ.

Diferenciāldiagnostika.

Mehāsnisks iekaisums masturbācijas gadījumā. Ādā un gļotādā iegūta mehāniska kairinājuma vietā redzama ādas (gļotādas) virskārtas bojājums, lihenifikācija. Diagnozi apstiprina anamnēzes dati un laboratoriskās izmeklēšanas metodes.

            Ķīmisks alerģisks iekaisums dažādu kontraceptīvo līdzekļu nepanesības gadījumā. Anamnēze iekaisum uzliesmojumi saistīti ar lokālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanu. Uztriepēs daudz leikocītu.

            Meitenēm zarnu parazīti izraisīts ārējo dzimumorgānu iekaisums. Dzimumrogānu nieze ir galvenokārt naktī, redzami sakašijumi, un iekaisums ir arī anālās atveres apvidū. Izkārnījumos atrod zarnu parazītu oliņas.

            Nieze sievietes ārējo dzimumorgānu apvidū (pruritus vulvae). Nepareizu higiēnisko procedūru (pārmērīga bieža mazgāšana ar sārmainām ziepēm) vai gļotādas atrofijas un sausuma dēl ir nieze bez iekaisuma simptomiem.

            Trihomoniāze un citas uroģenitālās infekcijas diagnozticē laboratoriski.