Uroģenitālā hlamidoze

(chlamydiosis urogenitalis)

Hlamidioze ir visbiežāk sastopamā seksuāli transmisīvā uroģenitālā infekcija, kas var izraisīt ilgstoū iekaisumu ar komplikācijām un skart arī konjuktīvu un locītavas. ASV gadā reģistrē vairāk nelā 4 mlj slimības gadījumu, Eiropā- apmēram 3 mlj slimības gadījumu. 25-55% gadījumu tā izraisa vīriešu negonokoku uretrītu.

Etiloģija.

Hlamīdijas ir mazs grmanegatīvas baktērijas , kas ir oblogāti parazīti un var attīstīties tikai intraceluāri šūnu citoplazmatiskos ieslēgumos (Halberšteina- Provaceka ķermenīšos). Šie ieslēgumi ir hlamīdiju kolonijas.

Cilvēka uroģenitālo hlamidiozi ierosina baktērijas Chlamydia trachomatis D, E, F, G, H, J, K, seroloģiskais tips. Nelabvēlīgos apstākļos hlamīdijas transformēkās par L formām, kas var ilgstoši parazitēt šūnā, radot minimālu antigēnukairinājumu. Imūndepresijas vai imūndeficīta gadījumā L formas reversē, izraisot slimības uziesmojumu.

Epidemioloģija.

Infekcijas avots ir slimais cilvēks. Inficēties var dzimumkontakta ceļā vai sadzīvē no slimnieka ar simptoātisku vai bezsimptomu infekcijas formu. Bērni no slimās ma’tes inficējās caur placentu vai dzemdību laikā. Organismā infekcija izplatās kontakceļa, bet var arī ģneralizēties, izplatoties limfogēniski vai hematogēniski.

Patoģenēze.

Inficēšanās notiek , baktērijai Chlamydia trachomatis nokļūst uz gļotādas. Hlamīdiju tiecamšūnas ir cilindriskā un pārejas epitēlija šūnas. Uz šūnu virsmas nokļūst hlamīdiju elementārķermenīši (EĶ), kas ir nobriedušas mikroorganisma formas un nodrošina infekcijas izplatīšanos. Šī mikroorganisma forma var pastāvēt ārpus organisma izstabas temperatūrā 24-36 h un iet bojā ultravioleto staru un dezinficējošo līdzekļu iedarbībā, kā arī vārot. Šūnā EĶ pārvēršas rtikulārķermenīšos (RĶ) ar aktīvu metabolismu un strauju vairojas. RĶ nobriest, inficētā šūna sabŗuk, un atbrīvojās jauni EĶ. Šis cikls ilgt 48-71h.

Inkubācijas periods- 5-14 dienas un ilgāks.

Klīniskā aina.

Iekaisums urīn- un dzimumceļos maz atšķiras no gonorejas izraisītā subakūtā vai hroniskā iekaisuma, kas periodiski uzliesmo. Parasti ir nepatīkamas sajūtas urīnizvadkanālā, dedzināšanas sajūta vai nieze. Urīnizvadkanāla atvere nedaudz hipermēta, tūskaina, ar niecīgiem ģļotainiem izdalījumiem. Sievietēm raksturigs dzemdes kakla un tā kanāla iekaisums. Uroģenitālā hlamidioze var ascendēt, izraisot komplikācijas, kas ir analoģiskas tām, kādas vērojamas gonorejas gadījumā.

Infekcijai nonākot acu gļotādā, attīstās konjuktīvīts. Slimniekiem ar imūnpatoloģiskām reakcijām attīstās uretrookulosinoviālais sindrom (morbus Reiter), reaktīvais artrīts, nodozā eritrēma u.c.

Ilgstoša infekcija izraisa saaugumus, neauglību, hronisku locītavu bojājumu un citas netgriezeniskas sekas. Morbus Reiter klasiskā gadījumā slimība sākās ar uretrītu, kam pievienojas locītavu iekaisums un konjuktivīts. Var būt izsitumi. Slimo galvenokārt jauni vīrieši. Slimība var sākties akūti vai subakūti, un kāds no simptomiem var prevalēt neatkarīgi no citiem simptomiem. Slimība var recidivēt un, ja netiek laikus diagnosticēta un pareizi ārstēta, var radī neatgriezeniskas sekas.

Diagnostika

Bakterioskopiskā metode.

Uztriepēs no urīnizvadkanāla vai dzemdes kakla, kuras krāsotas pēc Romanovska- Gimzas metodes, meklē citoplazmatiskus ieslēgumus šūnās (hlamīdiju kolonijas). Bakterioskopija ir nejūtīga metode, kas dod iespēju slimību konstatēt tikai 15-25% gadījumu, to izmanto arvien retāk. Šim testam ir tikai orientējoša nozīme.

Bakterioloģiskā metode (kultūrdiagnostika).

Šis ir vērtīgs un specifisks diagnostikas tests. Hlamīdijas no slimības perēkļa kultivē šūnu kultūrās vai vistu embrijos. Šūnu kultūrā C. trachomatis tiek noteikta pēc citoplazmatisko ieslēgumu klātbūtnes. Metode ir sarežģīta un dārga, tādēļ maz pieejam. To plāsi nelieto, bet izmanto tikai ļoti sarežģītos gadījumos diferenciāldiagnostikā.

Imūnseroloģiskās metodes

Tiešā īmūnfluorescences metode- TIFR (Chlamydia trachomatis direct specimen test)TIFR gadījuma paraugi tiek iegūti ar tamponu tieši no C. trachomatis inficēta dzemdes kakla kanāla, urīnizvadkanāla, taisnās zarnas vai ŗikles ģļotādas, kur atklāj ekstracelulāros EĶ. Paraugos no kunjunktīvas var atklāt ekstracelulārus EĶ, ieslēguma ķermenīšus vai abus. Diagnostikai jābalstās tikai uz EĶ klātbūtni. Ar vairumu krāsošanas metožu nevar noteikt EĶ. Ar TIFR var noteikt un izdalīt EĶ tiešos paraugos no pacienta. Tests ir vienkārš un ātrs hlamīdiju infekcijas diagnostikai. Uzskata, ka TIFR testa jūtība it 92%, bet specifiskums- 98%.

Imūnfermentu analīzes testi (IFA). Lieto galvenokārt pie IgA un IgG antivielu noteikšanas testus- netieši cietās fāzes imunfermentatīvi testi, kuros iezīmētais enzīms ir mārrutku peroksidāze.

Molekulārbioloģiskās metodes.

Polimerāzes ķēdes reakcija (PCR)- ir visjūtīgākais un augsti specifisks tests hlamidiozes diagnostikā. Testa metodika ir sarežģīta, tā veikšanai ir nepieciešama speciāla aparatūra. PCR testu izmanto, lai noteiktu C. trachomatis antigēnu amplificētos paraugos. Daudzi pētnieki izmanto DNS testus dažādu mikroorganismu noteikšanai. Specifisko DNS ķēdes posmu pakļaujot daudzpakāpju apmplificēšanai, sasniedz lielu jūtību. Ziņo par 80- 100% PCR jūtību, 93-98% specifiskumu. Par izmeklējamo materiālu izmanto uztriepju materiālu no dzemdes kakla, urīnizvadkanāla un urīnu.

            C.trachomatis un Neisseria gonorrhoeae diagnostika ar DNA zondi (GEN PROBE). Šis ir otrs molekulārbioloģisks tests, kas pēdējā laikā ieguvis popularitāti hlamīdiju un arī gonorejas diagnostikā. Tā ir metode, kurā izmantotas luminiscenti iezīmētas DNS zondes, kas komplementāras mērķorganisma ribosomālai RNS. Izmeklējamais materiāls- nokasījums no cervikālā kanāla, urīnizvadkanāla vai konjunktīvas.

Diferenciāldiagnostika.

Tikai laboratoriska no citām uroģenitālām infekcijām.

Hlamidiozes diagnostikas testu jūtības salīdzinājums.

Nr.	Diagnostikas tests	Testa jūtība (%)
1.	Polimerāzes ķēdes reakcija (PCR)	90-100
2.	Kultūrdiagnostika	60-80
3.	Imūnfluorescences tests (TIFR)	55-75
4.	Imūnfermentaanalīze (IFA)	50-70
5.	DNS zondes metode( GEN PROBE)	50-70
6.	Eksprestesti	40-60