Mikoplazmoze
(Mycoplasmosis)
Uroģenitālā infekcija, kas asociējas ar citām uroģenitālām STS un var būt postgonorejiska iekaisuma cēlonis. Mikoplazmoze (ureoplazmoze) ir plāsi izplatīta slimība, kas izplatās dzimumkontakta ceļā un ko daudzi autori uzskata par STS.
Etioloģija.
Mikoplazmas ir augsnē un ūdenī plāsi izplatīti saprofīti un cilvēka un dzivnieku slimību ierosinātāji. Cilvēkam nosacīti patogēniskas ir Mycoplasma hominis, M.genitalium un tās T celms Ureaplasma urealyticum. Uroģenitālā trakta slimības izraisa pēdējas trīs. U. urealyticum producē ureāzi, kas šķeļ urīnvielu, atšķirībā no pārējām, kas šķeļ arginīnu. Šī īpašība ļauj tās atšķirt no pārējām mikolpazmām. Mikoplazmas ir pleomorfiski gramnegatīvi mikriorganismi, kam atšķirā no baktērijām nav šūnapvalka. Tās apņem trīskārtiga membrāna, un , līdzīgi vīrusiem, tās spēj vairoties šūnās un šķērsot baleriālos filtrus.
Epidemioloģija.
Par mikolpzmu nozīmi uroģenitālā trakta iekaisuma izraisīšanā pastāv pretrunīgi viedokļi: daļa pētnieku mikoplazmas uzskata par absolūtiem patogēniem, kas izraisa uretrītu, prostatītu, pēcdzemdību endometrītu, pielonefrītu, grūtniec;ibas un augļa patoloģiju, artrītu, sepsi. Citi domā, ka mikoplazmas ir nosacīti patogēnisks mikrobs, kas var ierosināt iekaisumu noteiktu nosacījumu gadījumā, biežāk kopā ar citiem patogēniskiem vai nosacīti patogēniskiem mikroorganismiem. Mikoplazmozes sastopamību vērtē no 10- 50%. Ureaplazmas bieži diagnosticē gonorejas, trihomoniāzes, kā arī ginekoloģisku slimību gadījumā (58%) un tikai 4% klīniski veselu cilvēku.
Patoģenēze.
Mikroorganismi tiecas nokļūt uz urīn- un dzimumceļu gļotādas, kur uz šūnu virsmas absorbējas. Mikoplazmas un ureaplazmas iekaisumreakciju izraisa, asociējoties ar citiem patogēniskiem mikroorganismiem.
Inkubācijas periods. Eksperimentāli urertīts attīstās triju dienu laikā pēc tīrkultūras ievadīšanas. Praksē inkubācijas periods nav noteicams.
Klīniskā aina.
Mikoplazmas un to T celmi izraisa akūtu, hronisku vai mazsimptomu urīn- un dzimumceļu iekaisumu. Tā kā šī infekcija vienmeŗ asociējas ar citām uroģenitālām slimībām, galvenie klīniskie simptomi tām ir līdzīgi. 50% gadījumu mikoplazmoze tiek konstatēta slimniekiem ar postgonorejisku iekaisumu, un tā nodrošina iekaisuma atlieku parādibas, kā arī var būt saaugumu, hronisku infiltratīvu procesu un citu komplikāciju cēlonis.
Diagnostika.
Bakterioloģiskā metode. Šī ir visplašāk lietotā metode, izmantojot dažādus sertificētus diagnostikumus. Mikoplazmas vienlaikus tiek kultivētas šķidrā un cietā vidē, kas papildinātas ar mirkobu augšanai nepieciešamām substancēm. Ir metodes, kas ļauj vienlaikus noteikt mikroorganismu jutību pret antibiotikām. Uroģenitālās mikoplazmas diagnosticē nokasījumos no urīnizvadkanāla gļotādas, dzemdes kakla kanāla gļotādas, dzemdes kakla gļotādas ārpusē (grūtniecēm), kā arī locītavu šķidrumā. Duglasa telpas un peritoneālā punktātā, urīna un spermas cenrifūgātā. Jaundzimušajiem var izmeklēt bronhu aspirātu.
Imūnfluorescences testi
DNS zondes metode (GEN PROBE)
Polimerāzes ķēdes reakcija (PCR)