Autore: Ieva Rūrāne
2003./2004.
e - pasts

Svešās augu sugas Rīgas jūras līča piekrastē

Svešās sugas

Svešās sugas ir sugas, pasugas vai zemāki taksoni, kas sastopami ārpus to dabiskā izplatības areāla (Shine et. al. 2000). Tās nāk no tālienes un, atšķirībā no vietējām sugām tām nav bijusi izdevība pielāgoties vietējiem apstākļiem. Šīs sugas īsā laikā spēj pielāgoties vietējai videi un pat aizvietot vietējās sugas. Daudzām invazīvajām sugām raksturīga plaša ekoloģiskā amplitūda, r – tipa stratēģija (tās var ātri savairoties) un spēja dzīvot traucētos un antropogēnos biotopos. Invazīvo sugu biotopiem raksturīga ģeogrāfiska un vēsturiska nošķirtība, vietējo sugu maza daudzveidība, dabisko un cilvēka radīto traucējumu augsts līmenis un invazīvo sugu dabisko pretinieku – konkurentu, augēdāju, parazītu un slimību – trūkums (Sax & Brown 2000). Invazīvās svešās sugas ir sugas, kuru izplatīšanās ātrums un nostiprināšanās apdraud ekosistēmas, iedzīvotājus vai sugas ar ekonomisku un ekoloģisku nozīmi (Shine et. al. 2000).

Svešo sugu ieviešanos veicina labvēlīgie ekoloģiskie apstākļi un citu sugu mazā konkurētspēja. Viena no svešajām sugām, kas ātri vairojas, strauji iekaro jaunas platības, izspiež vietējās sugas, tā izmainot kāpu struktūru un stabilitāti, ir krokainā roze (Laime 2000).
Latvijas bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā kā būtiskas ekspansīvas sugas piekrastes biotopos minētas: krokainā roze, pabērzu smiltsērkšķis un sudraba eleagns (Bioloģiskās daudzveidības… 2000).
Pilsētu un piepilsētu mežos, kā arī saimnieciskajos priežu mežos pēdējos 20 gados aktīvi veidojas krūmu stāvs jeb pamežs un izplatās šim biotopam netipiskās sugas, tai skaitā arī svešās sugas – vārpainā korinte Amelanchier spicata, retāk –sarkanais plūškoks Sambucus racemosa, jāņogas Ribes sp. sausserži Lonicera sp., un spožā klintene Cotoneaster lucidum u.c. sugas (Laiviņš 1998).

Pieder pie rožu dzimtas Rosaceae, ābeļu apakšdzimtas Maloideae, klinteņu ģints Cotoneaster Medic.
Tā ir paliels krūms, kas apēnojumā var sasniegt 3.5 m augstumu. Savvaļā Austrumsibīrijas Baikāla apkaimē aug klinšainās nogāzēs un gaišos, jauktos mežos, upju grantainos sanesumos. Latvijā introducēta apmēram 150 gadus un ir ļoti populārs cērpjamo dzīvžogu krūms pilsētu un lauku apstādījumos, it sevišķi kapsētās. Gaismas prasīga, sausumizturīga, ziemcietīga, samērā dūmgāzu izturīga. Nereti bojā laputis un bruņutis. (Lange u.c. 1978).

Sudraba eleagns Eleagnus commutata Bernh. Ex Rydb.

Pieder pie eleagnu dzimtas ( Elaegnaceae), eleagnu ģints Elaeagnus L.
Vasarzaļš, līdz 4 m augsts koks vai krūms bez ērkšķiem. Zied no maija līdz jūlijam. Augļi nogatavojas septembrī.
Areāls: Ziemeļamerika – Kanāda un ASV ZR štati uz D līdz Dienviddakotai un Jutai. Dekoratīvs ar savu sudrabaino lapotni. Izmanto apstādījumos grupu un apmaļu veidošanai. Labi panes cirpšanu. Augsnes apstākļu ziņā pieticīgs, taču pārpurvošanos nepanes. Saulmīlis, bet aug arī vieglā apēnojumā. Bagātīgi dzen sakņu atvases. Latvijā sāka kultivēt XIX gs. pirmajā pusē. Latvijā sastopams samērā bieži dažāda veida apstādījumos. Dažviet izplatās ar sakņu atvasēm (“Vāgnera dārzā”, jūrmalā pie Duntes u.c.). Ziemcietīgs. Saimnieciskā nozīme kā dekoratīvam augam un nektāraugam. Uzlabo augsnes auglību. (Lange u.c. 1978).

Vārpainā korinte Amelanchier spicata (Lam.) C. Koch

Pieder pie rožu dzimtas Rosaceae un korinšu ģints Amelanchier Medic.
Vārpainā korinte ir 4 … 6 m augsts krūms. Zied maijā, augļi ienākas pakāpeniski jūlijā, augustā.
Savvaļā ir Ziemeļamerikas Atlantijas okeāna piekrastē un Lielo ezeru teritorijā, kur aug akmeņainos un grantainos upju krastos un nogāzēs, sausos silos, smiltājos, virs kaļķi saturošiem iežiem. Latvijā introducēta pirms 150 … 200 gadiem, tagad Rīgas, Bauskas, Limbažu, Valmieras, Alūksnes un citu pilsētu apkārtnē pārgājusi savvaļā, kur to izplata putni. Audzē apstādījumos, izmanto augļus. (Lange u.c. 1978).
Vārpainai korintei ir plašs un samērā sekls sakņu tīklojums un dažas spēcīgi attīstītas, dziļas saknes, kas labi notur krūmus augsnē. Pieaugušam krūmam tās spēj iespiesties augsnē līdz 2 m (Pīrs 2000a). Tās izceļas ar ārkārtīgi augstu ziemcietību.
Iztur salu līdz –40 … -50° C un ir izplatījusies tālu uz ziemeļiem.
Labi piemērojas gandrīz jebkura tipa augsnēm un augsnes reakcijai (pH), var augt pat akmeņainās, sablīvētās, sliktas struktūras augsnēs, tomēr vislabāk jūtas un ražo saulē vai nelielā noēnojumā, mitrās ar trūdvielām bagātās augsnēs. Ļoti atsaucīgi reaģē uz mēslošanu un laistīšanu. (Drudze 2001).
Ogas ēd sīki zīdītāji, lāči un īpaši daudzas putnu sugas. Apputeksnē kukaiņi, galvenokārt bites. Dažkārt putni spēj pilnībā likvidēt ražu. Tām pagaidām nav novērojami masveida kaitēkļi un slimības. Zaķi un stirnas korintes neaiztiek.

Krokainā roze Rosa rugosa Thumb.

1 – 2 m augsts krūms. Vainaglapas diezgan lielas, karmīnsarkanas vai tumšsārtas, dažreiz baltas. Zied no maija līdz augustam. Augļi lieli, sulīgi, mīksti, spilgti oranžsarkani (Galenieks 1957). Zied gandrīz nepārtraukti visu vasaru, jo ziedi veidojas arī uz ātri augošiem kārtējā gada dzinumiem. Ziemcietīga, iztur pat 25 - 30° C lielu salu (Rieksta u.c. 1983).
Bieži stādīta parkos, dārzos, gar dzelzsceļu un šoseju malām.
Dabiskais izplatības apgabals ir Tālie Austrumi (Ochotskas un Usurijas apgabali), Dienvidkamčatka, Ķīna, Koreja, Japāna. Kultivē visā pasaulē (Galenieks 1957).
Pēdējos 50 gados krokainā roze ir kļuvusi diezgan parasta Norvēģijas ziemeļu piekrastē. Tā aug uz klinšainiem, granšainiem un akmeņainiem krastiem, kā arī uz sanesuma joslām un smilšainām kāpām. Tā apdraud dabiskās sugas, īpaši tās, kuras ir vistālāk uz dienvidiem. Arī iekšzemes platībās krokainā roze ir kļuvusi arvien vairāk sastopama – neapstrādātās zemēs, rūpnieciskās vietās, ceļu malās un citās rudreālās vietās. Tā joprojām tiek plaši stādīta kā krāšņumaugs (Fremstad 1997).

Literatūra

Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma 2000. Rīga, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, 51 lpp.
Drudze I. 2001. Pacietīgā korinte, Dārza Pasaule, 6, 30 – 36  lpp.
Fremstad E. 1997, Fremmede planter i Norge. Rynkerose – Rosa rugosa, Blyttia 3 (55), 115 – 121 pp.
Galenieks P. 1957. Latvijas PSR flora (III). Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 457 lpp.
Laime B. 2000. Pludmales un primāro kāpu aizsardzības plāns. Rīga, 45 lpp.
Laiviņš M. 1998. Latvijas boreālo priežu mežu sinantropizācija un eitrofikācija, Latvijas veģetācija: 1; Rīga, Latvijas Universitāte, 137 lpp.
Lange V., Mauriņš A., Zvirgzds A. 1978. Dendroloģija, Zvaigzne, Rīga, 303 lpp.
Pīrs R. 2000a. Korinte kā kultūraugs, Dārzs un drava, 10 (491), 4 – 6  lpp.
Pīrs R. 2000b. Korinte kā kultūraugs, Dārzs un drava, 12 (493), 16 – 17   lpp.
Rieksta Dz., Ozols V., Nollendorfs V. 1983. Rozes. Rīga, Avots, 223 lpp.
Sax Dov F., Brown J.H. 2000. The paradox of invasion, Global Ecology & Biogeography 9, 363 – 371 pp.
Shine C., Nattley Williams and Lothar Gündling 2000. A Guide to Designing Legal and Institutional Farmeworks on Alien Invasive Spiecies. IUCN, Gland, Swityerland Cambridge and Bonn, 138 pp.

Papildus informācija

http://piekraste.daba.lv/LV/svesie/
Lai labāk izprastu svešo augu sugu izplatību, pazīmes un ekoloģiju ir vērts aplūkot šo lapu. Šeit ir doti daudzi svešvārdu tulkojumi, paskaidrots, kāpēc liela uzmanība ir japievērš svešajām sugām un kā tās ietekmē vietējās sugas.
http://www.nlreep.org/invasive_plants.htm
Invazīvo augu sugu apraksti un attēli, kuri bieži ir sastopami parkos.
http://home.twcny.rr.com/allenz/invasive_plants.htm
Šajā mājaslapā var atrast informāciju par invazīvajiem augiem, kā pret tiem cīnīties un kādas augu sugas tiek uzskatītas par invazīvajām.
http://www.usna.usda.gov/Gardens/invasives.html
Lapā ir aprakstīts no kurienes nāk invazīvās augu sugas, kā tās izplatās.
http://www.mobot.org/invasives/gardeningN.html
Šeit ir minēti vairāki ieteikumi, kas ir jādara, lai invazīvie augi neieviestos dabiskajos biotopos un neapdraudētu vietējās augu sugas.