Latvijas mazās upes
Latvijas
mazo upju vispārīgs raksturojums
Latvijā kopā ir apmēram 12000 mazo upju un strautu. To garums
nepārsniedz 100 km. Tātad upju tīkls ir ļoti biezs pat neņemot
vērā tās, kuras ir īsākas par 10 km. Vispārinot var teikt, ka Latvijā
ik pēc kilometra ir sastopama kāda upe (Zīverts 1998, LVS 240
1999). Upju daudzumu Latvijā ietekmē mitrais klimats, relatīvi
līdzenais reljefs un teritorijas ģeoloģiskā uzbūve (Cimdiņš 2001).
Apmēram 35% no upēm, kuru garums pārsniedz 10 km, ir daļēji vai pilnīgi
regulētas. Mākslīgo kanālu un meliorācijas grāvju kopējais garums ir
vairāk nekā 65000 km (Anonīms 1996, Anonīms 1999, Urtāns 1989). Tās ir
būtiskas izmaiņas dabā, kuras atstājušas ievērojamas sekas.
Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz
iztvaikošanu, tātad nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas
rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā, uz jūru tiek novadīti pa upēm
(Cimdiņš 2001, Eipurs, Zīverts 1998, LVS 240 1999).
Mazo upju iztekas lielākoties ir avoti, purvi vai retāk ezeri.
Ietekas visbiežāk ir kāda lielāka upe. Tātad parasti mazās upes ir
lielo upju pietekas, kas kopā veido upes sistēmu. Katrai no tām ir savs
upes baseins sauszemes teritorija, no kuras upes sistēma savāc
ūdeņus. No blakus baseina to norobežo ūdensšķirtne (Cimdiņš 2001,
http://latvijas.daba.lv).
Savu ieleju un gultni upes ieguvušas tekošā ūdens erodējošās (iežu
noārdīšana) un akumulējošās (sanešu izgulsnēšana) darbības rezultātā.
Upes tecējumā ieleja pakāpeniski paplašinās un padziļinās. Atkarībā no
upes krituma mainās upju ieleju profils. Upēm ar lielāku kritumu
novērojamas dziļākas ielejas, bet ar mazāku kritumu upes gultne veido
meandru lokus. Dziļākās ielejas ir augstieņu upēm, bet seklākās
zemieņu (http://latvijas.daba.lv).
Augstieņu upēm ir raksturīgi nelieli sateces baseini, ievērojami
kritumi un līdz ar to liels straumes ātrums - 2 m/s un vairāk.
Augstieņu mazajām upēm pat vasarā ūdens sasilst lēni un tā temperatūra
nepārsniedz 15oC. Strauji tekošās upēs ūdens plūsma ir virpuļveidīga,
tādēļ tas tiek piesātināts ar skābekli. Šajās upēs ūdens kvalitāte
parasti ir labāka nekā lēni tekošās. Tāpēc tur augu un dzīvnieku skaits
ir lielāks (David 1995, http://latvijas.daba.lv).
Pavisam pretējs raksturs ir zemieņu upēm. Tās ir ar plašu ieleju, mazu
kritumu, lēnu tecējumu un stipri aizaugušas ar ūdensaugiem. Šīs upes
pavasara palu laikā appludina plašu teritoriju. Daudzviet, veicot
meliorāciju, mazās līdzenumu upes gultnes ir iztaisnotas. Zemieņu upēs
vasarā ūdens stipri sasilst un tajās ir mazāk skābekļa nekā augstieņu
upēs. Lēni tekošās upēs dzīvo organismu sugas, kas ir mazāk prasīgas
pret skābekļa koncentrāciju ūdenī (Anonīms 1999, Virbicka, Pliūraitē
2002, http://latvijas.daba.lv).
Katras upes augštece un lejtece savstarpēji būtiski atšķiras. Virzienā
no iztekas uz grīvu pieaug tādi faktori kā plūstošā viļņa vecums,
bioloģiskais un ķīmiskais skābekļa patēriņš, ūdens temperatūra, dūņu
slāņa uzkrāšanās, organismu kopējais skaits un biomasa, savukārt,
samazinās tecējuma ātrums un drifta intensitāte, atmosfēras aerācijas
intensitāte un ūdens dzidrība. Tātad upe attīstās ne tikai laikā
(noveco), bet arī telpā, t.i., virzienā no iztekas uz grīvu tekošais
ūdens kļūst vecāks. Tā kā upes ir atvērtas ekosistēmas, šo efektu
vismaz par 50% ietekmē virszemes notece no upes baseina (Cimdiņš 2001,
Horne, Goldman 1994).
Iepazīstoties ar dažādu literatūru, jāsecina, ka daudzu gadu
laikā šīs Latvijas mazās upes ir taisnotas, regulētas, iedambētas,
padziļinātas, uzstādīti mazie HES un veikti cita veida pasākumi,
iejaucoties to dabiskajā tecējumā. Nepārdomātas un reizēm paviršas
darbības rezultātā daudzas upes ir izsīkušas pavisam un līdz ar tām arī
dabīgās ekosistēmas, dažādas augu, putnu, bezmugurkaulnieku un citu
dzīvnieku sugas.
Mazo
upju pārveidošana
Literatūra liecina, ka visplašāk upes tika pārveidotas 20. gs. sākuma
gados, kad Latvijā norisinājās aktīva meliorācija. Šajos pasākumos
ietilpa lauku drenēšana, ūdenstilpju līmeņa regulēšana, purvu
nosusināšana, upju iedambēšana un to gultņu regulēšana. Tādejādi tika
novērsti plūdi un paātrināta nokrišņu ūdeņu novadīšana no sateces
baseina, iegūta simtiem hektāru lauksaimniecības zeme un līdz ar to
simtiem centneru vairāk produkcijas. Pateicoties attīstītajam
meliorācijas sistēmu tīklam, upes veica lauksaimniecības zemju
atūdeņošanu. Tā par meliorācijas objektiem kļuva gan mazas upītes, gan
atsevišķi lielo upju posmi visos Latvijas reģionos (Cimdiņš, Liepa
1983, Dzosena u.c. 1997, Urtāns 1989).
Termins meliorācija, ja to attiecina uz nosusināmām platībām, nozīmē
uzlabošanu, taču zinātnieki savos rakstos pievērš uzmanību, ka tās ir
ievērojamas pārmaiņas dabā. Būtiski tiek ietekmēts ainavas
funkcionālais stāvoklis, pakļauts regulācijai augsnes mitruma, gaisa
un siltuma režīms. Mazo upju ekoloģiskā kvalitāte lielā mērā
kļūst
atkarīga no meliorācijas kvalitātes to sateces baseinos. Tā kā nereti
novērota diezgan pavirša attieksme, pārmērīgas un nepārdomātas
meliorācijas rezultātā dabai ticis nodarīts neatgriezenisks postījums.
Lieli projekti ar iesāktām hidrotehniskajām būvēm ir pamesti
nepabeigti, kas, manuprāt, tikai apliecina cilvēka nevērību pret dabu
(Cimdiņš, Liepa 1983, Dzosena u.c. 1997, Šķiņķis 1995).
Iztaisnoto un izbagarēto upju kopējais garums ir samazinājies un līdz
ar to arī to posmu garums, kuros notiek upes pašattīrīšanās process.
Pašattīrīšanās samazinās pat desmitkārtīgi. Bagarēšanas rezultātā
krasta veģetācija, t.i., koku, krūmāju, zāles sega tiek iznīcināta un
radīti labi apstākļi augsnes erozijai. Tādejādi izzudušas daudzas
dzīvnieku un augu sugas. Šo sugu ekoloģiskās nišas aizņēmušas atsevišķu
sugu monokultūras (Anonīms 1999, Cimdiņš, Liepa 1983, Eipurs, Zīverts
1998).
Jo mazāk upe atbilst dabiskajiem apstākļiem, jo vairāk darba un
līdzekļus jāiegulda tās uzturēšanā. Arī ap upi izraktās zemes
izlīdzināšana prasa lielu resursu ieguldījumu, tāpēc piekrastes pauguri
dažkārt pārvērtušies par nezāļu audzētavām. (Cimdiņš, Liepa 1983)
Būtisks faktors, kas jāņem vērā, ka dabiskās upes un to
ielejas ir nozīmīgi augu un dzīvnieku sugu izplatīšanās ceļi
koridori. Regulējot upes gultni, tām raksturīgā ekosistēma tiek
iznīcināta. Tas ierobežo sugu izplatīšanās iespējas un izraisa
bioloģiskās daudzveidības samazināšanos (Anonīms 2002, Cimdiņš, Liepa
1983, David 1995).
Melioratīvo pārveidojumu rezultātā ir ticis izjaukts upju dabiskais
noteces režīms. Pavasara palūdeņi ātri aizplūst, bet vasaras laikā upes
gultne var pilnīgi izžūt un aizaugt. Tā daudzas upes, to starp arī
foreļupes, ir izsīkušas vai kalpo kā parasti novadgrāvji. Citās ir
samazinājusies ūdens caurplūde, straumes ātrums kļuvis mazāks par
0,1m/s. Tā rezultātā palielinājusies biogēno vielu difūzā
piesārņojuma
ietekme uz upju biocenozēm, paaugstinājies eitrofikācijas līmenis. Tas
viss atkal noved pie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās (Dzosena
u.c.1997).
Arī atsevišķām putnu sugām, kuru dzīvesveids cieši saistīts ar
applūstošajiem upju krastiem, iznīcinātas piemērotās dzīvesvietas. Es
domāju, ka šis faktors ir galvenais, kurš noteicis, piemēram, ķikuta
skaita un areāla samazināšanos visā Eiropā pēdējos divos gadsimtos.
Meliorācija novērš applūšanu un maina augsnes hidroloģisko režīmu,
tādejādi ietekmējot struktūru un līdz ar to arī mitrumu, irdenumu un
slieku blīvumu tās virskārtā, kā arī veģetācijas struktūru. Kā zināms,
šiem rādītājiem ir būtiska ietekme uz ķikuta populācijām, jo tie nosaka
barošanās efektivitāti un līdz ar to arī izdzīvotību
(http://www.varam.gov.lv).
Latvijā ir maz literatūras, kurā aprakstīta upju ekosistēmu
atjaunošana. Visvairāk par šo tēmu rakstījuši Loreta un Andris Urtāni.
Upju
atjaunošanas projekti
A.Urtāns ir aprakstījis vairākus mazo upju atjaunošanas tehniskos
risinājumus. Visu šo pasākumu mērķis ir stabilizēt ekoloģisko situāciju
upē un ar to saistītajās ekosistēmās. Tas prasa entuziasmu un
finansiālu ieguldījumu. Darbības formas aptver ūdensaugu izpļaušanu,
ūdenstilpju attīrīšanu no mehāniskā piesārņojuma, krastmalu
nostiprināšanu, krastmalas veģetācijas joslas izveidošanu,
hidrotehnisko būvju sakopšanu, uzturēšanu un atjaunošanu (Urtāns 1989).
Līdz šim Latvijā īstenots tikai viens upju atjaunošanas projekts
Jaunupes rekultivācija. Šī projekta laikā (1987.-1990. g.), tika
izpļauti ūdensaugi. Upes gultnes attīrīšana tika veikta ar rokas
izkapti un ar ritentiņtraktoru.
Pirms darbu uzsākšanas un projekta realizācijas laikā L. Urtāne veica
upes zoocenožu monitoringu. Pēc iegūtās informācijas izdarīti vairāki
svarīgi secinājumu, noskaidrota cenozes rekolonizācijas gaita un ilgums
un izstrādātas rekomendācijas darba veikšanai, kas nodrošinātu optimālu
cenozes atrašanos un stabilizēšanos no faunistiskā viedokļa. (Urtāne
1990)
Šobrīd tiek izstrādāts Eiropas Savienības atbalstītās LIFE programmas
projekts, kurā viens no
pasākumiem ir Slampes upes dabiskās gultnes atjaunošana. Pirms 70
gadiem Slampe tika daļēji iztaisnota melioratīvās darbības rezultātā.
Šajā projektā ir paredzēts upes gultnes iepriekšējo meandru loku
atjaunošana 3 km garumā, tos izrokot.
Tieši šāda veida projekts Latvijā vēl nekad nav veikts, tāpēc
iepriekš
nav zināms, vai izdosies sasniegt iecerētos mērķus un panākt
bioloģiskās daudzveidības palielināšanos. Lai varētu novērtēt upes
bioloģiskās daudzveidības izmaiņas, nepieciešams zoobentosa organismu
monitorings, kas bieži tiek izmantots upes kvalitātes raksturojumam.
Vairāki upju atjaunošanas projekti ir veikti ārzemēs. Viens no tiem ir
Dānijā no 2000.-2002. gadam veiktais Skjern upes atjaunošanas projekts
(The Skjern River Restoration Project). Tā galvenie uzdevums bija
atjaunot kādreiz iztaisnotās upes gultnes iepriekšējos meandru lokus,
aizsprostot upē ieplūstošos grāvjus, lai panāktu apkārtējo pļavu
applūšanu un izveidot jaunus grāvjus vietās, kur nepieciešams no
applūšanas pasargāt projektā neietilpstošās lauksaimniecības zemes.
(Rasmussen 1999)
Kopumā visi upju atjaunošanas projekti tiek veikti ar nolūku palielināt
biotopu un līdz ar to arī sugu daudzveidību. Par to vai iecerētais
sasniegts, nekāda nozīmīga informācija nav atrodama, taču mēģināts nav
zaudēts. Tikai pozitīvi, ka arī Latvijā tiek kaut kas
darīts, lai mazinātu kādreizējās rīcības negatīvo ietekmi uz dabu.
Literatūra
Anonīms 1996. Latvijas vides pārskats. Rīga, 181 lpp.
Anonīms 1999. Hydrobiological Research in the Baltic Countries. Rivers
and lakes. Part 1. Vilnius, 3rd meeting Unesco Nat. Commision, 397 pp.
Anonīms 2002. Bioloģiskās daudzveidības monitoringa daļa. Īsā versija.
Jūrmala: LVA, 59 lpp.
Cimdiņš P. 2001. Limnoekoloģija. Rīga: Mācību apgāds, 159 lpp.
Cimdiņš P., Liepa R. 1983. Mazās upes. Rīga: Zinātne, 64 lpp.
David A.J. 1995. Stream Ecology. Structure and Function of Running
Waters. Chapman & Hall, 388 lpp.
Dzosena A., Minde A., Muskare I., Ofkante A., Onkele A., Orlova Z.,
Poikāne S., Puķīte M., Ružāns I., Zandmane A. 1997. Latvijas upju
bioloģiskā kvalitāte 1993 1997. Komentāri kartēm. Rīga: Latvijas
dabas fonds, 40 lpp.
Eipurs I., Zīverts A. 1998. Upe. Latvijas daba. Enciklopēdija. 6.
sēj. Rīga: Preses nams, 7-9.
Horne A., Goldman Ch. 1994. Limnology. New York Hill Internationall
editions, Biological Science Series.
LVS 240 1999. Ūdens kvalitāte mazo upju bioloģiskās kvalitātes
operatīva novērtēšana pēc makrozoobentosa cenožu saprobitātes indeksa,
11 lpp.
Rasmussen J.B. 1999. The Skjern River Restoration Project. Copenhagen:
The National Forest and Nature Agency, buclet.
Šķiņķis P. 1995. Melioratīvā ainava. Latvijas daba. Enciklopēdija. 3.
sēj., Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 214.
Urtāne L. 1990. Zoocenožu formēšanās pēc Jaunupes rekultivācijas.
Diplomdarbs. Rīga: LU, 75 lpp.
Urtāns A. 1989. Mazo upju kopšana. Rīga: Latvijas PSR Zinību biedrība,
28 lpp.
Virbickas J., Pliūraitē V. 2002. The species composition of
macrozoobenthos in small Lithuanian rivers. - Acta Zoologica
Lithuanica, 12 (3): 254-264.
Zīverts A. 1998. Slampe. Latvijas daba. Enciklopēdija. 5. sēj., Rīga:
Preses nams, 116.
Interneta lapas:
http://latvijas.daba.lv/ainava/#v27
http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/SuguBiotopuProj/Kikuts/Faktori.htm/
Teksta autore: Ilze Zilvere
sb10094@lanet.lv