Latvijas mazās upes

Latvijas mazo upju vispārīgs raksturojums


Latvijā kopā ir apmēram 12000 mazo upju un strautu. To garums nepārsniedz 100 km.  Tātad upju tīkls ir ļoti biezs – pat neņemot vērā tās, kuras ir īsākas par 10 km. Vispārinot var teikt, ka Latvijā ik pēc kilometra ir sastopama kāda upe (Zīverts 1998, LVS 240  1999). Upju daudzumu Latvijā ietekmē mitrais klimats, relatīvi līdzenais reljefs un teritorijas ģeoloģiskā uzbūve (Cimdiņš 2001). Apmēram 35% no upēm, kuru garums pārsniedz 10 km, ir daļēji vai pilnīgi regulētas. Mākslīgo kanālu un meliorācijas grāvju kopējais garums ir vairāk nekā 65000 km (Anonīms 1996, Anonīms 1999, Urtāns 1989). Tās ir būtiskas izmaiņas dabā, kuras atstājušas ievērojamas sekas.
Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu, tātad nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā, uz jūru tiek novadīti pa upēm (Cimdiņš 2001, Eipurs, Zīverts 1998, LVS 240  1999).
Mazo upju iztekas lielākoties ir avoti, purvi vai retāk – ezeri. Ietekas visbiežāk ir kāda lielāka upe. Tātad parasti mazās upes ir lielo upju pietekas, kas kopā veido upes sistēmu. Katrai no tām ir savs upes baseins – sauszemes teritorija, no kuras upes sistēma savāc ūdeņus. No blakus baseina to norobežo ūdensšķirtne (Cimdiņš 2001, http://latvijas.daba.lv).
Savu ieleju un gultni upes ieguvušas tekošā ūdens erodējošās (iežu noārdīšana) un akumulējošās (sanešu izgulsnēšana) darbības rezultātā. Upes tecējumā ieleja pakāpeniski paplašinās un padziļinās. Atkarībā no upes krituma mainās upju ieleju profils. Upēm ar lielāku kritumu novērojamas dziļākas ielejas, bet ar mazāku kritumu upes gultne veido meandru lokus. Dziļākās ielejas ir augstieņu upēm, bet seklākās – zemieņu (http://latvijas.daba.lv).
Augstieņu upēm ir raksturīgi nelieli sateces baseini, ievērojami kritumi un līdz ar to liels straumes ātrums - 2 m/s un vairāk. Augstieņu mazajām upēm pat vasarā ūdens sasilst lēni un tā temperatūra nepārsniedz 15oC. Strauji tekošās upēs ūdens plūsma ir virpuļveidīga, tādēļ tas tiek piesātināts ar skābekli. Šajās upēs ūdens kvalitāte parasti ir labāka nekā lēni tekošās. Tāpēc tur augu un dzīvnieku skaits ir lielāks (David 1995, http://latvijas.daba.lv).
Pavisam pretējs raksturs ir zemieņu upēm. Tās ir ar plašu ieleju, mazu kritumu, lēnu tecējumu un stipri aizaugušas ar ūdensaugiem. Šīs upes pavasara palu laikā appludina plašu teritoriju. Daudzviet, veicot meliorāciju, mazās līdzenumu upes gultnes ir iztaisnotas. Zemieņu upēs vasarā ūdens stipri sasilst un tajās ir mazāk skābekļa nekā augstieņu upēs. Lēni tekošās upēs dzīvo organismu sugas, kas ir mazāk prasīgas pret skābekļa koncentrāciju ūdenī (Anonīms 1999, Virbicka, Pliūraitē 2002, http://latvijas.daba.lv).
Katras upes augštece un lejtece savstarpēji būtiski atšķiras. Virzienā no iztekas uz grīvu pieaug tādi faktori kā plūstošā viļņa vecums, bioloģiskais un ķīmiskais skābekļa patēriņš, ūdens temperatūra, dūņu slāņa uzkrāšanās, organismu kopējais skaits un biomasa, savukārt, samazinās tecējuma ātrums un drifta intensitāte, atmosfēras aerācijas intensitāte un ūdens dzidrība. Tātad upe attīstās ne tikai laikā (noveco), bet arī telpā, t.i., virzienā no iztekas uz grīvu tekošais ūdens  kļūst vecāks. Tā kā upes ir atvērtas ekosistēmas, šo efektu vismaz par 50% ietekmē virszemes notece no upes baseina (Cimdiņš 2001, Horne, Goldman 1994).
 Iepazīstoties ar dažādu literatūru, jāsecina, ka daudzu gadu laikā šīs Latvijas mazās upes ir taisnotas, regulētas, iedambētas, padziļinātas, uzstādīti mazie HES un veikti cita veida pasākumi, iejaucoties to dabiskajā tecējumā. Nepārdomātas un reizēm paviršas darbības rezultātā daudzas upes ir izsīkušas pavisam un līdz ar tām arī dabīgās ekosistēmas, dažādas augu, putnu, bezmugurkaulnieku un citu dzīvnieku sugas.

Mazo upju pārveidošana

Literatūra liecina, ka visplašāk upes tika pārveidotas 20. gs. sākuma gados, kad Latvijā norisinājās aktīva meliorācija. Šajos pasākumos ietilpa lauku drenēšana, ūdenstilpju līmeņa regulēšana, purvu nosusināšana, upju iedambēšana un to gultņu regulēšana. Tādejādi tika novērsti plūdi un paātrināta nokrišņu ūdeņu novadīšana no sateces baseina, iegūta simtiem hektāru lauksaimniecības zeme un līdz ar to – simtiem centneru vairāk produkcijas. Pateicoties attīstītajam meliorācijas sistēmu tīklam, upes veica lauksaimniecības zemju atūdeņošanu. Tā par meliorācijas objektiem kļuva gan mazas upītes, gan atsevišķi lielo upju posmi visos Latvijas reģionos (Cimdiņš, Liepa 1983, Dzosena u.c. 1997, Urtāns 1989).
Termins “meliorācija”, ja to attiecina uz nosusināmām platībām, nozīmē uzlabošanu, taču zinātnieki savos rakstos pievērš uzmanību, ka tās ir ievērojamas pārmaiņas dabā. Būtiski tiek ietekmēts ainavas funkcionālais stāvoklis, pakļauts regulācijai augsnes mitruma, gaisa un  siltuma režīms. Mazo upju ekoloģiskā kvalitāte lielā mērā kļūst atkarīga no meliorācijas kvalitātes to sateces baseinos. Tā kā nereti novērota diezgan pavirša attieksme, pārmērīgas un nepārdomātas meliorācijas rezultātā dabai ticis nodarīts neatgriezenisks postījums. Lieli projekti ar iesāktām hidrotehniskajām būvēm ir pamesti nepabeigti, kas, manuprāt, tikai apliecina cilvēka nevērību pret dabu (Cimdiņš, Liepa 1983, Dzosena u.c. 1997, Šķiņķis 1995).
Iztaisnoto un izbagarēto upju kopējais garums ir samazinājies un līdz ar to arī to posmu garums, kuros notiek upes pašattīrīšanās process. Pašattīrīšanās samazinās pat desmitkārtīgi. Bagarēšanas rezultātā krasta veģetācija, t.i., koku, krūmāju, zāles sega tiek iznīcināta un radīti labi apstākļi augsnes erozijai. Tādejādi izzudušas daudzas dzīvnieku un augu sugas. Šo sugu ekoloģiskās nišas aizņēmušas atsevišķu sugu monokultūras (Anonīms 1999, Cimdiņš, Liepa 1983, Eipurs, Zīverts 1998).
Jo mazāk upe atbilst dabiskajiem apstākļiem, jo vairāk darba un līdzekļus jāiegulda tās uzturēšanā. Arī ap upi izraktās zemes izlīdzināšana prasa lielu resursu ieguldījumu, tāpēc piekrastes pauguri dažkārt pārvērtušies par nezāļu audzētavām. (Cimdiņš, Liepa 1983)
Būtisks faktors, kas jāņem vērā, ka dabiskās upes un to ielejas ir nozīmīgi augu un dzīvnieku sugu izplatīšanās ceļi – koridori. Regulējot upes gultni, tām raksturīgā ekosistēma tiek iznīcināta. Tas ierobežo sugu izplatīšanās iespējas un izraisa bioloģiskās daudzveidības samazināšanos (Anonīms 2002, Cimdiņš, Liepa 1983, David 1995).
Melioratīvo pārveidojumu rezultātā ir ticis izjaukts upju dabiskais noteces režīms. Pavasara palūdeņi ātri aizplūst, bet vasaras laikā upes gultne var pilnīgi izžūt un aizaugt. Tā daudzas upes, to starp arī foreļupes, ir izsīkušas vai kalpo kā parasti novadgrāvji. Citās ir samazinājusies ūdens caurplūde, straumes ātrums kļuvis mazāks par 0,1m/s. Tā rezultātā  palielinājusies biogēno vielu difūzā piesārņojuma ietekme uz upju biocenozēm, paaugstinājies eitrofikācijas līmenis. Tas viss atkal noved pie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās (Dzosena u.c.1997).
Arī atsevišķām putnu sugām, kuru dzīvesveids cieši saistīts ar applūstošajiem upju krastiem, iznīcinātas piemērotās dzīvesvietas. Es domāju, ka šis faktors ir galvenais, kurš noteicis, piemēram, ķikuta skaita un areāla samazināšanos visā Eiropā pēdējos divos gadsimtos. Meliorācija novērš applūšanu un maina augsnes hidroloģisko režīmu, tādejādi ietekmējot struktūru un līdz ar to arī mitrumu, irdenumu un slieku blīvumu tās virskārtā, kā arī veģetācijas struktūru. Kā zināms, šiem rādītājiem ir būtiska ietekme uz ķikuta populācijām, jo tie nosaka barošanās efektivitāti un līdz ar to arī izdzīvotību (http://www.varam.gov.lv).
Latvijā ir maz literatūras, kurā aprakstīta upju ekosistēmu atjaunošana. Visvairāk par šo tēmu rakstījuši Loreta un Andris Urtāni.

Upju atjaunošanas projekti

A.Urtāns ir aprakstījis vairākus mazo upju atjaunošanas tehniskos risinājumus. Visu šo pasākumu mērķis ir stabilizēt ekoloģisko situāciju upē un ar to saistītajās ekosistēmās. Tas prasa entuziasmu un finansiālu ieguldījumu. Darbības formas aptver ūdensaugu izpļaušanu, ūdenstilpju attīrīšanu no mehāniskā piesārņojuma, krastmalu nostiprināšanu, krastmalas veģetācijas joslas izveidošanu, hidrotehnisko būvju sakopšanu, uzturēšanu un atjaunošanu (Urtāns 1989).
Līdz šim Latvijā īstenots tikai viens upju atjaunošanas projekts – Jaunupes rekultivācija. Šī projekta laikā (1987.-1990. g.), tika izpļauti ūdensaugi. Upes gultnes attīrīšana tika veikta ar rokas izkapti un ar ritentiņtraktoru.
Pirms darbu uzsākšanas un projekta realizācijas laikā L. Urtāne veica upes zoocenožu monitoringu. Pēc iegūtās informācijas izdarīti vairāki svarīgi secinājumu, noskaidrota cenozes rekolonizācijas gaita un ilgums un izstrādātas rekomendācijas darba veikšanai, kas nodrošinātu optimālu cenozes atrašanos un stabilizēšanos no faunistiskā viedokļa. (Urtāne 1990)
Šobrīd tiek izstrādāts Eiropas Savienības atbalstītās LIFE programmas projekts, kurā viens no pasākumiem ir Slampes upes dabiskās gultnes atjaunošana. Pirms 70 gadiem Slampe tika daļēji iztaisnota melioratīvās darbības rezultātā. Šajā projektā ir paredzēts upes gultnes iepriekšējo meandru loku atjaunošana 3 km garumā, tos izrokot.
 Tieši šāda veida projekts Latvijā vēl nekad nav veikts, tāpēc iepriekš nav zināms, vai izdosies sasniegt iecerētos mērķus un panākt bioloģiskās daudzveidības palielināšanos. Lai varētu novērtēt upes bioloģiskās daudzveidības izmaiņas, nepieciešams zoobentosa organismu monitorings, kas bieži tiek izmantots upes kvalitātes raksturojumam.
Vairāki upju atjaunošanas projekti ir veikti ārzemēs. Viens no tiem ir Dānijā no 2000.-2002. gadam veiktais Skjern upes atjaunošanas projekts (The Skjern River Restoration Project). Tā galvenie uzdevums bija atjaunot kādreiz iztaisnotās upes gultnes iepriekšējos meandru lokus, aizsprostot upē ieplūstošos grāvjus, lai panāktu apkārtējo pļavu applūšanu un izveidot jaunus grāvjus vietās, kur nepieciešams no applūšanas pasargāt projektā neietilpstošās lauksaimniecības zemes. (Rasmussen 1999)
Kopumā visi upju atjaunošanas projekti tiek veikti ar nolūku palielināt biotopu un līdz ar to arī sugu daudzveidību. Par to vai iecerētais sasniegts, nekāda nozīmīga informācija nav atrodama, taču mēģināts nav zaudēts. Tikai pozitīvi, ka arī Latvijā tiek kaut kas darīts, lai mazinātu kādreizējās rīcības negatīvo ietekmi uz dabu.

Literatūra

Anonīms 1996. Latvijas vides pārskats. Rīga, 181 lpp.
Anonīms 1999. Hydrobiological Research in the Baltic Countries. Rivers and lakes. Part 1. Vilnius, 3rd meeting Unesco Nat. Commision, 397 pp.
Anonīms 2002. Bioloģiskās daudzveidības monitoringa daļa. Īsā versija. Jūrmala: LVA, 59 lpp.
Cimdiņš P. 2001. Limnoekoloģija. Rīga: Mācību apgāds, 159 lpp.
Cimdiņš P., Liepa R. 1983. Mazās upes. Rīga: Zinātne, 64 lpp.
David A.J. 1995. Stream Ecology. Structure and Function of Running Waters. Chapman & Hall, 388 lpp.
Dzosena A., Minde A., Muskare I., Ofkante A., Onkele A., Orlova Z., Poikāne S., Puķīte M., Ružāns I., Zandmane A. 1997. Latvijas upju bioloģiskā kvalitāte 1993 – 1997. Komentāri kartēm. Rīga: Latvijas dabas fonds, 40 lpp.
Eipurs I., Zīverts A. 1998. Upe. – Latvijas daba. Enciklopēdija. 6. sēj. Rīga: Preses nams, 7-9.
Horne A., Goldman Ch. 1994. Limnology. New York – Hill Internationall editions, Biological Science Series.
LVS 240 1999. Ūdens kvalitāte – mazo upju bioloģiskās kvalitātes operatīva novērtēšana pēc makrozoobentosa cenožu saprobitātes indeksa, 11 lpp.
Rasmussen J.B. 1999. The Skjern River Restoration Project. Copenhagen: The National Forest and Nature Agency, buclet.
Šķiņķis P. 1995. Melioratīvā ainava. – Latvijas daba. Enciklopēdija. 3. sēj., Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 214.
Urtāne L. 1990. Zoocenožu formēšanās pēc Jaunupes rekultivācijas. Diplomdarbs. Rīga: LU, 75 lpp.
Urtāns A. 1989. Mazo upju kopšana. Rīga: Latvijas PSR Zinību biedrība, 28 lpp.
Virbickas J., Pliūraitē V. 2002. The species composition of macrozoobenthos in small Lithuanian rivers. - Acta Zoologica Lithuanica, 12 (3): 254-264.
Zīverts A. 1998. Slampe. – Latvijas daba. Enciklopēdija. 5. sēj., Rīga: Preses nams, 116.
Interneta lapas:
http://latvijas.daba.lv/ainava/#v27
http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/SuguBiotopuProj/Kikuts/Faktori.htm/


Teksta autore: Ilze Zilvere
sb10094@lanet.lv