Ir vairāki treniņa raksturojošie lielumi: spēks, izturība, ātrums un nogurums. Eksperimenta viens no mērķiem ir palielināt muskuļu darba spējas – spēku, tādēļ sīkāk pievērsīšos tikai šim lielumam.
Spēks
Spēks ir šķērssvītroto muskuļu spēja ar kontrakciju pārvarēt ārēju pretestību vai pretoties tai. Muskuļu spēks ir atkarīgs no:
1. Iekšējās uzbūves, tā izmēriem, galvenokārt no muskuļa šķērsgriezuma laukumiem. Par anatomisko šķērsgriezuma laukumu sauc muskuļa šķērsgriezumu, kas izdarīts
perpendikulāri muskuļa gareniskajai asij. Par muskuļa fizioloģisko šķērsgriezuma
laukumu sauc muskuļa visu šķiedru anatomisko šķērsgriezuma laukumu summu.
Muskuļa spēks ir tieši proporcionāls muskuļa šķērsgriezuma laukumam. Muskuļa
absolūto spēku aprēķina attiecinot muskuļa spēku pret muskuļa fizioloģisko šķērsgriezuma laukumu kg/cm2 . Cilvēkam dažādu muskuļu absolūtais spēks variē
robežās no 5*102līdz 1*103 kPa.
Cilvēkam ikru muskuļa spēks ir 5,9 kg/cm2, košanas muskulim 10,0 kg/cm2, pleca
trīsgalvainajam muskulim - 11,4 kg/cm2
2. No muskuļa šķiedru (muskuļu kūlīšu) novietojuma attiecībā pret muskuļa
garenisko asi. Spalvveida muskuļiem tas ir lielāks nekā vārpstveida muskuļiem,
jo to šķiedras pie cīpslas pienāk zem šaura leņķa.
3. Iestiepuma, pirms kontrakcijas t.i. atkarīgs no locītavas stāvokļa, no leņķa kādu locītavā
veido 2 savstarpēji savienotie kauli. Muskuļa mikroskopiskā uzbūve nosaka to, ka vidēji
iestiepts muskulis, kur var veidoties visvairāk šķērstiltiņi starp miozīnu un aktīnu,
kontrahēsies ar vislielāko spēku.
4. Cik motorās vienības ir iesaistītas kontrakcijā. Par motoro vienību sauc vienu motoros, jeb kustību neironu un tā aktivētās muskuļa šķiedras. Maksimāla kontrakcija ir, ja visas
muskuļa šķiedras ir uzbudinātas.
Pēc morfoloģiskām pazīmēm izšķir:
a) lielās motorās vienības – motoneirons intervē vairākus simtus vai pat vairākus
tūkstošus muskuļu šķiedras. Nodrošina lielu kontrakcijas spēku.;
b) mazās motorās vienības – motoneirons sīks, inervē dažas vai dažus desmitus
muskuļu šķiedras. Tās nodrošina kustību precizitāti.
5. no nerva izraisītā uzbudinājuma frekvences muskuļa šķiedrā. Ja uzbudinājuma
frekvence pārsniedz atsevišķas kontrakcijas ilgumu, tad notiek kontrakciju summācija
un muskuļa attīstītais spēks ir lielāks.
Ja visi muskuļi vienlaicīgi darbotos vienā un tajā pašā virzienā, cilvēks spētu pacelt
20 - 30 tonnas.
Maksimālais spēks kontrakcijas laikā
Maksimālais spēks tetāniskā kontrakcijā, normālā muskuļa iestiepumā, atbilst aptuveni 3-4 kg uz cm2. 10(Engel, A. G. 1994.) Dažas maksimāli stipras, gribai pakļautas, kontrakcijas dienā ir pietiekami, lai attīstītos gandrīz maksimāla muskuļa hipertrofija 6 – 10 nedēļu laikā.
Izokinētiskie spēka treniņi.
Muskuļiem, kas tiek nodarbināti bez slodzes pat 4 stundu garumā, muskuļu spēks praktiski nepalielinās. Ņemot apmēram 50% no pretestības, ko muskulis spēj pacelt, gribai pakļautā kontrakcijas laikā, muskuļu spēks ātri pieaugs pat tad ja tiek veikti tikai daži atkārtojumi dienā. 3 dienas nedēļā nodarbojoties ar šādu slodzi var panākt optimālu muskuļu spēka un masas pieaugumu. Pēc 6-8 nedēļām maz trenētam cilvēkam muskuļu spēks pieaug pat par 30%. Bet pēc tam ir vienāds ilgu laika periodu un gandrīz nemaz nepieaug. Proporcionāli spēkam pieaug arī muskuļu masa.
Izokinētiskā treniņa pozitīvās īpašības
1 Pirms treniņa veicot testu, var pilnībā noteikt subjekta darba spējas testējamai locītavai konkrētajā kustībā.
2 Iespējams sastādīt individuālu treniņa programmu atbilstoši fiziskajām spējām.
3 Treniņš notiek ar 50-80% no maksimālās slodzes, kuru testā subjekts ir spējis uzrādīt. Muskuļi strādā ar jaudu, kas ir tuva maksimāli gribai pakļautajai. Tas ir visefektīvākais treniņa veids un rada vislielāko muskuļu hipertrofiju.
4 Pasīvo kustību rezultātā tiek ievērojami samazināta mikrotraumu rašanās iespēja
5 Tas pats, kas iepriekšējā punktā, tikai citiem, mazāk precīziem vārdiem.
6 Treniņš ir ļoti efektīvs, jo netiek nodarbinātas papildus muskuļu grupas, piemēram, ja ekstremitātei nogurst hamstringi un kvadricepi, tad nedaudz izmainot stāvokli telpā attiecībā pret veicamo kustību, tās turpināšanai var piesaistīt arī ikru un gūžas muskulatūru, tomēr tas šajā gadījumā nav iespējams, jo ķermenis stāvokli mainīt nevar.
7 Pretestības pieaugumu var mainīt ar lielāku precizitāti, saskaņā ar uzstādīto mērķi lai to ātrāk sasniegtu.
Izokinētiskā treniņa negatīvās īpašības
1 Izokinētiskā treniņa kustības ir dabiskas, jo kinētiskajā ķēdē dažādie posmi var strādāt dažādos režīmos, bet uz dinamometra citi režīmi tiek izslēgti. Tas ir par iemeslu kādēļ pasaulē un Latvijā tas nav tik populārs treniņu veikšanai profesionālajā sportā. Labu rezultātu uzrādīšana izokinētiskajā treniņā negarantē labus rezultātus sportā, jo tiek nodarbināta viena izolēta muskuļu grupa, piemēram, hamstringi un kvadricepi. Netiek nodarbināta visa kinētisko muskuļu virkne, kas darbojas skrienot, lecot, vai metot priekšmetu.
2 Izokinētiskais treniņš nenodrošina balansa, koordinācijas un reakcijas attīstību.
3 Sirdij ir lielāka slodze, jo netiek nodarbināts viss ķermenis.
4 Netiek nodrošināta elpošanas sistēmas attīstība un pilnveidošanās.
5 Organismā nenotiek hormonālās pārmaiņas tik lielā līmenī, kā tas ir nepieciešams sportā.
6 Vienlaicīgi netiek nodarbinātas abas ekstremitātes