Autors: Miks Veinbergs; e-mails; lapa izveidota - 17.12.2003


Anotācija


    Dzīvība uz zemes ir attīstījusies un noris saules starojuma ietekmē. Gaisma ir viens no vissenāk izmantojamajiem dabas faktoriem veselības saglabāšanā un dažādu slimību ārstēšanā, to, saules staru veidā lietoja jau antīkās Romas un Grieķijas laikos, ārstējot artrītu, ādas un svara problēmas. Saule stimulē garu un dvēseli, dāvina spēku un dzīvesprieku, labsajūtu un veselību. Pēdējo gadu laikā solārija apmeklējumi ir kļuvuši ļoti populāri, taču bieži vien apmeklētāji netiek pietiekami informēti par solārija iedarbību uz cilvēka organismu, par iespējamo negatīvo efektu, kā arī par lietošanas indikācijām, kontrindikācijām un par vēlamajiem aizsardzības pasākumiem solārija lietotājiem. Pastāv uzskats, ka UV staru trūkums ir nelabvēlīgs, bet arī to pārmērīga uzņemšana ir kaitīga, tādēļ mūsdienu medicīnā izvērtējot ultravioleto staru nepieciešamību, tie, galvenokārt, solārija terapijas veidā tiek lietoti slimību primārā un sekundārā profilaksē. Savā darbā vēlējos apkopot literatūru un izpētīt to, kādēļ cilvēki apmeklē un lieto solārija procedūras. Viss augstāk minētais liecina par jautājuma aktualitāti, tādēļ arī izvēlējos šo tēmu.


Solārija izmantošanas vēsture.


     Gaisma kā profilakses un terapijas līdzeklis ir bijusi zināma un ir populāra jau daudzu gadsimtu garumā. Senajā Romā pat iekārtoja speciālus laukumus - solārijus, un saules starojumu izmantoja norūdīšanas un fiziskās sagatavošanas pasākumos. Senie grieķi un ēģiptieši pielūdza saules dievus, un jau senie ārsti zināja par saules dziedējošo spēku. 18.gadsimta beigās Eiropā tika rekomendēta gaisa un saules terapija ļaundabīgu audzēju, tuberkulozes, rahīta un depresijas gadījumos. Jau 19.gadsimta beigās tika konstatētas galvenās gaismas staru īpašības: 2) saules gaismai ir baktericīdas spējas; 1) UVS stariem pēc to īpašībām ir dažāda iedarbība. Tad arī tika izveidota “ mākslīgā saule” – ārstnieciskās ultravioletās gaismas avots. Līdz ar gaismas terapijas pieejamību, dažkārt notika arī pārmērības tajā, taču gadu gaitā tika attīstīta tehnoloģija un padziļinājās cilvēku zināšanas, līdz ar to gaismas terapiju sāka pielietot daudzu citu slimību profilaksē un ārstēšanā. Latvijā solārijs ir pieejams jau 10 līdz 11 gadus. Pētījumi liecina, ka sievietes solārijos sauļojas divas reizes vairāk kā vīrieši. Mūsdienās solārija apmeklēšana kļuvusi ļoti populāra dažādu vecuma cilvēku vidū ne tikai primāro slimību profilaksē, bet arī kosmētiskā efekta- iedeguma iegūšanas ziņā.


Solārija ietekme uz cilvēka organismu.

     Fizioloģiskā nozīme. No optiskā starojuma UVS kvantiem piemīt vislielākā enerģija, kura apstarojamos audos transformējas ķīmiskajā un citos enerģijas veidos. Tieši ķīmiskā enerģija un ķīmiskie procesi audos ir par pamatu bioloģiskajām pārvērtībām, kuras veidojas pēc apstarošanas. UVS iedarbības rezultātā pirmā uz starojumu reaģē āda, jo šī starojuma lielāko daļu absorbē epiderma. Tikai niecīga daļa nonāk ādas dziļākajos slāņos. Atkarībā no UVS viļņa garuma tie nokļūst ādā 0,1 - 0,63 mm dziļumā. Tomēr fizioloģiskais efekts ir atkarīgs ne tikai no UVS viļņa garuma, bet arī no UVS intensitātes, no apstarotā laukuma izmēra, no ādas biezuma un arī no ādas pigmentācijas. Tiešai ietekmei pakļauti arī gļotādas virsējie slāņi. Tātad, ultravioletais starojums aktīvi iesaistās fotobioloģiskajos un fotoķīmiskajos procesos, tādos kā olbaltumvielu denaturācija jeb fotolīze, sekojošu jaunu bioloģisko molekulu veidošanu ( fotobiosintēze), kā arī jaunu molekulu rašanos ar jaunām fizikāli - ķīmiskajām īpašībām ( fotoizomerizācija ). Staru absorbcijas vietā ādā veidojas arī bioradikāļi, pastiprinās fermentu aktivitāte, atbrīvojas vai no jauna veidojas bioloģiski aktīvas vielas ( histamīns, serotonīns u.c.). Cilvēka āda ir dažādi jūtīga pret UVS. Visjūtīgākā ir rumpja āda, vismazāk jūtīga - ekstremitāšu āda (skat.3.att.). Cilvēkiem ir individuāla jutība pret UVS. Paaugstināta jutība pret UVS ir bērniem, slimniekiem ar ekzēmu un tireotoksikozi. Pazemināta jutība pret UVS ir veciem cilvēkiem, pie reimatoīdām un infekciju slimībām. UVS izraisa specifisku eritrēmu, kas parādās vidēji 2 - 8 stundas pēc apstarojuma, pāriet pēc 24 - 48 stundām pēc UVS iedarbības izbeigšanās. Viegla eritrēma saglabājas 10 - 24 stundas, atkarībā no ādas jutības. Apmēram 2 - 3 diennaktis pēc eritrēmas parādīšanās epidermas bazālā slāņa šūnās notiek melanogēna pārvērtība pigmentētā melanīnā, kurš pārvietojas un izgulsnējas virsējā epidermas slānī , tādējādi aizsargājot dziļākos ādas slāņus. Ādu aizsargā arī raga kārtas sabiezēšanās. Maksimālu pigmenta veidošanos izsaka UVS diapazonā 290 - 330 nm, 36 - 380 nm ( A un B zonu).

Cilvēka ādas uzbūve.

     Āda sedz visu cilvēka ķermeni. To dažkārt sauc par segaudu orgānu sistēmu. Ādai ir trīs kārtas: virsāda, īstā āda un zemāda. Virsāda jeb epiderma sastāv no vairākām epitēlija šūnu kārtām – virspusē esošās šūnas ir nedzīvas, pārragojušās - tās pakāpeniski lobās nost. Zem nedzīvajām šūnām atrodas dzīvās šūnas, kas nepārtraukti vairojas, pakāpeniski uzkrāj ragvielu un atmirst. Īstā āda jeb derma sastāv no daudzām dzīvu šūnu kārtām. Īstajā ādā ir brīvi nervgali, kas uztver sāpes, kā arī spiediena, aukstuma un siltuma receptori. Īstajā ādā ir arī asinsvadi un sviedru dziedzeri. Zemāda veido tauku šūnas. Tā kalpo kā termoizolators un tauku rezerve organismā. Ādā bagātīgi atrodas daudzas atsevišķas struktūrvienības – asinsvadi, nervi, sviedru dziedzeri, tauku dziedzeri, matu saknes. Šo kārtu un struktūru ciešā saistība un kopsakarība nodrošina visu sarežģītāko funkciju izpildi un vienotu reakciju uz jebkuru ārējās vides iedarbību , kā arī iekšējās vides pārmaiņām. Āda ir nozīmīgs orgāns, jo tā ir ne tikai termoregulators un sajūtu orgāns, bet arī barjera, kas neļauj organismā iekļūt slimību izraisītājiem mikrobiem, cietām daļiņām un kaitīgām vielām. Šo ādas aizsargfunkciju nodrošina, galvenokārt, virsādas raga slānis. Āda piedalās visu ķermeņa funkciju norisēs.