Ielu stādījumiem Rīgas centrā vienmēr ir bijusi īpaša nozīme. Jau deviņpadsmitā gadsimta beigās Rīgas centrā bija izveidota krāšņa un savdabīga apstādījumu sistēma. Visas ielas veidoja daudzveidīgu un harmonisku ainavu. Viss bija kopsakarībā ēka, bruģis, trotuārs, ielu stādījumi, un tas viss bija apvienots ar pilsētas centra parkiem un skvēriem. 20. gs. sākumā Rīga kļuva par lielisku pilsētas būvniecības ansambli.
Rīgas centra ielu apstādījumiem ir būtiska loma pilsētas klimata uzlabošanā. Divrindu apstādījumi gar ielu malām gaisa piesārņojumu var samazināt līdz pat 20 %, taču Rīgas centra apstādījumi to nerealizē. Ielu apstādījumi ir maz un daudzi koki iznīkst.
Ielu apstādījumi ir kā saikne starp lielākām apzaļumotām teritorijām - parkiem, dārziem, skvēriem. Dažām Rīgas centra alejveida ielām ir kultūrvēsturiska nozīme, piemēram, Brīvības bulvāra četrām liepu rindām. Ielu apstādījumiem ir arī liela estētiskā nozīme.
Diemžēl Rīgas centra ielās ir redzami aizvien vairāk bojāti koki. Līdz ar bruģa likvidēšanu padomju gados sāka nīkt un pamazām iet bojā gandrīz vai visi ielu stādījumi pilsētas centrā. Ielu malās augošajiem kokiem ir jāpievērš īpaša uzmanība, jo gandrīz visi koki ir pakļauti mehāniskajiem bojājumiem. Lai saglabātu Rīgas centra ielu apstādījumus ir nepieciešama visu ielu malās augošo koku rūpīga apsekošana un uzskaitīšana.
Pirmās liecības par
Rīgas parkiem, dārziem un
skvēriem saglabājušās no
viduslaikiem, kad iekšpus nocietinājuma mūriem dārzus ierīkoja
galvenokārt utilitārām vajadzībām. Rīgas Doma klostera pagalmā bija
lielākais un
vecākais Rīgas dārzs. Ārpus pilsētas mūriem bija plaša sakņu un augļu
dārzu
josla (Jērāns, 1988). Par pirmo sabiedrisko dārzu, kura pirmsākumi
attiecas
uz 1416. gadu, var uzskatīt melnalksnāju pilsētas ganību malā
(tagadējais
Kronvalda parks), kur Strēlnieku biedrība sāka izmantot kā medību
nogabalu (Pūka u.c., 1988).
18. gs. pirmajā pusē, pēc Rīgas pievienošanās
Krievijai, pilsētā sāka
strauji attīstīties dārzu māksla. Rīgā ierīkoja divus piļu un dārzu
ansambļus Ķeizardārzus, kurus rīdzinieki varēja arī izmantot savai
atpūtai (Dāvidsone, 1988). Abu Ķeizardārzu ierīkošana sekmēja dārzu
veidošanu pie vasarnīcām Ganību dambī un pie Rīgas apgabala muižām
(Jērāns, 1988). Līdz ar dārzu un parku attīstību Rīgā sākās plānveidīga
citzemju sugu ieviešana. 18. gs., sekojot Eiropas dārzu labākajiem
paraugiem, no Rietumiem ieveda dažādus kokus, krūmus un puķes (Pūka
u.c., 1988). 18. gs. beigās Rīgā sāka ierīkot kapsētas, kas 19. gs.
rūpīgi kopto apstādījumu dēļ izveidojās par savdabīgām atpūtas vietām
(Jērāns, 1988).
18. 19. gs. mijā dārzu mākslā regulāros dārzus
nomainīja ainaviskie
dārzi. Tos ierīkojot, vajadzēja daudzveidīgāku augu sastāvu nekā šai
ziņā pieticīgajiem ģeometriskā stila dārziem. Jauns augu ieviešanas
posms Rīgā iezīmējās ar komerciālu kokaudzētavu darbību. Pirmais šādu
audzētavu 1798. g. ierīkoja J. H. Cigra (1775 1857). Sākumā koku,
krūmu un puķu stādus ainaviskiem angļu dārziem J. H. Cigra iepirkt
Anglijā, bet drīz vien sāka audzēt uz vietas.
1812. gadā kara ugunsgrēkā gāja bojā daudzi dārzi ar
neskaitāmiem
kokiem (Pūka, 1988). Jau 1813. gadā nodibināja Priekšpilsētu
apstādījumu ierīkošanas komisiju, kurai bija jārūpējas arī par
apstādījumu tālāku iekārtošanu un kopšanu. Pēc A. Zvirgzda domām,
apstādījumi ir visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, kurās
neiegūst augu produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu
produkciju. Apstādījumu veidi ietver mežaparkus , parkus, dārzus,
priekšdārzus, iekšpagalmu dārzus, skvērus, alejas, ielu stādījumus,
kapsētas, nogāžu nostiprinājumus u.c. definīcijai atbilstošas platības.
Apstādījumu ierīkošana guva lielu publikas
atsaucību, un komisija savāca prāvus ziedojumus. Tika iestādītas
alejas, iesēti zālieni. 1815. gadā tika nodibināta pastāvīga komiteja,
kas par saziedotiem līdzekļiem uzturēja apstādījumus kārtībā un
ierīkoja jaunus. Tika izveidots Vērmanes parks (1847. g. tas sasniedza
pašreizējos apkārtmērus), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem
pilsētas parkiem. Vienlaicīgi tika ierīkots arī Mazais Vērmanes parks
(Dāvidsone, 1988). Parks telpiski un vizuāli noteikta teritorija, ko
veido dabas elementu daudzveidība, celtnes un mazās arhitektoniskās
formas (Jērāns, 1986). 19. gadsimta vidū pēc Rīgas vaļņu norakšanas
sāka veidot apstādījumu joslu gar pilsētas kanālu.
Parku, dārzu un skvēru ierīkošana plaši izvērsās pēc
Dārzu pārvaldes nodibināšanas 1879. gadā, kuras pirmais direktors bija
G. Kufalts. Pēc viņa projekta ierīkota lielākā daļa Rīgas parku un
dārzu Dziesmu svētku parks (bijušais Ķeizardārzs), Vērmanes dārzs,
Kanālmalas apstādījumi, Dzegužkalna parks, Miera dārzs, Grīziņkalna
parks, apstādījumi pie Uzvaras kolonnas, Herdera laukumā, pie RMA
Anatomikuma, Alberta laukumā, pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas (Jērāns,
1988). G. Kufalta darbības laikā koku un krūmu sortiments Rīgas
apstādījumos pieauga vairāk nekā 3 reizes. Pirmā pasaules kara
priekšvakarā to skaits sasniedza 327 taksonus (47 skujkoki un 280
lapukoki) (Pūka u.c., 1988). 20. gadsimta sākumā sāka veidot Mežaparku,
Zooloģisko dārzu un Meža kapus (Jērāns, 1988).
1915. gadā Rīgas dārzu vadību pārņēma talantīgais
daiļdārznieks un ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks. Viņš radīja varbūt
vienīgi mums raksturīgu dārzu tipu, kur atspoguļojas Latvijas daba visā
tās krāšņumā. Parkos tika radīti plaši zālieni, stādīti augumā un
nokrāsās kontrastējoši koki un krūmi (Pūka u.c., 1988). Rīgas
apstādījumos plaši ieviesa ziemciešu puķu stādījumus. Parku kompozīcijā
maksimāli izmantoja attiecīgās teritorijas reljefu, bagātinot ainavu ar
dažādiem arhitektūras un dekoratīvās tēlniecības elementiem. Jauna tipa
dārzu ainavas vispirms parādījās Vērmanes dārzā un Bastejkalnā. 1925.
gadā A. Zeidaks pilnveidoja Operas laukumu. Pilnībā tika pārveidots
Strēlnieka dārzs, Grīziņkalna un Dzegužkalna apstādījumi, Miera un
Arkādijas parks. Saskaņā ar viņa izstrādātajiem projektiem iekārtoja
apstādījumus Daugavas krastmalā, izveidoja Ziedoņa dārzu un Maskavas
dārzu. Izcila nozīme bija A. Zeidaka Rīgas Brāļu kapu izveidojumā. Pēc
viņa projekta izveidoti arī Raiņa kapi. A. Zeidaks bija tas, kas parkos
ienesa funkcionālismu (Dāvidsone, 1988).
Lieli postījumi Rīgai tik nodarīti Otrā pasaules
kara laikā. Pirmajos pēckara gados tika radīti skvēri apstādījumi pie
Filharmonijas, 13. janvāra ielā u.c. No 1950. 1952. gadam tika
apstādīta Esplanādes vidusdaļa. Tika izveidots Uzvaras parks. Tika
rekonstruēti un nedaudz pārveidoti vairāki parki: Vērmanes dārzs,
Bastejkalns (izveidots Rīgā lielākais akmens dārzs), Kronvalda parks,
Maskavas parks u.c. Pēckara gados Rīgas sabiedriskos apstādījumus
lielākoties projektējis talantīgs dārzu arhitekts Kārlis Barons (Pūka
u.c., 1988).
Nozīmīga pilsētas sabiedrisko apstādījumu
kategorija ir ielu stādījumi. Ir norādes uz augstcelmīgo koku alejām,
ar kurām 16. gs. beigās bijuši apstādīti ceļi pilsētas tuvākā apkaimē,
sugas gan nav norādītas; iespējams, ka tās varētu būt parastās meža
liepas un vītoli.
Visai nozīmīgs ir Pētera I laika mantojums: līdzās
mūsu parastajai
liepai Rīgā no Amsterdamas pirmo reizi ieveda Holandes liepu (Tilia
vulgaris) sugu, kas šodien Rīgas apstādījumiem piešķir neatkārtojamu
savdabību.
Abus Ķeizara dārzus savā starpā saistīja Ganību dambis, kas kļuva par
nozīmīgu satiksmes artēriju 18. gs., izpratnē. Dambi 5 km garumā
apstādīja ar vītoliem, veidojot atsevišķas braucamas un pastaigu alejas
(Pūka u.c., 1988).
Cieši apbūvētās rūpniecības pilsētās 19. gadsimtā
viens no galvenajiem
stādījumu veidiem bija koku rindas starp ietvi un braucamo daļu, retāk
- dārzi ēku priekšā, nelieli skvēri. Aleju stādījumi uzsākti 1813. gadā
pēc Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatora F. Pauluči ierosmes pamata
(Rīgas
, 2003). Aleja ceļš, kas abās pusēs apstādīts (vienā vai
vairākās rindās) ar kokiem, krūmiem (Jērāns, 1981).
1817. gadā ar jauniem stādījumiem bija papildinātas
alejas pirms Kārļa
vārtiem un gar pastaigu ceļu starp Smilšu vārtiem un pilsētas ganībām.
Ceļš, kas veda no Smilšu un Kārļa vārtiem, tāpat tika apstādīts ar
kokiem. Jauni aleju stādījumi bija ierīkoti arī 1818. gadā. 1855. gadā
Priekšpilsētu apstādījumu komitejas aizgādībā atradās visas alejas ar
kopējo koku skaitu 4610 (Dāvidsone, 1988). Tieši koku aleju
ierīkošana uzskatāma par priekšpilsētu komitejas galveno devumu. Līdz
1862. gadam izveidoja Basteja bulvāri, koku stādījumus gar Kr.
Valdemāra, Kr. Barona un citām ielām. Ar četrām Holandes liepu rindām
tika apstādīts Brīvības bulvāris (Pūka u.c., 1988) . Bulvāris aleja
ielas vidū, plata, kokiem apstādīta iela (Cepurniece u.c., 1969). 1880.
gadā, kad notika pirmā koku skaitīšana, pilsētai bija alejas, koku
stādījumi ielās un bulvāros 24 verstu garumā ar 10.000 kokiem, no
kuriem 1500 koki bija jāaizvieto ar jauniem (Rīgas
, 2003).
G. Kufalta laikā tika pārveidoti ielu stādījumi.
Viņš kritiski
novērtēja līdz šim padarīto un izvirzīja jaunus priekšlikumus. Vairākās
vietās bērzu alejas nomainīja ar liepu alejām, piemēram, Elizabetes
ielā starp Ganību dambi un Kronvalda bulvāri, kā arī pretī ieejai
Dziesmu svētku parkā (Dāvidsone, 1988). Pilsētas attīstība dažkārt
prasīja upurēt agrāk ierīkotos ielu stādījumus. 1905. gadā izstrādāja
projektu Basteja bulvāra apstādījumiem starp Lielo Smilšu ielu un Kr.
Valdemāra ielu.
Bruņinieku iela |
Sakarā ar elektriskā
tramvaja izbūvi Basteja bulvārī un
bulvāra paplašināšanu vajadzēja izņemt zirgkastaņu rindu pilsētas
kanāla pusē. Līdzīgi 1908. gadā, gatavojoties Slokas ielu tramvaju
kustībai, vajadzēja izņemt ne mazums liepu, bet tās netika iznīcinātas,
bet gan pārstādītas gar Lāčplēša ielu, Pāvila baznīcas rajonā un
Arkādijas dārzā. 1909. 1910. gadā Kronvalda bulvārī senāk stādītās
papeles nomainīja ar liepām (Pūka u.c., 1988). 1912. gadā tika
iestādītas liepu alejas Pārdaugavā. Jauni koku rindu stādījumi ierīkoti
arī daudzās citās Rīgas ielās, kā stādāmo materiālu izmantojot
galvenokārt Holandes liepas (Dāvidsone, 1988).
20.gs pirmajā pusē alejas koki atradās šādos
bulvāros un ielās: Andrēja
ielā, Ausekļa ielā, Baznīcas ielā, Brīvības bulvārī, Bruņinieku ielā,
Pulkveža Brieža ielā, Daugavgrīvas ielā, Elizabetes ielā, Eksporta
ielā, Ganību dambī, Ģertrūdes ielā, Hanzas ielā, Jāņa Asara ielā, Jurģu
ielā, Kandavas ielā, Karlīnes ielā, Ķīšezera ielā, Kr.Barona ielā,
Kronvalda bulvārī, Maskavas ielā, Miera ielā, Merķeļa ielā, Rēveles
ielā, Rumpmuižas ielā, Slokas ielā, Stabu ielā, Zvaigžņu ielā,
Švarcmuižas ielā, Skolas ielā, Pērnavas ielā, Tērbatas ielā, Valdemāra
ielā, Valmieras ielā, Šonēru ielā (Rīgas
, 2003).
1983. 1985. gadā R.
Cinovska vadībā ZA
Botāniskā dārza Dendrafloras laboratorijas darbinieki veica pilsētas
apstādījumu detalizētu dendroloģisku apsekošanu. Obligāts
priekšnoteikums šim darbam bija koku un krūmu taksonomiskā pareizības
noteikšana. Sabiedriskās lietošanas apstādījumos parkos, dārzos,
skvēros un ielu stādījumos tika konstatēti 354 koku un krūmu taksoni,
no tiem 198 pieskaitāmi pie sugām, 103 pie kultivāriem (dekoratīvajām
formām, šķirnēm), 8 taksoni ir pasugas, 11 varietātes, 4 savvaļas
formas, bet 40 hibrīdās sugas un hibrīdi. Latvijas florai piederīgas
45 sugas, visas pārējās (88%) ir svešzemju koki un krūmi.
Visbiežāk kultivētās koku sugas sabiedriskajos
apstādījumos parkos,
dārzos un skvēros ir šādas: Holandes liepa (Tilia vulgaris), parastā
liepa (Tilia cordata), parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum),
parastā kļava (Acer platanoides), āra bērzs (Betula pendula), parastais
ozols (Qercus robur), asā egle (Picea pungens), parastā goba (Ulmus
glabra), ošlapu kļava (Acer negundo), parastais pīlādzis (Sorbus
aucuparia), rietumu tūja (Thuja occidentalis), Petrovskas papele
(Populus petrowskyana), piramidālais ozols (Quercus robur
Fastigiata), baltā robīnija (Robinia pseudoacacia), parastais osis
(Fraxinus excelsior), Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica),
parastā ieva (Padus avium), Ledebūra lapegle (Larix ledebouri),
platlapu liepa (Tilia platyphyllos), parastā vīksna (Ulmus leavis).
Visbiežāk stādītās krūmu sugas ir šādas: spožā
klintene (Cotoneaster
lucidus), parastais celiņš (Syringa vulgaris), kārpainais filadelfs
(Philadelphus pubescens), Tatārijas sausserdis (Lonicera tatarica),
Alpu vērene (Ribes alpinum), Vanhuta spireja (Spirea vanhouttei),
rievainā roze (Rosa rugosa), Lemuāna filadelfs (P. coronarius), strauta
sniegoga (Symphoricarpos rivularis), kaillapu roze (Rosa glabrifolia),
sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa), matainais ceriņš (Syringa
villosa), vārpainā korinte (Amelanchier spicata), kokveida karagāna
(Caragana arborescens).
Pamatotu slavu Rīgai no dendroloģiskā viedokļa jau
sen piešķīra retumi
centrālās daļas apstādījumos, tādi kā ginks (Ginko biloba), gurķu
magnolija (Magnolia acuminata), Amerikas ragukoks (Gymnocladus
dioicus), ošlapu pterokādija (Pterocarya fraxinifolia) u.c. Šīs sugas
ir unikālas Latvijā un arī visā Baltijā.
Ielu apstādījumos ir mazāk sugu daudzveidība nekā
parkos un dārzos.
Rīgas centrālās daļas ielu stādījumos visbiežāk stādītas šādas sugas
(A. Zvirgzda 1984. g. dati): Holandes liepa (Tilia vulgaris), parastā
liepa (Tilia cordata), parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum),
āra bērzs (Betula pendula), platlapu liepa (Tilia platyphyllos),
parastā kļava (Acer platanoides), parastā vīksna (Ulmus leavis), purva
bērzs (Betula pubescens), garlapu papele (Populus longifolia),
Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica).
Vislielākais koku un krūmu taksonu skaits fiksēts
kanālmalas apstādījumu joslā (129), tad Kronvalda parkā (126) un
apstādījumos pie
Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (109) (Pūka u.c., 1988).
Izmaiņas pilsētas vidē aizvien vairāk ietekmē iedzīvotāju veselību. Negatīvās vides izmaiņas pilsētā izpaužas kā:
Kopumā parki pilsētās veido
savu
raksturīgu mikroklimatu, kas atšķirīgs no apkārtējās teritorijas ar
temperatūras, mitruma un vēja režīmu, līdz ar to ietekmējot gan tuvākās
apkārtnes mikroklimatu, gan visas pilsētas klimatu kopumā.
Visplašāk analizēts parku termiskais mikroklimats.
Pētījumi ir parādījuši, ka parks naktīs ir relatīvi vēsāks nekā
apbūvētā apkārtējā teritorija un ietekmē arī apkārtējās teritorijas
temperatūras pazemināšanos. Dienas laikā parku ietekme ir mazāka un tas
var būt pat siltāks kā apkārtne. Temperatūru atšķirības starp parku un
apkārtējo apbūvēto vidi ir atkarīgas no virknes parametru, nozīmīgākais
no kuriem ir parka izmēri. Temperatūru atšķirības (par 40%) ir
atkarīgas no vēja ātrums un mākoņainība, kā arī - attālums no parka
robežas ar apbūvēto teritoriju.
Koki regulē termisko mikroklimatu divos veidos:
Kokaugu augšanu un attīstību
Rīgas apstādījumos nosaka pilsētai raksturīgie ekoloģiskie apstākļi
augsnes, ūdens un gaisa režīms, augsnes un gaisa temperatūra,
piesārņošana ar dūmgāzēm un kaitīgajām ķīmiskajām vielām, asfalta
segums, kanalizācija un citas inženiertehniskās sistēmas, kas būtiski
izmaina apstādījumu augu fizioloģiskās un bioķīmiskās norises, augšanas
un attīstības gaitu.
Kokaugu normālu augšanu un attīstību ielu stādījumos
it sevišķi traucē nelabvēlīgais mitruma un gaisa režīms augsnē. Šādu
režīmu pilsētā rada pastāvīga apdobes augsnes noblīvēšana, asfalta
pārklāji un nokrišņu ūdens aiztecēšana pa kanalizācijas tīklu. Tā
rezultātā kokaugu saknēm atsevišķos kritiskajos veģetācijas posmos
trūkst ūdens un tādejādi tiek aizkavēta fizioloģiski aktīvo sakņu un
vasu veidošanās. Noblīvētā augsnē samazinoties tās aerācijai, veidojas
nelabvēlīgas gaisa režīms: apdobes augsnes gaisā samazinās skābekļa un
palielinās CO2 daudzums un tas savukārt aizkavē fizioloģiski aktīvo
sakņu attīstīšanos, kā arī traucē augam uzņemt ūdeni un minerālvielas
no augsnes (Ozols, 1971).
Pilsētas augsnei ir nabadzīgs barības elementu
daudzums, jo kārtības un tīrības vārdā katra nokritusī lapiņa un zariņš
tiek aizvākts vai sadedzināts. Tādēļ kokiem tik vajadzīgais trūds
neveidojas.
Kokaugu saknes kaitīgi ietekmē plīsumi
kanalizācijas, gāzes, siltumtīkla un ūdens vados, kas var novest pie
straujas koka bojāejas. Kaitīgas ir ne tikai dažādas vielas; bet arī
strauja temperatūras maiņa; gāzes un šķīdumi savukārt izspiež gaisu no
augsnes, izskalo saknes un veicina koku izgāšanos.
Kokaugus stipri ietekmē arī dažāda veida gaisa
piesārņojums. Lielāko daļu piesārņojuma veido vairāk vai mazāk pilnīgi
sadeguši naftas produkti. Ielu krustojumos, kur mašīnas gaidot zaļo
gaismu, darbojas tukšgaitā, uz kokaugu lapām vasarā nereti vērojamas
apdeguma pazīmes. Lietus laikā viena daļa piesārņojuma izšķīst lietus
ūdenī un var to paskābināt par 1 2 pH vienībām. Pilsētas apstākļi
visnepiemērotākie ir skujkokiem. Skujas aplīp ar netīrumiem, un arī
toksiskās vielas uz skujām atstāj ārkārtīgi negatīvu ietekmi (Zvirgzds,
1986).
Ļoti neizturīgas pret kaitīgo gāzu (SO2, SO3, NO,
NO2 ) saturu gaisā ir parastā kļava (Acer platanoides), ceriņi (Syringa
sp.), zirgkastaņi (Aesculus sp.), bērzi (Betula sp.), parastais osis
(Fraxinus excelsior), irbenes (Viburnum sp.). Diezgan izturīga ir
Kanādas apse (Populus canadensis), vīksna (Ulmus sp.), robīnija
(Robinia sp.), liepas (Tilia sp.), ošlapu kļava (Acer negundo). Visumā
lapu koki pret gāzēm ir izturīgāki nekā skuju koki, jo, nometot lapas,
augs daļēji atbrīvojas no kaitīgajiem elementiem (Mauriņa, 1974).
Dzīvas satiksmes ielās augošie koki īpaši pakļauti
mehāniskiem bojājumiem.
Apsekojot
apstādījumus, konstatēts, ka
centrālajās ielās augošie koku stumbri 90 100% gadījumu ir
ieskrambāti, nobrāzti vai arī tiem nodarīti vēl smagāki bojājumi.
Nereti no šādiem ievainojumiem sākas trupes, vēži un citas stumbra
slimības, kas noved pie koka bojāejas (Zvirgzds, 1986; Sukopp, 1993).
Katru gadu ziemā ielu kaisīšanai izmantoto sāļu dēļ (nātrija hlorīds,
magnēzija hlorīds, kālija hlorīds) bojā aiziet 1% no ielas malās
stādītajiem kokiem (Kruše, 1995).
Pilsētas apstākļos no 15 biežāk augošajām koku sugām
tikai piecas parasto kļavu (Acer platanoides), purva bērzu (Betula
pubescens), trauslo vītolu (Salix fragilis), sarkstošo vītolu (S.
rubens) un melnalksni (Alnus glutinosa) var uzskatīt par pietiekami
izturīgām pret kaitēkļiem un slimībām. Pārējās sugas samērā slikti
panes pilsētas apstākļus.
Vairāk nekā 100 gadu laikā Latvijas pilsētās, it
sevišķi Rīgas centra ielās, bez Holandes liepas ir izmēģinātas vairāk
nekā 20 koku sugas. Konstatēts, ka samērā labi aug vēl tikai zaļais
osis (Fraxinus pennsylvanica var. Subintegerrima (Vahl) Fern.) un
Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica). Tie labi panes pilsētas
apstākļus , vienīgi nav paredzēti apzāģēšanai. Tikai vidēji izturīga ir
dienvidu pilsētās tik populārā parastā zirgkastaņa (Aesculus
hippocastanum). Parastā liepa (Tilia cordata), āra bērzs (Betula
pendula), parastā goba (Ulmus glabra) un parastā vīksna (Ulmus leavis)
pilsētu apstākļiem nav piemēroti, tos var audzēt tikai plašos parku
apstādījumos vai laukos. Arī līdz šim visizplatītākās papeļu sugas un
šķirnes, neraugoties uz izcilu ātraudzību, pilsētu apstādījumiem nav
piemērotas.
Visa pilsētas apstākļu kompleksa vienlaicīga
iedarbība veicina koku un krūmu straujāku novecošanu. Kokaugi
nesasniedz maksimālos izmērus, tiem agrāk sākas zariņbire, iekalst
zari, veidojas stumbra koksnes trupe, attīstās piepes un tie
priekšlaicīgi aiziet bojā. Jebkura ekoloģiska faktora (vai tā būtu
gaisma, mitrums, barības vielas, temperatūra utt.) straujas izmaiņas,
tāpat kā jebkurš cits dzīvs organisms, reaģē jūtīgāk, nekā tad, ja būtu
mainījies lēnām, pakāpeniski, pieradinot pie izmaiņām koka
fizioloģiskās sistēmas, vielu uzņemšanas, pārveidošanas un pārvadīšanas
sistēmas (Zvirgzds, 1986).
Ielu kokiem jāatbilst īpašām
prasībām. Tie nedrīkst būt pārāk lieli, lai tos varētu ērti pārstādīt
un stādīt pietiekami tuvu. Rindas vai alejas stādījumā kokiem jāaug
vienādi strauji vienādos augšanas apstākļos, citādi starp tiem sāksies
konkurence spēcīgākie nomāks un beidzot iznīcinās vājākos,
realizēsies prasta dabiskā izlase. Tas būtu pieļaujams dabiskās audzēs
vai neregulāros stādījumos, bet rindu un aleju pašizretināšanās nav
pieļaujama, tā ir pat kaitīga.
Rindu stādījumā koku vienādumam jāizpaužas arī to
vienādā izskatā. Tāpēc pilsētu ielu stādījumos īpaša nozīme ir
veģetatīvi (klonveidā) pavairojamu koku paraugiem, šķirnēm, kuru
īpašības relatīvi nemainīgos vietas apstākļos ir konstantas un
iepriekšzināmas.
Viena no tādām koku šķirnēm kloniem jeb, pareizāk
sakot, klonu grupām tika ievērota jau 19. gadsimta vidū un pēc tam
ļoti plaši pavairota un izmantota pilsētu ielu un citos apstādījumos,
kas aizņem nelielu platību. Tā ir Holandes liepa (Tilia x vulgaris)
domājams, starp dabā izaugušiem stādiem atrasts mūsu parastās liepas
(Tilia cordata) un platlapu liepas (Tilia platyphyllos) hibrīds.
Pašlaik šī mākslīgi radusies, cilvēka saglabātā liepa arvien vēl aug
daudzu Eiropas pilsētu ciešās apbūves apstādījumos. Rīgas centra
apstādījumos vēl 20. gadsimta 30. gados apmēram 80% koku bija Holandes
liepas. Pēdējos gadu desmitos augsnes un gaisa piesārņojuma,
transportlīdzekļu pārblīvējuma, sausuma sabiezinājuma un šī apstākļu
kompleksa radīto seku dēļ vismaz puse Rīgas centra ielās augošo liepu
ir aizgājušas bojā.
Sākotnēji koki pilsētas ielās tika stādīti samērā
cieši, parasti ~ 4 m attālumā cits no cita. Lielus kokus šādā attālumā
varēja audzēt tikai ar noteikumu, ka to vainagi ik pēc 5 -7 gadiem tiks
apgriezti un veidoti. Koku augstums nedrīkst pārsniegt 5 8 m, jo
tādiem nelieliem kokiem attālums starp sūcējsaknēm un lapām ir samērā
pastāvīgs un nelabvēlīgos pilsētas ielas apstākļos kokam izdevīgs, arī
sakņu sistēmas ilgstoši saglabājas kompaktas, seklas un, tāpat kā
vainagi, savstarpēji nekonkurē (Zvirgzds, 1986).