Autors: Nora Kabuce; lapa izveidota - 06.12.2003; e-mails: nora.kabuce@lva.gov.lv

Ielu stādījumiem Rīgas centrā vienmēr ir bijusi īpaša nozīme. Jau deviņpadsmitā gadsimta beigās Rīgas centrā bija izveidota krāšņa un savdabīga apstādījumu sistēma. Visas ielas veidoja daudzveidīgu un harmonisku ainavu. Viss bija kopsakarībā – ēka, bruģis, trotuārs, ielu stādījumi, un tas viss bija apvienots ar pilsētas centra parkiem un skvēriem. 20. gs. sākumā Rīga kļuva par lielisku pilsētas būvniecības ansambli.

Rīgas centra ielu apstādījumiem ir būtiska loma pilsētas klimata uzlabošanā. Divrindu apstādījumi gar ielu malām gaisa piesārņojumu var samazināt līdz pat 20 %, taču Rīgas centra apstādījumi to nerealizē. Ielu apstādījumi ir maz un daudzi koki iznīkst.

Ielu apstādījumi ir kā saikne starp lielākām apzaļumotām teritorijām - parkiem, dārziem, skvēriem. Dažām Rīgas centra alejveida ielām ir kultūrvēsturiska nozīme, piemēram, Brīvības bulvāra četrām liepu rindām. Ielu apstādījumiem ir arī liela estētiskā nozīme.

Diemžēl Rīgas centra ielās ir redzami aizvien vairāk bojāti koki. Līdz ar bruģa likvidēšanu padomju gados sāka nīkt un pamazām iet bojā gandrīz vai visi ielu stādījumi pilsētas centrā. Ielu malās augošajiem kokiem ir jāpievērš īpaša uzmanība, jo gandrīz visi koki ir pakļauti mehāniskajiem bojājumiem. Lai saglabātu Rīgas centra ielu apstādījumus ir nepieciešama visu ielu malās augošo koku rūpīga apsekošana un uzskaitīšana.

Rīgas apstādījumu vēsture

    Pirmās liecības par Rīgas parkiem, dārziem un skvēriem saglabājušās no viduslaikiem, kad iekšpus nocietinājuma mūriem dārzus ierīkoja galvenokārt utilitārām vajadzībām. Rīgas Doma klostera pagalmā bija lielākais un vecākais Rīgas dārzs. Ārpus pilsētas mūriem bija plaša sakņu un augļu dārzu josla (Jērāns, 1988). Par pirmo sabiedrisko dārzu, kura pirmsākumi attiecas uz 1416. gadu, var uzskatīt melnalksnāju pilsētas ganību malā (tagadējais Kronvalda parks), kur Strēlnieku biedrība sāka izmantot kā medību nogabalu (Pūka u.c., 1988).
    18. gs. pirmajā pusē, pēc Rīgas pievienošanās Krievijai, pilsētā sāka strauji attīstīties dārzu māksla. Rīgā ierīkoja divus piļu un dārzu ansambļus – Ķeizardārzus, kurus rīdzinieki varēja arī izmantot savai atpūtai (Dāvidsone, 1988). Abu Ķeizardārzu ierīkošana sekmēja dārzu veidošanu pie vasarnīcām Ganību dambī un pie Rīgas apgabala muižām (Jērāns, 1988). Līdz ar dārzu un parku attīstību Rīgā sākās plānveidīga citzemju sugu ieviešana. 18. gs., sekojot Eiropas dārzu labākajiem paraugiem, no Rietumiem ieveda dažādus kokus, krūmus un puķes (Pūka u.c., 1988). 18. gs. beigās Rīgā sāka ierīkot kapsētas, kas 19. gs. rūpīgi kopto apstādījumu dēļ izveidojās par savdabīgām atpūtas vietām (Jērāns, 1988).
    18. – 19. gs. mijā dārzu mākslā regulāros dārzus nomainīja ainaviskie dārzi. Tos ierīkojot, vajadzēja daudzveidīgāku augu sastāvu nekā šai ziņā pieticīgajiem ģeometriskā stila dārziem. Jauns augu ieviešanas posms Rīgā iezīmējās ar komerciālu kokaudzētavu darbību. Pirmais šādu audzētavu 1798. g. ierīkoja J. H. Cigra (1775 – 1857). Sākumā koku, krūmu un puķu stādus ainaviskiem “angļu” dārziem J. H. Cigra iepirkt Anglijā, bet drīz vien sāka audzēt uz vietas.
    1812. gadā kara ugunsgrēkā gāja bojā daudzi dārzi ar neskaitāmiem kokiem (Pūka, 1988). Jau 1813. gadā nodibināja Priekšpilsētu apstādījumu ierīkošanas komisiju, kurai bija jārūpējas arī par apstādījumu tālāku iekārtošanu un kopšanu. Pēc A. Zvirgzda domām, apstādījumi ir visas ar augiem apaudzētas un koptas platības, kurās neiegūst augu produkciju pārtikai, koksni, grieztus ziedus un citu produkciju. Apstādījumu veidi ietver mežaparkus , parkus, dārzus, priekšdārzus, iekšpagalmu dārzus, skvērus, alejas, ielu stādījumus, kapsētas, nogāžu nostiprinājumus u.c. definīcijai atbilstošas platības.
    Apstādījumu ierīkošana guva lielu publikas atsaucību, un komisija savāca prāvus ziedojumus. Tika iestādītas alejas, iesēti zālieni. 1815. gadā tika nodibināta pastāvīga komiteja, kas par saziedotiem līdzekļiem uzturēja apstādījumus kārtībā un ierīkoja jaunus. Tika izveidots Vērmanes parks (1847. g. tas sasniedza pašreizējos apkārtmērus), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pilsētas parkiem. Vienlaicīgi tika ierīkots arī Mazais Vērmanes parks (Dāvidsone, 1988). Parks – telpiski un vizuāli noteikta teritorija, ko veido dabas elementu daudzveidība, celtnes un mazās arhitektoniskās formas (Jērāns, 1986). 19. gadsimta vidū pēc Rīgas vaļņu norakšanas sāka veidot apstādījumu joslu gar pilsētas kanālu.
    Parku, dārzu un skvēru ierīkošana plaši izvērsās pēc Dārzu pārvaldes nodibināšanas 1879. gadā, kuras pirmais direktors bija G. Kufalts. Pēc viņa projekta ierīkota lielākā daļa Rīgas parku un dārzu – Dziesmu svētku parks (bijušais Ķeizardārzs), Vērmanes dārzs, Kanālmalas apstādījumi, Dzegužkalna parks, Miera dārzs, Grīziņkalna parks, apstādījumi pie Uzvaras kolonnas, Herdera laukumā, pie RMA Anatomikuma, Alberta laukumā, pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas (Jērāns, 1988). G. Kufalta darbības laikā koku un krūmu sortiments Rīgas apstādījumos pieauga vairāk nekā 3 reizes. Pirmā pasaules kara priekšvakarā to skaits sasniedza 327 taksonus (47 skujkoki un 280 lapukoki) (Pūka u.c., 1988). 20. gadsimta sākumā sāka veidot Mežaparku, Zooloģisko dārzu un Meža kapus (Jērāns, 1988).
    1915. gadā Rīgas dārzu vadību pārņēma talantīgais daiļdārznieks un ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks. Viņš radīja varbūt vienīgi mums raksturīgu dārzu tipu, kur atspoguļojas Latvijas daba visā tās krāšņumā. Parkos tika radīti plaši zālieni, stādīti augumā un nokrāsās kontrastējoši koki un krūmi (Pūka u.c., 1988). Rīgas apstādījumos plaši ieviesa ziemciešu puķu stādījumus. Parku kompozīcijā maksimāli izmantoja attiecīgās teritorijas reljefu, bagātinot ainavu ar dažādiem arhitektūras un dekoratīvās tēlniecības elementiem. Jauna tipa dārzu ainavas vispirms parādījās Vērmanes dārzā un Bastejkalnā. 1925. gadā A. Zeidaks pilnveidoja Operas laukumu. Pilnībā tika pārveidots Strēlnieka dārzs, Grīziņkalna un Dzegužkalna apstādījumi, Miera un Arkādijas parks. Saskaņā ar viņa izstrādātajiem projektiem iekārtoja apstādījumus Daugavas krastmalā, izveidoja Ziedoņa dārzu un Maskavas dārzu. Izcila nozīme bija A. Zeidaka Rīgas Brāļu kapu izveidojumā. Pēc viņa projekta izveidoti arī Raiņa kapi. A. Zeidaks bija tas, kas parkos ienesa funkcionālismu (Dāvidsone, 1988).
    Lieli postījumi Rīgai tik nodarīti Otrā pasaules kara laikā. Pirmajos pēckara gados tika radīti skvēri – apstādījumi pie Filharmonijas, 13. janvāra ielā u.c. No 1950. – 1952. gadam tika apstādīta Esplanādes vidusdaļa. Tika izveidots Uzvaras parks. Tika rekonstruēti un nedaudz pārveidoti vairāki parki: Vērmanes dārzs, Bastejkalns (izveidots Rīgā lielākais akmens dārzs), Kronvalda parks, Maskavas parks u.c. Pēckara gados Rīgas sabiedriskos apstādījumus lielākoties projektējis talantīgs dārzu arhitekts Kārlis Barons (Pūka u.c., 1988).

Rīgas ielu apstādījumu vēsture

    Nozīmīga pilsētas sabiedrisko apstādījumu kategorija ir ielu stādījumi. Ir norādes uz „augstcelmīgo” koku alejām, ar kurām 16. gs. beigās bijuši apstādīti ceļi pilsētas tuvākā apkaimē, sugas gan nav norādītas; iespējams, ka tās varētu būt parastās meža liepas un vītoli.
    Visai nozīmīgs ir Pētera I laika mantojums: līdzās mūsu parastajai liepai Rīgā no Amsterdamas pirmo reizi ieveda Holandes liepu (Tilia vulgaris) – sugu, kas šodien Rīgas apstādījumiem piešķir neatkārtojamu savdabību. Abus Ķeizara dārzus savā starpā saistīja Ganību dambis, kas kļuva par nozīmīgu satiksmes artēriju 18. gs., izpratnē. Dambi 5 km garumā apstādīja ar vītoliem, veidojot atsevišķas braucamas un pastaigu alejas (Pūka u.c., 1988).
    Cieši apbūvētās rūpniecības pilsētās 19. gadsimtā viens no galvenajiem stādījumu veidiem bija koku rindas starp ietvi un braucamo daļu, retāk - dārzi ēku priekšā, nelieli skvēri. Aleju stādījumi uzsākti 1813. gadā pēc Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatora F. Pauluči ierosmes pamata (Rīgas…, 2003). Aleja – ceļš, kas abās pusēs apstādīts (vienā vai vairākās rindās) ar kokiem, krūmiem (Jērāns, 1981).
    1817. gadā ar jauniem stādījumiem bija papildinātas alejas pirms Kārļa vārtiem un gar pastaigu ceļu starp Smilšu vārtiem un pilsētas ganībām. Ceļš, kas veda no Smilšu un Kārļa vārtiem, tāpat tika apstādīts ar kokiem. Jauni aleju stādījumi bija ierīkoti arī 1818. gadā. 1855. gadā Priekšpilsētu apstādījumu komitejas aizgādībā atradās visas alejas ar kopējo koku skaitu – 4610 (Dāvidsone, 1988). Tieši koku aleju ierīkošana uzskatāma par priekšpilsētu komitejas galveno devumu. Līdz 1862. gadam izveidoja Basteja bulvāri, koku stādījumus gar Kr. Valdemāra, Kr. Barona un citām ielām. Ar četrām Holandes liepu rindām tika apstādīts Brīvības bulvāris (Pūka u.c., 1988) . Bulvāris – aleja ielas vidū, plata, kokiem apstādīta iela (Cepurniece u.c., 1969). 1880. gadā, kad notika pirmā koku skaitīšana, pilsētai bija alejas, koku stādījumi ielās un bulvāros 24 verstu garumā ar 10.000 kokiem, no kuriem 1500 koki bija jāaizvieto ar jauniem (Rīgas…, 2003).
    G. Kufalta laikā tika pārveidoti ielu stādījumi. Viņš kritiski novērtēja līdz šim padarīto un izvirzīja jaunus priekšlikumus. Vairākās vietās bērzu alejas nomainīja ar liepu alejām, piemēram, Elizabetes ielā starp Ganību dambi un Kronvalda bulvāri, kā arī pretī ieejai Dziesmu svētku parkā (Dāvidsone, 1988). Pilsētas attīstība dažkārt prasīja upurēt agrāk ierīkotos ielu stādījumus. 1905. gadā izstrādāja projektu Basteja bulvāra apstādījumiem starp Lielo Smilšu ielu un Kr. Valdemāra ielu.


Bruņinieku iela

Sakarā ar elektriskā tramvaja izbūvi Basteja bulvārī un bulvāra paplašināšanu vajadzēja izņemt zirgkastaņu rindu pilsētas kanāla pusē. Līdzīgi 1908. gadā, gatavojoties Slokas ielu tramvaju kustībai, vajadzēja izņemt ne mazums liepu, bet tās netika iznīcinātas, bet gan pārstādītas gar Lāčplēša ielu, Pāvila baznīcas rajonā un Arkādijas dārzā. 1909. – 1910. gadā Kronvalda bulvārī senāk stādītās papeles nomainīja ar liepām (Pūka u.c., 1988). 1912. gadā tika iestādītas liepu alejas Pārdaugavā. Jauni koku rindu stādījumi ierīkoti arī daudzās citās Rīgas ielās, kā stādāmo materiālu izmantojot galvenokārt Holandes liepas (Dāvidsone, 1988).
    20.gs pirmajā pusē alejas koki atradās šādos bulvāros un ielās: Andrēja ielā, Ausekļa ielā, Baznīcas ielā, Brīvības bulvārī, Bruņinieku ielā, Pulkveža Brieža ielā, Daugavgrīvas ielā, Elizabetes ielā, Eksporta ielā, Ganību dambī, Ģertrūdes ielā, Hanzas ielā, Jāņa Asara ielā, Jurģu ielā, Kandavas ielā, Karlīnes ielā, Ķīšezera ielā, Kr.Barona ielā, Kronvalda bulvārī, Maskavas ielā, Miera ielā, Merķeļa ielā, Rēveles ielā, Rumpmuižas ielā, Slokas ielā, Stabu ielā, Zvaigžņu ielā, Švarcmuižas ielā, Skolas ielā, Pērnavas ielā, Tērbatas ielā, Valdemāra ielā, Valmieras ielā, Šonēru ielā (Rīgas…, 2003).

Izplatītākās kokaugu sugas Rīgas apstādījumos

    1983. – 1985. gadā R. Cinovska vadībā ZA Botāniskā dārza Dendrafloras laboratorijas darbinieki veica pilsētas apstādījumu detalizētu dendroloģisku apsekošanu. Obligāts priekšnoteikums šim darbam bija koku un krūmu taksonomiskā pareizības noteikšana. Sabiedriskās lietošanas apstādījumos – parkos, dārzos, skvēros un ielu stādījumos – tika konstatēti 354 koku un krūmu taksoni, no tiem 198 pieskaitāmi pie sugām, 103 pie kultivāriem (dekoratīvajām formām, šķirnēm), 8 taksoni ir pasugas, 11 – varietātes, 4 – savvaļas formas, bet 40 – hibrīdās sugas un hibrīdi. Latvijas florai piederīgas 45 sugas, visas pārējās (88%) ir svešzemju koki un krūmi.
    Visbiežāk kultivētās koku sugas sabiedriskajos apstādījumos – parkos, dārzos un skvēros ir šādas: Holandes liepa (Tilia vulgaris), parastā liepa (Tilia cordata), parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum), parastā kļava (Acer platanoides), āra bērzs (Betula pendula), parastais ozols (Qercus robur), asā egle (Picea pungens), parastā goba (Ulmus glabra), ošlapu kļava (Acer negundo), parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia), rietumu tūja (Thuja occidentalis), Petrovskas papele (Populus petrowskyana), piramidālais ozols (Quercus robur ‘Fastigiata’), baltā robīnija (Robinia pseudoacacia), parastais osis (Fraxinus excelsior), Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica), parastā ieva (Padus avium), Ledebūra lapegle (Larix ledebouri), platlapu liepa (Tilia platyphyllos), parastā vīksna (Ulmus leavis).
    Visbiežāk stādītās krūmu sugas ir šādas: spožā klintene (Cotoneaster lucidus), parastais celiņš (Syringa vulgaris), kārpainais filadelfs (Philadelphus pubescens), Tatārijas sausserdis (Lonicera tatarica), Alpu vērene (Ribes alpinum), Vanhuta spireja (Spirea vanhouttei), rievainā roze (Rosa rugosa), Lemuāna filadelfs (P. coronarius), strauta sniegoga (Symphoricarpos rivularis), kaillapu roze (Rosa glabrifolia), sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa), matainais ceriņš (Syringa villosa), vārpainā korinte (Amelanchier spicata), kokveida karagāna (Caragana arborescens).
    Pamatotu slavu Rīgai no dendroloģiskā viedokļa jau sen piešķīra retumi centrālās daļas apstādījumos, tādi kā ginks (Ginko biloba), gurķu magnolija (Magnolia acuminata), Amerikas ragukoks (Gymnocladus dioicus), ošlapu pterokādija (Pterocarya fraxinifolia) u.c. Šīs sugas ir unikālas Latvijā un arī visā Baltijā.
    Ielu apstādījumos ir mazāk sugu daudzveidība nekā parkos un dārzos. Rīgas centrālās daļas ielu stādījumos visbiežāk stādītas šādas sugas (A. Zvirgzda 1984. g. dati): Holandes liepa (Tilia vulgaris), parastā liepa (Tilia cordata), parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum), āra bērzs (Betula pendula), platlapu liepa (Tilia platyphyllos), parastā kļava (Acer platanoides), parastā vīksna (Ulmus leavis), purva bērzs (Betula pubescens), garlapu papele (Populus longifolia), Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica).
    Vislielākais koku un krūmu taksonu skaits fiksēts kanālmalas apstādījumu joslā (129), tad Kronvalda parkā (126) un apstādījumos pie Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (109) (Pūka u.c., 1988).

Apstādījumu nozīme pilsētā

    Izmaiņas pilsētas vidē aizvien vairāk ietekmē iedzīvotāju veselību. Negatīvās vides izmaiņas pilsētā izpaužas kā:


    Liela nozīme vides stāvokļa uzlabošanā pilsētās ir apstādījumiem. Dānijas apstādījumu speciālisti ir minējuši desmit argumentus zaļo teritoriju (apstādījumu) saglabāšanai un veidošanai pilsētā:
    Apstādījumu struktūrā liela nozīme ir kokiem. Tie iespaido pilsētas klimatu 10 reizes vairāk nekā zālieni, jo to lapotnes platība salīdzinot ar koka aizņemto platību, t.sk., zāliena platību pārsniedz 10 reizes (Rīgas…, 2003).

Apstādījumu ietekme uz pilsētas mikroklimatu

    Kopumā parki pilsētās veido savu raksturīgu mikroklimatu, kas atšķirīgs no apkārtējās teritorijas ar temperatūras, mitruma un vēja režīmu, līdz ar to ietekmējot gan tuvākās apkārtnes mikroklimatu, gan visas pilsētas klimatu kopumā.
    Visplašāk analizēts parku termiskais mikroklimats. Pētījumi ir parādījuši, ka parks naktīs ir relatīvi vēsāks nekā apbūvētā apkārtējā teritorija un ietekmē arī apkārtējās teritorijas temperatūras pazemināšanos. Dienas laikā parku ietekme ir mazāka un tas var būt pat siltāks kā apkārtne. Temperatūru atšķirības starp parku un apkārtējo apbūvēto vidi ir atkarīgas no virknes parametru, nozīmīgākais no kuriem ir parka izmēri. Temperatūru atšķirības (par 40%) ir atkarīgas no vēja ātrums un mākoņainība, kā arī - attālums no parka robežas ar apbūvēto teritoriju.
    Koki regulē termisko mikroklimatu divos veidos:

  1. koku lapotne absorbē saules radiāciju un rada ēnu, tādējādi pazeminot tuvu augsnei esošo gaisa temperatūru;
  2. koki kā vairums augu asimilē ūdeni no augsnes.
    Parki, kam raksturīga dabiska zemsega, labvēlīgi ietekmē arī nokrišņu infiltrēšanos augsnē salīdzinājumā ar ūdens necaurlaidīgajiem māju jumtu, ielu un laukumu seguma materiāliem un līdz ar to samazina ūdens apjomus, kas nokļūst kanalizācijas sistēmās, pie lielām un spēcīgām lietusgāzēm mazinot ielu pārplūšanas risku. Parki ietekmē arī gaisa piesārņojuma izkliedi pilsētas vidē filtrējot piesārņojumu (Rīgas…, 2003).

    Koki pazemina temperatūru

    Zaļajās zonās visu dienu ir vērojamas daudz zemākas temperatūras nekā blīvi apbūvētās pilsētas daļās. To nosaka lielais patērētā siltuma daudzums transpirācijā un zemes iztvaikošanas procesā. Ar kokiem un krūmiem apaugušas platības dienas gaitā dzesē ievērojami vairāk nekā parka zālājs. Naktī stāvoklis ir gluži pretējs. Parka zālāji un pļavas atdziest daudz vairāk (migla parkos), turpretim ar kokiem un krūmiem apstādītas vietas saglabā izstaroto siltumu un palīdz uzturēt mērenas temperatūras (Kruše, 1995).
    50% no gada nokrišņiem parasti iesūcas augsnē. Meži aiztur 10% nokrišņu. 30% uzņem un transpirē augi, 20% iztvaiko no virsmām. Pilsētās bez veģetācijas gandrīz 60 % nokrišņu aiztek kanalizācijā un tādējādi nenotiek iztvaikošana.
    Iztvaikošanas procesā atvēsinātais gaiss, būdams smagāks par silto gaisu, plūst uz dzīvojamajiem masīviem, kuri atrodas ar kokiem apstādīto platību malā. Ar gaisa atvēsināšanu automātiski tiek pacelts relatīvais gaisa mitrums (Rīgas…, 2003).

    Koki attīra gaisu

    Gaisa filtrēšana un attīrīšana klimatu ietekmē netieši un tā ir neatņemama pilsētas klimata uzlabošanas sastāvdaļa. To var veikt tikai veģetācija, it īpaši koki un meži. Parks var izfiltrēt 85 % gaisā esošo piesārņojošo vielu, ielu koki spēj izfiltrēt līdz 70 % šādu vielu. Pat ziemās kailie koki saglabā 60% attīrīšanas spējas (Kruše, 1995).
    Pilsētu parkos un dārzos ir 2 – 3 reizes mazāk putekļu nekā ielās. Viens kvadrātmetrs lapu virsmas var uztvert 1.5 – 10 gramu putekļu . Uz koku un krūmu lapām, kā arī zālē nosēžas līdz 72% putekļu daļiņu, kas pacēlušās gaisā. Gaisu no putekļu daļiņām vislabāk attīra tie kokaugi, kuriem ir nokarenas un raupjas lapas. Tā, piemēram, goba aiztur 6 reizes vairāk putekļu nekā papele (Veics, 1983).
    Putekļu kārta uz augu lapām nākamā lietus laikā tiek nomazgāta; tiek reducētas arī atgāzes. Oglekļa dioksīdu augi uzņem tiešā veidā un ražo skābekli (Kruše, 1995). Apgāde ar skābekli ir īpaši svarīga lēna vēja apstākļos, kad gaisa apmaiņa pilsētā ir kavēta. Visu veidu sadegšanas procesos tiek izmantots skābeklis, koki skābekļa daudzumu palielina.
    Koki rūpējas par labu pilsētu vēdināšanu, īpaši pie zema vēja ātruma. Piesārņotais siltais gaiss ceļas uz augšu, bet koku attīrītais atvēsinātais gaiss nonāk piesārņotā gaisa vietā. Šādā veidā lēna vēja apstākļos pilsēta tiek apgādāta ar svaigu gaisu.
    Kā rāda 1987. gadā veiktie pētījumi Rīgas dārzos un parkos, tad 2 rindu aleju veida apstādījumi Esplanādes parkā pie Brīvības ielas samazina svina koncentrāciju par 28%, kadmija koncentrāciju par 25%, hroma par 20%, vara par 29%. Līdz ar to vēlams saglabāt apstādījumus gar pilsētas ielām (Rīgas…, 2003).
    Daudzi koki spēj uzņemt sēra dioksīdu, tādejādi samazinot tā kaitīgo ietekmi uz apkārtējo vidi. Balzama egle (Abies balsamea) spēj saistīt līdz 180 kg šī savienojuma (pārrēķināts uz 10 kg lapu sausnas), zaļais osis (Fraxinus pennsylvanica var. Subintegerrima (Vahl) Fern.) – līdz 140 g, parastā goba (Ulmus glabra) līdz 140 g un parastā liepa (Tilia cordata) – līdz 100 gramiem.
    Augi aktīvi attīra gaisu arī no slāpekļa savienojumiem, piemēram, slāpekļa oksīda, dioksīda, kas sevišķi izdalās lielos daudzumos ar autombīļu izplūdes gāzēm.
    Apstādījumi efektīvi attīra atmosfēru arī no hlora un smago metālu savienojumiem. Baltais vītols (Salix alba) un zaļais osis (Fraxinus pennsylvanica var. Subintegerrima (Vahl) Fern.), rēķinot uz 10 kg lapu sausnas veģetācijas periodā spēj uzņemt līdz 600 g hlora savienojuma. Parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum) un Holandes liepa (Tilia vulgaris), rēķinot uz tādu pašu lapu daudzumu, inaktivē līdz 400 mg svina (Buivids, 1988).

    Koki samazina troksni

    Veģetācijas virsmas absorbē vai difūzi reflektē skaņu viļņus. Troksni iespējams samazināt par 10 dB, ja stādījumi ir attiecīgi veidoti. Visspēcīgākā iedarbība ir kokiem ar lielām lapām, kam vainags sniedzas līdz pat zemei.

Pilsētas apstākļos augošo koku īpatnības un negatīvie ietekmējošie faktori

    Kokaugu augšanu un attīstību Rīgas apstādījumos nosaka pilsētai raksturīgie ekoloģiskie apstākļi – augsnes, ūdens un gaisa režīms, augsnes un gaisa temperatūra, piesārņošana ar dūmgāzēm un kaitīgajām ķīmiskajām vielām, asfalta segums, kanalizācija un citas inženiertehniskās sistēmas, kas būtiski izmaina apstādījumu augu fizioloģiskās un bioķīmiskās norises, augšanas un attīstības gaitu.
    Kokaugu normālu augšanu un attīstību ielu stādījumos it sevišķi traucē nelabvēlīgais mitruma un gaisa režīms augsnē. Šādu režīmu pilsētā rada pastāvīga apdobes augsnes noblīvēšana, asfalta pārklāji un nokrišņu ūdens aiztecēšana pa kanalizācijas tīklu. Tā rezultātā kokaugu saknēm atsevišķos kritiskajos veģetācijas posmos trūkst ūdens un tādejādi tiek aizkavēta fizioloģiski aktīvo sakņu un vasu veidošanās. Noblīvētā augsnē samazinoties tās aerācijai, veidojas nelabvēlīgas gaisa režīms: apdobes augsnes gaisā samazinās skābekļa un palielinās CO2 daudzums un tas savukārt aizkavē fizioloģiski aktīvo sakņu attīstīšanos, kā arī traucē augam uzņemt ūdeni un minerālvielas no augsnes (Ozols, 1971).
    Pilsētas augsnei ir nabadzīgs barības elementu daudzums, jo kārtības un tīrības vārdā katra nokritusī lapiņa un zariņš tiek aizvākts vai sadedzināts. Tādēļ kokiem tik vajadzīgais trūds neveidojas.
    Kokaugu saknes kaitīgi ietekmē plīsumi kanalizācijas, gāzes, siltumtīkla un ūdens vados, kas var novest pie straujas koka bojāejas. Kaitīgas ir ne tikai dažādas vielas; bet arī strauja temperatūras maiņa; gāzes un šķīdumi savukārt izspiež gaisu no augsnes, izskalo saknes un veicina koku izgāšanos.
    Kokaugus stipri ietekmē arī dažāda veida gaisa piesārņojums. Lielāko daļu piesārņojuma veido vairāk vai mazāk pilnīgi sadeguši naftas produkti. Ielu krustojumos, kur mašīnas gaidot zaļo gaismu, darbojas tukšgaitā, uz kokaugu lapām vasarā nereti vērojamas apdeguma pazīmes. Lietus laikā viena daļa piesārņojuma izšķīst lietus ūdenī un var to paskābināt par 1 – 2 pH vienībām. Pilsētas apstākļi visnepiemērotākie ir skujkokiem. Skujas aplīp ar netīrumiem, un arī toksiskās vielas uz skujām atstāj ārkārtīgi negatīvu ietekmi (Zvirgzds, 1986).
    Ļoti neizturīgas pret kaitīgo gāzu (SO2, SO3, NO, NO2 ) saturu gaisā ir parastā kļava (Acer platanoides), ceriņi (Syringa sp.), zirgkastaņi (Aesculus sp.), bērzi (Betula sp.), parastais osis (Fraxinus excelsior), irbenes (Viburnum sp.). Diezgan izturīga ir Kanādas apse (Populus canadensis), vīksna (Ulmus sp.), robīnija (Robinia sp.), liepas (Tilia sp.), ošlapu kļava (Acer negundo). Visumā lapu koki pret gāzēm ir izturīgāki nekā skuju koki, jo, nometot lapas, augs daļēji atbrīvojas no kaitīgajiem elementiem (Mauriņa, 1974).
    Dzīvas satiksmes ielās augošie koki īpaši pakļauti mehāniskiem bojājumiem. Apsekojot apstādījumus, konstatēts, ka centrālajās ielās augošie koku stumbri 90 – 100% gadījumu ir ieskrambāti, nobrāzti vai arī tiem nodarīti vēl smagāki bojājumi. Nereti no šādiem ievainojumiem sākas trupes, vēži un citas stumbra slimības, kas noved pie koka bojāejas (Zvirgzds, 1986; Sukopp, 1993). Katru gadu ziemā ielu kaisīšanai izmantoto sāļu dēļ (nātrija hlorīds, magnēzija hlorīds, kālija hlorīds) bojā aiziet 1% no ielas malās stādītajiem kokiem (Kruše, 1995).
    Pilsētas apstākļos no 15 biežāk augošajām koku sugām tikai piecas – parasto kļavu (Acer platanoides), purva bērzu (Betula pubescens), trauslo vītolu (Salix fragilis), sarkstošo vītolu (S. rubens) un melnalksni (Alnus glutinosa) var uzskatīt par pietiekami izturīgām pret kaitēkļiem un slimībām. Pārējās sugas samērā slikti panes pilsētas apstākļus.
    Vairāk nekā 100 gadu laikā Latvijas pilsētās, it sevišķi Rīgas centra ielās, bez Holandes liepas ir izmēģinātas vairāk nekā 20 koku sugas. Konstatēts, ka samērā labi aug vēl tikai zaļais osis (Fraxinus pennsylvanica var. Subintegerrima (Vahl) Fern.) un Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica). Tie labi panes pilsētas apstākļus , vienīgi nav paredzēti apzāģēšanai. Tikai vidēji izturīga ir dienvidu pilsētās tik populārā parastā zirgkastaņa (Aesculus hippocastanum). Parastā liepa (Tilia cordata), āra bērzs (Betula pendula), parastā goba (Ulmus glabra) un parastā vīksna (Ulmus leavis) pilsētu apstākļiem nav piemēroti, tos var audzēt tikai plašos parku apstādījumos vai laukos. Arī līdz šim visizplatītākās papeļu sugas un šķirnes, neraugoties uz izcilu ātraudzību, pilsētu apstādījumiem nav piemērotas.
    Visa pilsētas apstākļu kompleksa vienlaicīga iedarbība veicina koku un krūmu straujāku novecošanu. Kokaugi nesasniedz maksimālos izmērus, tiem agrāk sākas zariņbire, iekalst zari, veidojas stumbra koksnes trupe, attīstās piepes un tie priekšlaicīgi aiziet bojā. Jebkura ekoloģiska faktora (vai tā būtu gaisma, mitrums, barības vielas, temperatūra utt.) straujas izmaiņas, tāpat kā jebkurš cits dzīvs organisms, reaģē jūtīgāk, nekā tad, ja būtu mainījies lēnām, pakāpeniski, pieradinot pie izmaiņām koka fizioloģiskās sistēmas, vielu uzņemšanas, pārveidošanas un pārvadīšanas sistēmas (Zvirgzds, 1986).

Ielu koku stāvokļa kritēriji

    Ielu kokiem jāatbilst īpašām prasībām. Tie nedrīkst būt pārāk lieli, lai tos varētu ērti pārstādīt un stādīt pietiekami tuvu. Rindas vai alejas stādījumā kokiem jāaug vienādi strauji vienādos augšanas apstākļos, citādi starp tiem sāksies konkurence – spēcīgākie nomāks un beidzot iznīcinās vājākos, realizēsies prasta dabiskā izlase. Tas būtu pieļaujams dabiskās audzēs vai neregulāros stādījumos, bet rindu un aleju pašizretināšanās nav pieļaujama, tā ir pat kaitīga.
    Rindu stādījumā koku vienādumam jāizpaužas arī to vienādā izskatā. Tāpēc pilsētu ielu stādījumos īpaša nozīme ir veģetatīvi (klonveidā) pavairojamu koku paraugiem, šķirnēm, kuru īpašības relatīvi nemainīgos vietas apstākļos ir konstantas un iepriekšzināmas.
    Viena no tādām koku šķirnēm – kloniem jeb, pareizāk sakot, klonu grupām – tika ievērota jau 19. gadsimta vidū un pēc tam ļoti plaši pavairota un izmantota pilsētu ielu un citos apstādījumos, kas aizņem nelielu platību. Tā ir Holandes liepa (Tilia x vulgaris) – domājams, starp dabā izaugušiem stādiem atrasts mūsu parastās liepas (Tilia cordata) un platlapu liepas (Tilia platyphyllos) hibrīds. Pašlaik šī mākslīgi radusies, cilvēka saglabātā liepa arvien vēl aug daudzu Eiropas pilsētu ciešās apbūves apstādījumos. Rīgas centra apstādījumos vēl 20. gadsimta 30. gados apmēram 80% koku bija Holandes liepas. Pēdējos gadu desmitos augsnes un gaisa piesārņojuma, transportlīdzekļu pārblīvējuma, sausuma sabiezinājuma un šī apstākļu kompleksa radīto seku dēļ vismaz puse Rīgas centra ielās augošo liepu ir aizgājušas bojā.
    Sākotnēji koki pilsētas ielās tika stādīti samērā cieši, parasti ~ 4 m attālumā cits no cita. Lielus kokus šādā attālumā varēja audzēt tikai ar noteikumu, ka to vainagi ik pēc 5 -7 gadiem tiks apgriezti un veidoti. Koku augstums nedrīkst pārsniegt 5 – 8 m, jo tādiem nelieliem kokiem attālums starp sūcējsaknēm un lapām ir samērā pastāvīgs un nelabvēlīgos pilsētas ielas apstākļos kokam izdevīgs, arī sakņu sistēmas ilgstoši saglabājas kompaktas, seklas un, tāpat kā vainagi, savstarpēji nekonkurē (Zvirgzds, 1986).

Literatūra
  1. Buivids K. 1988. Dzīves vides kvalitāte. Apdzīvotu vietu meži un dārzi. Rīga: Zinātne, 12 -15.
  2. Cepurniece S., Gūtmanis A., Lukstiņš G., Strazdiņa V., Vīlipa R. 1969. Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne, 104.
  3. Dāvidsone I. 1988. Rīgas dārzi un parki. Rīga: Liesma, 159 lpp.
  4. Galenieks P. 1950. Botāniskā vārdnīca. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 219 lpp.
  5. Jērāns P. 1981. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sēj. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 147.
  6. Jērāns P. 1986. Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sēj. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 537 – 538.
  7. Jērāns P. 1988. Enciklopēdija Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 510.
  8. Kruše P., Kruše M., Althauss D., Gabriēls I. 1995. Ekoloģiskā būvniecība. Rīga: VAK apvienība „Arkādija”, 398 lpp.
  9. Mauriņa H. 1987. Augu fizioloģija. Rīga: Zvaigzne, 358 lpp.
  10. Ozols A., Pētersons E., Ripa A. 1971. Augšanas apstākļu uzlabošana kokaugiem Rīgas pilsētas apstādījumos. Daiļdārzniecība VIII. LPSR ZA, 99 – 105.
  11. Pūka D., Cinovskis R., Bice M., Ieviņš S. 1988. Rīgas sabiedriskie apstādījumi: Īsa vēsture, koki, krūmi, ziemcietes. Rīga: Zinātne, 86 lpp.
  12. Rīgas vēsturiskā centra apstādījumu teritoriju inventarizācija. 2003. Pārskats, SIA TOP VIDE, 84 lpp.
  13. Sukopp H., Wittig R. 1993. Stadtökologie. Stuttgart, Jena, New York: Gustav Fisher Verlag, 402 lpp.
  14. Veics V. 1983. Krāšņumaugu un apstādījumu ABC. Rīga: Zvaigzne, 134 lpp.
  15. Zvirgzds A. 1986. Koks pilsētā. Rīga: Zinātne, 94 lpp.