Saturs:
Hemagllutinīns un neijraminidāze
Neopterīns - viela, kuru sintezē monocīti un makrofāgi - gamma interferona ietekmē. Neopterīns pirmo reizi tika atrasts 1967. gadā urīnā , bet vēlāk arī cilvēka asinīs.Pacientiem ar vīrusu saslimšanām 1979. gadā tika atrasts neopterīns palielinātā koncentrācijā.. Pierādīts, ka perifēro asiņu limfocītu antigēnā stimulācija noved pie tā, ka daudzkodolu šūnas sāk producēt neopterīnu. Vairākkārtēji pētījumi rāda, ka neopterīna biosintēze ir cieši saistīta ar šūnu imūnās sistēmas aktivāciju. Paralēli imūnajai reakcijai palielinās arī neopterīna koncentrācija, tas notiek pirms klīnisko simptomu parādīšanas un antivielu rašanos pie infekciju saslimšanu . Tāpēc neopterīna līmeņa noteikšana cilvēka ķermenī ir ļoti noderīga priekš slimību kontroles, kuras ir saistītas ar šūnu imunitātes aktivāciju. Neopterīna mērīšanu izmanto imunomodulatoru terapeitiskā efekta noteikšanai(interferonu , interleikīnu TNF ) , īpaši onkoloģijā, kā arī pie nieru transplontācijām, sirds un kaula smadzeņu pārstādīšanām, tā kā palielināts neopterīna līmenis tiek novērots 1-2 dienas pirms klīniski parādās slimības paasinājums, vai arī gadījumos, kad netiek pieņemts implantants
Ķīmiski neopterīns ir kā pirazīna - piramidīna atvasinājums, bet tieši - 2-amino-4-hydroxy-6-(D-erythro-1',2',3'-tydroxypropyl)-pteridine. Bioķīmiskais avots ir guanozintrifosfāts (GTF). Enzīma GTF - ciklohidrolāze I ietekmē guanozintrifosfāts pārvēršas par 7,8 -dihidroneopterīntrifosfātu, no kura, savukārt, veidojas lielākā daļa zināmo pteridīnu, kā neopterīns, 7,8 -dihidroneopterīns, 5,6,7,8 -tetrahidrobiopterīns un dihidrofolskābe . Salīdzinot ar neopterīnu un 7,8 -tetrahidrobiopterīnu, kuriem nav specifisku saistīšanās vietu 5,6,7,8 -tetrahidrobiopterīns ir vairāku monooksigenāžu kofaktors, piemēram, fenilalanīna hidroksilāzei, tirozīna hidroksilāzei, triptofāna 5-hidroksilāzei un nitrīta oksīda sintetāzei. . Lai 5,6,7,8 -tetrahidrobiopterīns varētu veidoties, ir nepieciešama PTPS/6 piruvolterahidrobiopterīna sintetāze, kas ir dažādas cilvēka šūnas. Cilvekā monocītos / makrofāgos PTPS/6 piruvolterahidrobiopterīna sintetāzes aktvitāte ir zema, tādēļ pārsvaru pār biopterīnu gūst 7,8 -dihidroneopterīna un neopterina sintēze. Neopterina un tā atvasinājumu sintēze cilvēka monocītos /makrofāgos stimulē T-limfacīti.
Gripa-smaga vīrusu infekcija. Slimību izraisa vīrusa (Myxovirus influenzae)un tas pēc izplatības un biežuma ieņem pirmo vietu pasaulē. Bieži izraisa epidēmijas: vairākās pasaules malās un dažās valstīs dažu gadu laikā. Epidemījas var rasties jebkura laikā, bet lielākoties koncentrējās laikā, kad gaisā ir liels mitrums . 1933 gadā U. Smits, P.Leidloits un F.Endrus noskaidroja, ka gripas cēlonis ir filtrējošs vīruss, bet preti saslimšana tika aksperimentāli radīta uz seskiem. Izraisītājs bija nosaukts par A gripas vīrusu . B gripas vīruss bija atklāts 1940.gadā, C tips- 1949 gadā. Pašlaik ir zināms, ka gripu var izraisīt visu tris tipu vīrusi. A un B tipa vīrusi ātri mainās, katram no tiem ir vairāki štammi, antigēnie varianti . Šobrīd efektīvas gripas specifiskās terapijas nepastāv, bet zināmās antibiotikas neizrāda efektīvu iedarbību ne uz vienu no vīrusa tipiem.
Gripas vīruss (Myxovirus influenzae ) pieder pie ortomiksovīrusu dzimtas. Izpētot gripas vīrusa atruktūru, ir pierādīts, ka vīrusa daļas ir apļveida, diametrs 80- 120 nm . Katra daļa sastāv no 1% RNS, 70-75% proteīna, 20-24% lipīdu, 5-8% karbohidrātiem. (Stuart-Harris CH. et.al., 1985). Vīruss serde satur vienpavediena negatīva RNS ķēdi, kura sastāv no 8 fragmentiem (molekulārais fragmentu svars svārstās no 3x105 līdz 1x106 kuri kodē 10 vīrusa olbaltumus. RNS fragmentiem ir kopēja olbaltumu kapsula, kura tos savieno, veidojot nukleoproteīdu. No ārpuses vīruss ir klāts ar lipīdu kapsulu. . Tieši lipīdi ir atbildīgi par to smago intoksikāciju, kura cilvēkam rodas slimības laikā. Uz vīrusa virsmas atrodas izciļņi ( glikoproteīni - sarežģīti olbaltumi, kuru sastāva ietilps ogļūdeņraži un to derivāti ) - hemaglutīnīns - ārējais gripas vīrusa olbaltums, kurš nodrošina vīrusa spēju piesaistīties pie saimnieka šūnas ( nosaukts pēc spējas aglutināt eritrocītus ) un nejraminidāze - ārējais gripas vīrusa olbaltums, kurš nodrošina, pirmkārt, vīrusa daļas spēja iekļūt šūnā, otrkārt, vīrusu daļām izkļūt no šūnas pēc vairošanās ( ferments ). Nukleoproteīds ( tā arī sauktais S - antigēns ) patstāvīgs savā struktūrā un nosaka vīrusa tipu ( A , B vai C ). Ārējie antigēni ( hemaglutinīns un nejraminidāze - V - antigēni ), turpretī ir mainīgi un nosaka dažādus štammus viena vīrusa tipā. Tieši A grupas vīrusi ir atbildīgi par smagu epidēmiju rašanos un pandēmijām. (Stuart-Harris. et.al., 1985). Ir zināmi vairāki A tipa vīrusa paveidi, kuri klasificējas pēc ārējiem antigēniem - hemagllutimīnu un neijraminidāze. Šobrīd ir zināmi 15 hemagllutinīna ( Ha ) un 10 neijraminidāzes ( Na ) vīrusa gripa A apakštipi, kuri cirkulē starp mugurkaulniekiem . Pēc vīrusoloģiskajiem , imunologiskajiem un seroarheoloģiskajiem pētījuma rezultātiem epidēmijas un pandēmijas, sākot no 1889. gada, bija vīrusu radītas, kuri satur hemagllutinīnu H1, H2 vai H3 un neijraminidāzi N1 vai N2 . Šie izraisītāji ir apvienoti tris cilvēka A gripas vīrusa apakštipos: A(H2N2) un A(H3N2), kuri parādās ar zināmu cikliskumu. Gripas vīrusu īpašībām kurām ir principiāla nozīme - specifiska attiecībā pret saimnieku . Tā ir prasme ar hemagllutinīna molekulām atšķirt vīrusa specifiskās receptoru galaktozes uz saimnieka šūnām. Gripas vīrus ir īpaši izturīgs zemās t - tas var saglabāties divas vai tris nedēļas pie 4C.Sasilšana pie 50 - 60C izsauc vīrusa inaktivāciju uz dažām minutiem, dezinficējošo līdzekļu iedarbība - momentāni.
Hemagllutinīns un neijraminidāze.
Vīrusa strukturālās izmaiņas galvenokārt skar divus ārējos olbaltumus, kuri ir "iegremdēti" vīrusa ārējā lipīda apvalkā. Tie ir hemagllutinīns un neijraminidāze ( tā sauktie - V - antogēni ). Tie nosaka dažādus vīrusa tipa štammus un apakštipus. Hemagllutinīns olbaltums numur viens. Tā uzdevums ir sākotnējā saimnieka šūnas "atpazīšana " ( bez tā nav iespējama turpmākā iekļūšana vīrusa šūna ), organizmā pretvīrusu svešķermeņi veidošanu un pretvīrusa imunitātes formēšanu. Šī olbaltuma struktūra ir ļoti sarežģīta un tai ir triskarša molekulas forma. Hemagllutinīna uzbūve nosaka, kurā no šūnām vīruss var iekļūt un kurā nē. Piemēram, vīrusi var iekļūt cilvēka šūnas, bet nevar cūkas vai putna šūnās. ( Ludwig S. et al .,1995.) Ir zināms 15 hemagllutinīna tipi ( H1 - H15 ), kuri atbilst 15 A gripas vīrusa apakštipiem. No šiem vīrusiem tikai H1, H2, un H3 apakštipi izsauc cilvēka saslimšanu. Pārējie apakštipi izsauc saslimšanu putniem un daudziem zīdītājiem. Uz hemagllutinīna triskaršas molekulas virsmas ir rajoni kurus sauc par " antigēnu domēnam ". Tieši šie domēni " uz sevi " izsauc pretvīrusu antivielu sintēzi. Organismā izveidojušās antivielas savienojas ar atbilstošajām hemagllutinīna domēnam un bloķē to (neitrolīze). Tā vīruss zaudē spēju iekļūt šūnās un izraisīt tālāko infekcijas izplatīšanos organismā. Otrais vīrusa olbaltums - neijraminidāze. Tā ir nākošā pēc hemagllutinīna, kas pievienojas procesā, kur vīrus iekļūst šūnā. Pēc vīrusa replikācijas (savairošanās ) šūnas iekšienē šis ferments piedalās meitas virionu "iziešanā " no inficētās šūnās. Ir zināmi 10 neijraminidāzes tipi (N1 - N10). Šim olbaltumam tāpat ir nozīme pretgripas imunitātē..
