Betula nana L. (Pundurbērzs)

    0,2-0,8 m augsts, bieži līdz pusei sūnās slēpts krūms, retāk saniedz 1,2 m augstumu. Zari ložņājoši, mazliet pacili, izplesti, jaunie ar īsiem, samtainiem matiņiem, vēlāk bieži vien gandrīz pilnīgi kaili. Miza sarkanbrūna līdz tumši brūnai, spīdīga. Lapas ieapaļas, 0,4-1,5 cm garas un 0,5-1,5 cm platas, bieži platākas nekā garas ar 1-2, retāk līdz 4 cm gariem kātiņiem (skatīt 4. pielikumu). Abpusēji ar 2-4 sānu dzīsliņām. Jaunās lapas lipīgas, apakšpusē ar izklaidus matiņiem, pilnīgi attīstītas – kailas vai ar matiņiem dzīslojuma stūros, virspusē tumši zaļas, spīdīgas, apakšpusē gaišākas. Lapu pamats noapaļots vai mazliet sirdsveidīgs, gals dažkārt it kā nošķelts. Lapu malas strupi zobainas. Vīrišķo ziedu spurdzes 0,5-1,5, retāk līdz 2 cm garas, 1,5-2 mm platas. Putekšnīcas dzeltenas, seglapas brūnas. Sievišķo ziedu spurdzes ovālas, gaiši brūnas, 5-10, augļu laikā līdz 12 mm garas, 3-5, augļu laikā līdz 6 mm platas, ar īsiem matainiem kātiņiem. Seglapa 2,5-3 mm gara. Riekstiņš apmēram 2 mm garš, 1 mm plats. Riekstiņa spārni 3-5 reizes šaurāki par augli. Zied aprīļa beigās, maijā (Starcs, 1925; Eitingens, 1951; Pētersone, 1955).

Savvaļā aug Ziemeļeiropā, Viduseiropā, no Arktikas uz dienvidiem līdz Kaļiņingradai.

    Latvijā pundurbērzs ir aizsargājama suga – Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Biežāk sastopams Vidzemes un Latgales zāļu un sūnu purvos, uz dienvidrietumiem no Daugavas reti. Līdz šim zināmas apmēram 50 pundurbērza atradnes. Sugas izplatība attēlota 1.2. attēlā. Pundurbērzs vairākās vietās atrasts fosilā stāvoklī. Tas ir arktiskās floras relikts (Pētersone, 1955).

Variē pēc lapu formas - var. flabellifolia Hook.

    Ļoti reti sastopami šādi hibrīdi:

Arktiskajos apgabalos pundurbērzu izmanto apkurei un briežu barībai (Starcs, 1925; Pētersone,1955).