Koks, retāk satopamas krūmveida formas, līdz 30 m augsts. Vainags iegarens. Stumbrs samērā taisns, slaids ar gludu, baltu mizu. 10…20 gadus veciem kokiem sākot no stumbra pamata un augstāk miza kļūst melngani pelēka, saplaisājusi un kreveļaina. Zari pārklāti ar kārpainiem dziedzerīšiem, jaunie piezari ar ļoti īsiem matiņiem, vecie zari kaili, nokareni. Lapas trīstūrainas vai rombveida ovālas, plānas, virspusē spilgti zaļas, spīdīgas, apakšpusē gaišākas, lipīgas, 4-7 cm garas. Lapas gals nosmailots, malas divkārt zāģzobainas. Dzīslojums plūksnains, sāndzīslas 3-5 pāri. Vīrišķo ziedu spurdzes 3-10 cm garas, nokarenas, no sākuma zaļas, vēlāk iesarkani brūnas, bet ziedēšanas laikā dzeltenas, kopā 2-3. Sievišķo ziedu spurdzes īsu sānu piezaru galos zem vīrišķo ziedu spurdzēm, 1,5-3 cm garas, 0,8-1 cm platas, cilindriskas, sākumā gaiši zaļas, vēlāk brūnas uz augšu stāvošas, bet pēc apputeksnēšanās noliecas uz leju, kopā 2-3. Putekšņlapas 2-3. Seglapas augļu laikā zaļas vai brūnganas. Drīksnas sarkanas, ne garākas par seglapām. Augļi – riekstiņi – ovāli, katrā pusē ar spārnu, kas ir 2-3 reizes platāks par augli.

    Āra bērzs zied aprīli, maijā reizē ar lapu plaukšanu. Ziedoša bērza zariņš apskatāms 1. pielikumā. Augļi nogatavojas jūlija beigās, augusta sākumā. Koks sāk ziedēt sasniedzis 10 un vairāk gadu vecumu. Āra bērzs ir ātri augoša koku suga. 40-50 gadu vecumā sasniedz pilnu augumu garumā. Mūža ilgums ir apmēram 150 gadu (Starcs, 1925; Pētersone, 1955; Lange, 1978).

    Izplatības areāls ļoti plašs: no Atlantijas okeāna līdz Vidus Sibīrijai, dienvidos aug arī Krimā un Kaukāzā. Latvijā āra bērzs ir visbiežāk sastopamā un visplašāk izplatītā bērzu ģints suga (Pētersone, 1955; Lange, 1978, Cinovskis, 1979). Tas ir iecienīts parku un apstādījumu koks, kur nereti veido skaistas birztalas vai alejas. Sevišķi dekoratīvi ir āra bērza garie, nokarenie bārkstveida zari, kas piešķir visam vainagam īpatnēju skaistumu (Cinovskis, 1974).

    Gaismas ziņā āra bērzs ir viens no visprasīgākajiem kokiem, savukārt augsnes ziņā tas ir vispieticīgākais, labi piemērojas dažādiem augšanas apstākļiem. Šī suga labāk aug irdenā, vienmērīgi mitrā un  trūdvielām bagātā augsnē, taču pietiekami labi aug arī samērā sausās un pat akmeņainās augsnēs. Sastopams arī birztalās tīrumu vidū, kur veido Latvijai raksturīgo ainavu. Tas ir izturīgs pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem (Lange, 1978).

    Suga nav viendabīga. Āra bērzam ir vairākas morfoloģiskas formas un varietātes: var. vulgaris (Regel) H. Winkl., var. arbuscula (Fries) H. Winkler, f. elegans hort., f. typica A. u. G., f. purpurea hort., f. fastigiata hort., f. denticulata A. u. G., f. dalecarlica B. u. G., f. youngii hort., f. tristis Schneid., f. carelica hort., f. subcordata Lonacz., f. cuneata Schneid. (Starcs, 1925; Lange, 1978; Cinovskis, 1979; Cinovskis, 1993).

    Izplatīti šādi hibrīdi: Betula pendula Roth.  Betula pubescens Ehrh., Betula pendula Roth.  Betula humilis Schrank. un B. pendula Roth.  B. nana L. (Starcs, 1925; Cinovskis, 1993).

    Saimnieciski ļoti nozīmīga koku suga. Āra bērza koksne ir cieta un smaga, dzeltenīgi balta, ar samērā labām mehāniskajām īpašībām un lielu siltumietilpību, bet mitrumā neizturīga, ātri bojājas, tāpēc to neizmanto būvniecībā. Izmanto par kurināmo, finieru un mēbeļu ražošanā. No mizas iegūtos produktus izmanto linoleja izgatavošanai. No tāss gatavo dažādus dekoratīvus izstrādājumus. (Lange, 1978; Kundziņš,1987).