Pētījumus par bērzu ģints sistemātiku, izplatību un ekoloģiju ir veikuši zinātnieki gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā. Sākotnēji āra bērzs B. pendula Roth. Latvijas teritorijā ir minēts kā B. alba L. J. B. Fišera darbā “Versuch einer Naturgeschichte von Livland” (Fischer, 1778). Šajā darbā pirmo reizi minēts arī pundurbērzs B. nana L. Jāatzīmē, ka Fišers B. pendula Roth. un B. pubescens Ehrh. aprakstījis kā vienu sugu B.alba L. Vēlāk 1882. gadā J. Klinge darbā “Flora von Estland, Livland und Curland” B. pendula Roth. min kā B. verrucosa Ehrh (Klinge, 1882). Kādu laiku abi vārdi literatūrā lietoti kā sinonīmi. Pirmās ziņas par purva bērzu B. pubescens Ehrh. sniedz J. G. Fleišers darbā “Flora der deutschen Ostseeprovinzen Esthland, Livland und Kurland” (Fleischer, 1839). Savukārt zemais bērzs B. humilis Schrank. pirmo reizi Baltijas valstīs aprakstīts C. F. Lēdeboura darbā “Flora Rossica” (Ledebour, 1850).

    Lielākā daļa autoru atzīst, ka Latvijā savvaļā sastopamas četras bērzu ģints sugas: B. pendula Roth., B. pubescens Ehrh., B. humilis Schrank. un B. nana L. (Bickis, 1935; Eitingens, 1951; Pētersone, 1955; Lange, 1978; Cinovskis, 1993; Zviedre, 2003). K. Starcs ir pieminējis arī piekto sugu – B. tortuosa Ledeb. (Līkumaino bērzu). K. Starcs devis aprakstus arī vairākiem hibrīdiem: B. pendula Roth. × B. pubescens Ehrh., B. pendula Roth. × B. nana L., B. pendula Roth. × B. humilis Schrank., B. humilis Schrank. × B. pubescens Ehrh., B. pubescens Ehrh. × B. nana L. un B. humilis Schrank. × B. nana L. Hibrīdu skaits variē pat viena autora dažādos darbos. Lielākajai daļai hibrīdu izplatība nav noskaidrota (Starcs 1924/27; Starcs, 1925).

    Neskaidra taksonomiskā piederība ir karēlijas bērzam (B. pendula f. carelica hort.), kas ir kultivēta bērza forma un diezgan plaši sastopama vairāk uz ziemeļiem. Daži pētnieki to apraksta kā āra bērza formu - A. Pētersone, A. Zviedre (Pētersone, 1955; Zviedre 2002), taču mūsdienās uzskata, ka Karēlijas bērzs radies no patstāvīgām sugām kāda vīrusa iedarbības rezultātā (Kundziņš, 1987; Cinovskis 1993).

    Pieaugot bērzu nozīmei mežaudzēs, ir palielinājies pētījumu skaits par šo ģinti, kā rezultātā tiek minēts arvien lielāks skaits dažādu formu un varietāšu. Saskaitot dažādu autoru darbos minētās un aprakstītās bērzu formas un varietātes, redzams, ka to ir vairāk nekā trīsdesmit. Tomēr daļai no tām nav taksonomiskas nozīmes, izplatība savvaļā un sistemātika nav skaidra, rezumē autori (Starcs, 1925; Pētersone, 1955; Lange, 1978; Cinovskis, 1993).

    Bērzu ģints sistemātika un morfoloģija zinātniekiem jau kopš Linneja laikiem ir sagādājusi grūtības, jo sugas un hibrīdi ir ļoti mainīgi. Tos ir grūti atšķirt pēc tādām klasiskajām morfoloģiskajām pazīmēm, kā koka vai krūma forma, izmēri, lapas forma un izmēri, un augļi. Iespējams tas ir iemesls, kāpēc tiek izdalīts liels skaits formu un paveidu (Данченко, 1990).