Amēbu raksturīgākā pazīme –reaģēt uz apkārtējās vides kairinājumiem, veidojot pseidopodijas un tādējādi pārvietojoties.

Uzvedība uz kairinājumu: pozitīva, ja barība, gaisma :  negatīva – sāls.

Vairojas bezdzimumiski, daloties uz pusēm – t.i. mitotiski, DNS molekula divkāršojas interfāzē.

Dzimumvairošanās: nav divu dzimumšūnu saplūšana, bet ir šūnu dalīšanās uz pusēm.

Dzīves vieta: brīvdabas formas sālsūdeņos un nelielos saldūdeņos ar mālainu dibenu.
 Ir arī parazītiskas formas, piemēram, dizentērijas amēba.

 Pozitīva, ir barības ķēdes daļa, uzlabo augsnes struktūru.

Jūras sakņkājiem ir kaļķa čaumala un tie veido zemūdens klintis, peč dažām sugām var noteikt naftas klātbūtni pazemē.

Negatīva: dizentērijas amēba izsauc infekcijas slimību.

      Amēba un medījums   

Ja ir amēba, tad ir arī medījums. Lai sagremotu medījumu, tad amēbai jāizlaiž fermentus upura ķermenī. Kā tas notiek?

    Kāpēc amēba neaug aizvien lielāka un lielāka?   

Zinātnieki vēl aizvien pēta faktorus, kas ierobežo amēbas augšanu un liek tai sākt dalīties. Iespējamie faktori: amēbas kodola, citoplazmas un organisma virsmas attiecības un sava “kritiskā” izmēra sasniegšana.

Kad ir sasniegts dabiskā lieluma robežas, tad liekā enerģija ir jānovada. Amēbai tas notiek bezdzimumceļā daloties.  Pie spēcīgas barības un ūdens temperatūras 20 – 25 ° С amēba dalās  1 reizi diennaktī.

Kad amēba ir sasniegusi kritiskos izmērus, tad tālāk palielinās iekšējais spiediens tik ilgi, kamēr tas sāk spiest uz membrānu. Lai amēba “nepārplīstu, tā samazina šo spiedienu, daloties uz pusēm – tādējādi kopējā virsma palielinās.

Augstākiem dzīvniekiem enerģijas pārpalikums izlādējas seksuālo funkciju ceļā. Arī tiem šī seksuālā funkcija sākas tikai tad, kad organisms ir pabeidzis attīstīties.Tātad briedums nozīmē to, ka enerģija, kura vairs nav vajadzīga augšanai, tiek novadīta seksuālo funkciju veikšanai, līdzīgi amēbām.

                                                                                                                            

                                                                                        
                                                    

Amēbas dalīšanās mehānisms no ārpuses liekas vienkāršs. Interfāzē kodols dalās uz pusēm, rodas jauns kodols, pēc tam amēba maina formu un veido sev šauru iežmaugu, tad seko citoplazmas dalīšanās un pakāpeniski izveidojas 2 meišūnas. Beigās saite starp tām pārtrūks un meitšūnas atdalās viena no otras un sāk patstāvīgu dzīvi.
Bet dažreiz dažām amēbām vairošanās process nenorit tik pareizi un gadās, ka meitšūnas nespēj patstāvīgi pārraut šo saiti un atkal saplūst vienā šūnā ar diveim kodoliem. Tad šāda amēba “‘sauc palīgā” citu amēbu – “akušieri”. Palīgā sauciens notiek, izdalot speciālas ķīmiskas vielas. Zinātnieki uzskata, ka tās vielas sastāv no kompleksa, kas ietver sevī olbaltumvielu fragmentus, lipīdus un cukurus.
Acīmredzot, kad amēba dalās, tās membrānai ir sasprindzinājums, kas izsauc šo ķīmisko vielu izdalīšanos ārējā vidē. Tad amēbai, kas dalās, atsaukdamās uz ķīmisko signālu, nāk palīgā cita amēba. Tā iekļaujas starp amēbām, kas dalās un spiež uz to saiti, kamēr tā nepārplīst. ( avots: http://www.apus.ru/site.xp/049052056055124053057050057124.html)