Apraksts: Muguras bruņas (karapakss) olīvbrūnas, brūngani pelēkas vai melnas, ar dzelteniem punktiņiem vai svītriņām, vēdera bruņas (plastrons) gaiši brūnas. Karapakss savienots ar plastronu ar elastīgu skrimšļa saiti. Aste, kājas un kakls ar dzelteniem plankumiem. Gan priekškājām, gan pakaļkājām starp pirkstiem peldplēves. Aste diezgan gara: tēviņiem līdz 2/3 karapaksa garuma, mātītēm līdz 1/2. Kopējais ķermeņa garums (kopā ar asti) var sasniegt 32 cm, kaut parasti ir daudz mazāks.
Ekoloģija: Dzīvo ezeros, dīķos, vecupēs, kanālos, purvos. Labi peld un nirst, ilgi paliek zem ūdens. Visu aktivitātes periodu pavada ūdenstilpē vai tās krastā. Atrodoties krastā, briesmu gadījumā meklē glābiņu ūdenī. Ziemo ūdenstilpju dibenā dūņās; ziemošana sākas oktobrī un beidzas aprīlī. Sezonā dēj olas 1 - 3 reizes maijā - jūlijā. Mātīte smilšainā liedagā ar pakaļkājām izrok ap 10 cm dziļu bedrīti, kur iedēj 5 - 10 olas. Olas iegarenas, ar kaļķainu čaulu, 28 - 33 mm garas. Pēc olu izdēšanas mātīte bedrīti aizber. Inkubācijas periods 2 - 3 mēneši, jauni bruņurupuči (karapaksa garums 22 - 25 mm) parasti paliek zem zemes līdz nākošajam pavasarim. Dzimumgatavību sasniedz 6 - 8 gadu vecumā, kad karapaksa garums ir 9 - 12 cm.
Galvenie purva bruņurupuča ienaidnieki ir lapsas, āpši un jenotsuņi, kas izrok un aprij olas.
Pārtiek no zivīm, abiniekiem, ūdens bezmugurkaulniekiem, daži autori (Baņņikovs et al., 1977) apgalvo, ka arī no ūdensaugiem. Daži novērotāji apgalvo, ka ūdenstilpē, kurā dzīvo bruņurupucis, pa ūdens virsmu peldot zivju peldpūšļi, jo tas peldpūšļus neēdot. Aktīvs dienā un krēslā.
Izplatība: Gandrīz visa Eiropa, izņemot Lielbritāniju, Nīderlandi un Skandināviju, kā arī Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika un Vidusāzija.
Sugas statuss Latvijā nenoteikts. Tuvākā zināmā un labi izpētītā purva bruņurupuča populācija atrodas Dienvidlietuvā. Latvijas teritorijā atrasti vairāki eksemplāri. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) apkopojuši ziņas par visām atradnēm no 1820. līdz 1934. gadam: pavisam noķerti 4 īpatņi Zemgalē, 21 Kurzemē un 6 Vidzemē, no tiem 4 Liepājas apkārtnē iegūtie īpatņi glabājas Sanktpēterburgas Zooloģijas muzejā. Vienīgais zināmais gadījums, kad noķerts jauns, 4 - 5 cm garš dzīvnieks, ir 1931. gada jūnijā Ķemeros.
Arī pēdējā gadu desmitā reģistrēti vairāki bruņurupuču atrašanas gadījumi Daugavpils un Dobeles rajonā (M. Pupiņš un E.Tone, personīgie ziņojumi). Protams, nekad nevar droši zināt, vai atrastajam purva bruņurupucim ir dabiska izcelsme, vai tas ir izbēdzis no terārija vai ūdenstilpē ielaists apzināti, tomēr nozīmīgais novērojumu skaits izslēdz iespēju, ka visos gadījumos būtu bijušas kļūdas vai viltojumi, un ir jāpiekrīt, ka purva bruņurupucis Latvijā sastopams, kaut arī ļoti rets. Iespējams, ka pašreiz mūsu valstī nav nevienas stabilas populācijas.
Iekļauts Latvijas, Lietuvas un Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Kā īpaši rets, būtu stingri saudzējams, taču pašreiz trūkst pārbaudītas zinātniskās informācijas, kas ļautu izstrādāt pamatotu aizsardzības stratēģiju. Latgales zooloģiskajā dārza uzsākta Latvijā iegūto bruņurupuču pavairošanas programma.
Anguis fragilis (L.) - glodene
Apraksts: Ķirzaka bez kājām. Ķermenis čūskveidīgs, garums līdz 35 cm. Galva tikpat plata, cik viduklis, aste - ar strupu galu. Zvīņas gludas. Pieaugušam īpatnim mugurpuse dažādos pelēcīgi brūnos toņos ar bronzas mirdzumu, ļoti reti sastopami īpatņi ar ziliem plankumiem. Mazuļi - pelēcīgi ar melnām gareniskām svītrām. Acis ar plakstiņiem (čūskām plakstiņu nav). Glodenes vēderu klāj zvīņas (čūskām - vairodziņi). Tāpat kā pārējās mūsu ķirzakas, spēj briesmu gadījumā nomest asti.
Nav pamata apgalvojumiem, ka glodene esot indīga!
Ekoloģija: Mīt celmiem un saknēm bagātā zemsedzē: mežmalās, izcirtumos, priežu sausos silos. Krēslas un nakts aktivitāte. Pēc ziemošanas parādās aprīlī vai maija sākumā; pārojas maija beigās - jūnijā. Oldzīvdzemdētāja . "Grūtniecība" ilgst ap 3 mēnešu, un augustā mātītei piedzimst 6 - 12 mazuļi. Ziemošanu sāk septembra beigās dziļākās alās (līdz 80 cm dziļumā); bieži savācas vairāki desmiti kopā. Ādu met 2 - 3 reizes gadā.
Pārtiek no kailgliemežiem, sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem.
Izplatība: Visa Eiropa, izņemot Pireneju pussalas dienvidus, Skandināvijas ziemeļus un Dienvidaustrumeiropu.
Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā.
Lacerta agilis L. - sila ķirzaka
Apraksts: Garums ar asti līdz 18 - 20 cm. Pieaugušam tēviņam mugurpuse koši zaļa (vairošanās periodā), zaļgana vai pelēka ar melniem plankumiem; mātītei pelēcīga vai brūngana, arī ar plankumiem. Vēderpuse zaļgana vai bālgana. Mazuļi brūni vai pelēkbrūni. Tāpat kā pārējās mūsu ķirzakas, spēj briesmu gadījumā nomest asti.
Ekoloģija: Mīt sausās vietās ar smilšainu augsni priedēm apaugušās kāpās, izcirtumos un mežmalās, saulainās, smilšainās nogāzēs, vecu celtņu drupās un akmeņu grēdās. Savu dzīvesvietu nepamet gadiem ilgi un aizsargā no citiem savas sugas un sava dzimuma pārstāvjiem. Izteikta dienas aktivitāte. Pēc ziemošanas parādās aprīļa beigās; pārojas maija sākumā. Tēviņš pārošanās laikā ir koši zaļš. Jūnijā mātīte atrod piemērotu saulainu vietu sūnās, smiltīs vai starp akmeņiem un izdēj 6 - 10 iegarenas olas ar mīkstu apvalku. Inkubācijas periods ir 50 - 55 dienas; mazuļi izšķiļas jūlija beigās augusta sākumā. To garums (ar asti) ap 4 - 5 cm. Līdz pirmajai ziemošanai tie paspēj paaugties līdz 8 cm. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem. Dzimumgatavība iestājas pēc otrās ziemošanas, kad kopgarums ir sasniedzis ap 15 cm.
Pārtiek no kukaiņiem, kailgliemežiem, sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem.
Izplatība: Eiropa - no Francijas līdz Zviedrijai, uz austrumiem līdz Rietumkrievijai; tālāk uz austrumiem (līdz Baikālam) dzīvo cita sila ķirzakas pasuga.
Sastopama visā Latvijas teritorijā, taču ļoti nevienmērīgi. Iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Saudzējamas dzīves un vairošanās vietas.
Lacerta vivipara Jacq. - pļavas ķirzaka
Apraksts: Garums ar asti līdz 12 cm, pēc dažu autoru datiem (Sloka, 1960; Siliņš un Lamsters, 1934) līdz 16 - 17 cm, reti vairāk. Pieaugušam dzīvniekam mugurpuse brūna ar melniem plankumiem. Vēderpuse tēviņam oranža; īpaši koša tā ir vairošanās periodā; mātītei bāli dzeltena. Retumis sastopami arī pilnīgi melni īpatņi. Mazuļi melni vai ļoti tumši, parasti ar bronzas mirdzumu. Tāpat kā pārējās mūsu ķirzakas, spēj briesmu gadījumā nomest asti.
Ekoloģija: Uzturas visdažādākajās vietās, arī mitrās. Bieži dzīvo netālu no cilvēkiem: drupās, akmeņu un pat atkritumu kaudzēs. Izteikta dienas aktivitāte. Pēc ziemošanas parādās aprīļa beigās; pārojas maija sākumā līdz pat jūlijam. Oldzīvdzemdētāja. "Grūtniecība" ilgst 70 - 90 dienu, mazuļi parasti dzimst jūlijā - augustā. To skaits ir 3 - 12, garums (ar asti) 3 - 4 cm. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem. Dzimumgatavība iestājas pēc otrās ziemošanas. Ādu met 2 - 3 reizes vasarā; ādas mešanas laikā ķirzakas ir ļoti vārgas.
Pārtiek no kukaiņiem, kailgliemežiem, sliekām un citiem bezmugurkaulniekiem.
Izplatība: Pļavu ķirzaka sastopama visā Ziemeļ- un Viduseiropā un Ziemeļāzijā - no Francijas līdz Tālajiem Austrumiem un uz ziemeļiem līdz pat Ledus okeāna krastiem. Arī visā Latvijas teritorijā sastopama ļoti bieži.
Natrix natrix (L.) - zalktis
Apraksts: Garums var sasniegt 1,5 m, taču jau 1 m gari īpatņi sastopami visai reti. Galva ovāla, acu redzokļi apaļi. Mugurpuse pelēka vai zilgani melna, gadās ar maziem gaišiem punktiņiem. Vēderpuse un rīkle balta, plankumaina. Galvas katrā pusē pie pakauša dzeltenīgi oranžs, retāk balts pusmēnessveida plankums. Šie plankumi ir zalkša raksturīgākā pazīme, kas ļauj to atšķirt no citām Latvijā dzīvojošām čūskām, tai skaitā no odzes melnās formas. Nav indīgs!
Ekoloģija: Uzturas pārsvarā mitrās vietās. Labi peld, daudz laika pavada pie ūdens vai ūdenī. Izteikta dienas aktivitāte. Pēc ziemošanas parādās aprīlī. Pārojas aprīļa beigās - maija sākumā. Pārošanās laikā zalkši savācas kopā lielākās grupās: 1 - 2 mātītes un 5 - 10 tēviņi vienkopus. Jūlija beigās - augustā mātīte sameklē pietiekami mitru slēptuvi, kas spēj labi saglabāt siltumu - grauzēju alas, lapu kaudzes, iepuvušos celmus, u.tml., kur izdēj 6 līdz 35 olas. Gadās, ka vairākas mātītes izmanto vienu un to pašu ligzdu. Olas iegarenas, ar mīkstu čaulu, līdz 2,5 cm garas. Inkubācijas periods - ap 60 dienu. Mazuļi, ap 110 - 135 mm gari, izšķiļas augustā - septembra sākumā. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem; ziemošanas periods sākas septembra beigās - oktobra sākumā. Dzimumgatavība iestājas trešajā - ceturtajā gadā. Ādu met 3 - 4 reizes gadā.
Pārtiek pārsvarā no vardēm, zivīm, kurkuļiem, retāk - sīkiem zīdītājiem, putniem un lielākiem bezmugurkaulniekiem. Barību aprij dzīvu; rīšanas norise ilgst dažas minūtes līdz vairākas stundas - atkarībā no upura izmēriem. Var ilgi badoties, taču pēc tam, tiekot bie barības, ir īpaši rijīgi. Nav pamata tautas ticējumiem, ka zalkši dzerot pienu, un vēl jo mazāk tam, ka mēdzot slaukt govis.
Izplatība: Visa Eiropa, izņemot Skandināvijas ziemeļus, un daļa Āzijas - līdz pat Baikālam. Sastopams arī visā Latvijas teritorijā, taču diezgan nevienmērīgi.
Coronella austriaca Laur. - gludenā čūska
Apraksts: Garums ar asti var sasniegt 75 cm, taču parasti 50 - 60 cm. Galva īsa, ar apaļu purnu, diezgan plakana un vāji norobežota no kakla. Acu redzokļi apaļi. Muguras zvīņas bez ķīlīšiem (atšķirībā no pārējām mūsu faunas čūskām). Mugurpuses krāsa stipri variē, taču vienmēr ir vairāk vai mazāk brūna; gar muguru 2 vai 4 rindās tumši plankumiņi. Abpus galvai pa tumšai svītrai - no nāsu caurumiem līdz acīm un tālāk līdz mutes kaktiņiem. Uz skausta bieži vien tumšs, pakavveidīgs plankums. Vēderpuse gaiša: iesarkana, brūngana, pelēka, vai oranža. Nav indīga!
Ekoloģija: Parasti apdzīvo gaišus, skrajus priežu mežus, krūmiem apaugušus uzkalniņus, pļavas, un purvus. Izteikta dienas aktivitāte. Pēc ziemošanas parādās aprīlī; pārojas aprīļa beigās - maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā dzemdē 6 - 8 dzīvus mazuļus. Mazuļi uzreiz sāk medīt. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem; ziemošanas periods sākas septembra beigās - oktobra sākumā.
Barojas galvenokārt ar ķirzakām - gan mazuļiem, gan pieaugušajiem īpatņiem; retāk ar citām čūskām, īpaši jaunām odzēm. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) apraksta gadījumu, kad gludenās čūskas kuņģī atrasta 34 cm gara odze. Šie autori arī min, ka nevarēdama pievārēt lielākas ķirzakas, gludenā čūska tām norauj asti, kuru aprij. Medījumu čūska parasti žņaudz, aptinoties tam vairākas reizes apkārt, un tikai kad dzīvnieks nožņaugts, viņa to palaiž vaļā un veselu norij.
Izplatība: Gludenā čūska ir sastopama visā Eiropā, pie tam diezgan tālu uz ziemeļiem, arī Sīrijā un Kaukāzā.
Latvijā ļoti reta. Jau trīsdesmitajos gados bija ziņas par tās sastopamību Ziemeļkurzemē un Rīgas apkārtnē. Arī pašreiz ir dati par gludeno čūsku Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastē.
Iekļauta Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajā grāmatā, Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Visām atradnēm ir nepieciešama aizsardzība; tām vēlams piešķirt aizsargājamo teritoriju statusu.
Vipera berus (L.) - odze
Apraksts: Garums ar asti sasniedz 75 - 80 cm, parasti 40 - 60 cm. Galva trīsstūraina, saplacināta, labi norobežota no kakla. Purns īss un strups. Acu redzokļi vertikāli. Mugurpuses krāsa stipri variē: var būt brūna, pelēka, zaļgana, dzeltenīga, un pat vara sarkana, bet jebkuras krāsas mugurai (izņemot melnu) vidū ir vairāk vai mazāk skaidra tumša zigzagveidīga svītra; tās abās pusēs parasti ir ieapaļu, tumšu plankumu virkne. Tumšā svītra līdz ar tumšo X - veida zīmējumu uz pakauša ir odzes raksturīgā pazīme, kas nepiemīt nevienai citai Latvijas čūskai. Reizēm gadās arī pilnīgi melnas odzes, kurām raksturīgais zīmējums uz muguras nav manāms, taču arī melno odzi var viegli atšķirt no zalkša, jo tai nav zalktim raksturīgo gaišo plankumu galvas sānos. Ir aprakstīti arī gadījumi (Siliņš un Lamsters, 1934), kad atrastas vara sarkanas odzes pilnīgi bez raksta.
Odze ir Latvijas vienīgā indīgā čūska! Odzes kodiens ir bīstams gan cilvēkiem, gan mājlopiem. Mežā ejot, vēlams vilkt kājās biezus, kājas labi sedzošus apavus un bikses no blīva, bieza auduma. Ja čūska iekodusi, vēlams neeksperimentēt ar tautas medicīnas līdzekļiem, bet nogādāt cietušo pie ārsta.
Ekoloģija: Parasti apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, kur aug virši, meža stigas, u.tml. Aktīva dienā, taču medī parasti krēslā. Pēc ziemošanas parādās aprīlī; pārojas maijā. Oldzīvdvemdētāja. "Grūtniecība" ilgst ap 3 mēnešu. Augustā - septembrī dzemdē 5 - 15 līdz 22 cm garus mazuļus. Metiens pieaug līdz ar mātītes vecumu. Ziemo parasti grupās dziļās alās, bedrēs vai zem koku saknēm, sākot ar septembra beigām oktobra sākumu.
Pārtiek galvenokārt no peļveidīgiem grauzējiem un vardēm, pavasarī - putnu mazuļiem, retāk - ķirzakām. Odze medījumam iekož, sagaida tā nāvi, ko izraisa inde, un tikai tad sāk rīt. Mazuļi pārtiek no kukaiņiem, retāk no gliemjiem un sliekām.
Izplatība: Vidus- un Ziemeļeiropa, Āzijas mērenā klimata josla līdz pat Tālajiem Austrumiem. Arī Latvijā diezgan bieži sastopama.