Apraksts: Ķermeņa garums kopā
ar asti līdz 15 cm. Āda sīki grubuļaina. Mugura melna vai tumši pelēka,
vēders oranžs vai koši dzeltens ar palieliem melniem plankumiem.
Tēviņam nārsta laikā uz muguras un astes attīstās sekste jeb spurveida
ādas kroka ar pārrāvumu virs anālās atveres. Sekstei ir arī nozīmīga
loma elpošanā, jo tritoni ūdenī elpo ne vien ar plaušām, bet arī ar
ādu, un spura ievērojami palielina kopējo ādas virsmu. Astes spurai ir
zilgana, balta un oranža svītra. Arī pēc kāzu perioda, jau uz sauszemes
dzīvojot, tēviņam uz muguras ir manāmas sekstes paliekas. Mātītei
nārsta laikā nebūtiski paplašinās astes spura un bieži parādās
dzeltenīga strīpa gar muguru, taču kopējā nokrāsa nemainās.
Ekoloģija: Pavasari un vasaru (~1.05. - 15.07.) pavada ūdenstilpēs,
izvēloties dīķus, vecupes, lēni tekošus grāvjus vai kanālus, kā arī
grants karjerus. Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra
sasniedz +6...+80C. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš 80 - 600
ikru, parasti ap 150 - 200. Ikrus pielipina ūdensaugu lapu apakšpusē pa
vienam vai nelielās grupās. Kāpuri izšķiļas pēc 13 - 18 dienām un jau
nākamajā dienā pēc izšķilšanās sāk baroties ar sīkiem ūdens
dzīvniekiem. Kāpurs viegli atšķirams no mazā tritona kāpura pēc astes
izskata: tai ir ass gals (nereti tā pat beidzas ar īsu diedziņu) un
vairāki apaļi, melni plankumi. Metamorfoze notiek pēc 80 - 100 dienām
(Latvijā parasti augusta otrajā pusē), pēc tās jaunie dzīvnieki uzreiz
atstāj ūdenstilpi, un to dzīvesveids turpmāk ir tāds pats kā
pieaugušajiem. Garums šajā laikā sasniedz 40 - 60 mm. Dzimumgatavība
iestājas trešajā dzīves gadā.
Tritons pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem, īpaši - ūdensvabolēm un
gliemežiem, turklāt pārsvarā tieši ūdens fāzes laikā. Uz sauszemes ēd
ļoti maz un reti, pārsvarā sliekas, gliemjus un kukaiņu kāpurus, reti -
mazo tritonu mazuļus. Ūdens dzīves fāzē tas ir aktīvs cauru diennakti,
uz sauszemes mijkrēslī un tumsā. Dienā slēpjas lapu vai baļķu kaudzēs,
bedrēs, alās, zem kritušu koku stumbriem. Atrodams arī pagrabos un
malkas šķūņos, arī pazemes slēptuvēs, kur parasti arī ziemo - sākot no
septembra beigām.
Izplatība: visa Eiropa, izņemot Pireneju pussalu un Dienvidfranciju,
sastopams arī Mazāzijā, Kaukāzā un Rietumsibīrijā, uz ziemeļiem -
Skandināvijas un Somijas dienvidos.
Latvija atrodas tuvu lielā tritona izplatības areāla robežai, tādēļ pie
mums tas sastopams reti un nevienmērīgi. Domā, ka šīs sugas izplatību
ierobežo nevis gaisa vai ūdens temperatūra - tritons ir pietiekoši
salizturīgs -, bet gan īsā vasara, kuras laikā kāpuri bieži vien
nepaspēj iziet savu samērā garo attīstības periodu (apmēram 3 mēneši).
Atrodams gandrīz visos Latvijas novados, taču neregulāri, tikai
atsevišķās ūdenstilpēs, un daudz mazākā skaitā nekā mazais tritons,
tādēļ īpaši saudzējams. Iekļauts Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas
Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu
sarakstā. Kā būtiskākais aizsardzības pasākums minama vairošanas vietu
pasargāšana no meliorācijas, lauksaimniecības ķimikāliju ieplūdes un
zivju ielaišanas.
Apraksts: Ķermeņa garums kopā
ar asti 7 - 8, retāk - līdz 10 cm. Āda gluda. Mugura brūna,
smilšdzeltena vai zaļganpelēka (ādas krāsa stipri atkarīga no substrāta
pamatkrāsas), vēders dzeltenīgs vai bāli oranžs ar sīkiem melniem
plankumiem. Tēviņam nārsta laikā uz muguras un astes attīstās
nepārtraukta sekste jeb spurveida ādas kroka; uz pakaļkāju pirkstiem
izveidojas peldlāpstiņas. Sekstei ir arī nozīmīga loma elpošanā, jo
tritoni ūdenī elpo ne vien ar plaušām, bet arī ar ādu, un spura
ievērojami palielina kopējo ādas virsmu. Astes apakšā parasti ir oranža
apmale un perlamutrzila svītra ar melniem plankumiem. Mātītei nārsta
laikā tikai nebūtiski paplašinās astes spura; ķermeņa krāsa nemainās.
Ekoloģija: Pavasari un vasaru (~20.04. - 30.06.) pavada ūdenstilpēs,
izvēloties nelielus dīķīšus, lēni tekošus grāvjus vai grants karjerus.
Nav pārāk prasīgs pret ūdens kvalitāti - sastopams arī diezgan stipri
piesārņotās ūdenstilpēs. Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens
temperatūra sasniedz +4...+70C. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš
60 - 600 ikru, parasti ap 150. Ikrus rūpīgi ietin ūdensaugu lapās.
Kāpuri izšķiļas pēc 14 - 20 dienām; nākamajā dienā pēc izšķilšanās sāk
baroties ar sīkiem ūdens dzīvniekiem. Metamorfoze notiek pēc 60 - 70
dienām (Latvijā parasti jūlija beigās - augustā), jaunie dzīvnieki
uzreiz atstāj ūdenstilpi, un to dzīvesveids turpmāk ir tāds pats kā
pieaugušajiem. To garums šajā laikā sasniedz 35 mm. Dzimumgatavība
iestājas otrajā - trešajā dzīves gadā.
Tritons pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem - daudzkājiem, kukaiņiem,
ērcēm un citiem posmkājiem, sliekām, un gliemjiem. Ūdens dzīves fāzē
tas ir aktīvs cauru diennakti, uz sauszemes - mijkrēslī un naktī. Dienā
slēpjas lapu kaudzēs, bedrēs, alās, zem kritušu koku stumbriem. Bieži
atrodams arī pagrabos vai malkas šķūņos. Šajās slēptuvēs parasti arī
ziemo sākot ar septembra beigām.
Izplatība: visa Eiropa, izņemot Pireneju pussalu un Dienvidfranciju,
sastopams arī Rietumāzijā un Rietumsibīrijā līdz Altaja kalniem, uz
dienvidiem līdz Armēnijai, uz ziemeļiem līdz Skandināvijas vidienei.
Latvijā plaši izplatīts un bieži sastopams.
Ekoloģija: Ūdenstilpēs pavada
tikai nārsta periodu (kurš sākas agrāk nekā vairumam mūsu abinieku -
~15.04. - 10.05.), izvēloties dīķus, grāvjus vai karjerus sausā,
smilšainā apvidū. Nārsto tikai ūdenstilpēs ar pastāvīgu ūdens līmeni.
Mātīte iznērš 1200 - 2600 ikru, kas sakārtoti resnos, recekļainos
pavedienos, un piestiprina pie ūdensaugiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 5 - 7
dienām. Starp citiem Latvijas abinieku kurkuļiem tie izceļas ar saviem
milzu izmēriem - izaug pat līdz 17 cm garumam. Arī attīstības periods
ir diezgan garš: metamorfoze notiek pēc 3,5 - 5 mēnešiem (pēdējo
skaitli norāda J.Sloka (1961), kurš arī apgalvo, ka kurkuļi dažreiz
pārziemojot ūdenī). Tikko metamorfozi pabeigušie dzīvnieki (šīgadeņi)
ir 26 - 39 mm gari. Tas ir viens no raksturīgākajiem piemēriem
kardinālai ķermeņa pārbūvei, kas raksturo metamorfozes gaitu bezastes
abiniekiem: šīgadenis var būt 2 - 4 reizes īsāks par tās pašas sugas
kurkuli. Pēc metamorfozes mazuļi parasti ierokas uz pirmo ziemošanu
uzreiz pēc ūdenstilpes atstāšanas netālu no krasta. Dzimumgatavība
iestājas trešajā dzīves gadā.
Varžukrupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, galvenokārt,
skudrām, skrejvabolēm, zirnekļiem, kāpuriem un sliekām. Aktīvs tikai
naktī, gaišo diennakts laiku pavada, dziļi ieracies. Ierokas ļoti ātri,
ar ķermeņa pakaļējo daļu pa priekšu, pateicoties prāviem ragvielas
izcilņiem pie pakaļkāju papēžiem, ko izmanto kā lāpstas.
Izplatība: Sastopams Eiropas lielākajā daļā: no Francijas līdz
Rietumsibīrijai un no Melnās Jūras līdz Dienvidzviedrijai un
Sanktpēterburgas apkārtnei (apm. 600 ziemeļu paralēle).
Latvija atrodas netālu no brūnā varžukrupja izplatības areāla robežas,
tādēļ šeit tas sastopams sporādiski. Sugas konstatēšanu apgrūtina
izteikta nakts aktivitāte, kā arī klusa un neizteiksmīga zemūdens
dziesma nārsta periodā. Taču ziņas par varžukrupja atradnēm, kaut arī
retas, pienāk no visām Latvijas malām. J.Siliņš un V.Lamsters (1934.)
norāda vairākas atradnes, uzskatot, ka tas ir sastopams visā piejūras
joslā no Rīgas līdz Liepājai.
Īpaši saudzējams. Iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas
apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā, būtu iekļaujams arī Latvijas
Sarkanjā grāmatā. Kā svarīgākais aizsardzības pasākums minama
vairošanās vietu aizsardzība.
Bufo bufo (L.) - parastais
krupis
Apraksts: Ķermeņa garums 5 - 7 cm, taču gadās arī daudz lielāki īpatņi
pat līdz 15 cm. Āda kārpaina, galvas malās lieli pieauss indes
dziedzeri parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu;
nedaudzie plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, parasti atstāj neskartu
ādu un galvu ar parotīdiem. Mugura pelēka vai brūna, gaišāka vai
tumšāka, bieži - ar olīvzaļganu nokrāsu. Muguras nokrāsa var būt
atkarīga no substrāta pamatkrāsas. Vēderpuse gaiša, reizumis - ar
maziem sarkaniem punktiņiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas soļiem.
Tēviņš parasti mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām
dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču
klusi un neizteiksmīgi; iekšējais rezonators neliels.
Ekoloģija: Ūdenī neveikls, pavada tur tikai nārsta periodu (kurš sākas
diezgan agri - ~20.04. - 5.05, atkarībā no pavasara iestāšanās, un
ilgst tikai dažas dienas). Parasti izvēlas palielus dīķus, karjerus vai
pat nelielus ezerus ar pastāvīgu ūdens līmeni. Nārsta laikā raksturīgas
vairāku tēviņu cīņas ap vienu mātīti: izveidojas vairāku krupju kamols,
līdz spēcīgākais tēviņš beidzot nostumj konkurentus un paliek ar
partneri divatā. Mātīte iznērš ap 3000 un pat vairāk ikru, kas
savirknēti tievos, recekļainos, 4 - 5 m garos pavedienos, un aptin ap
nogrimušiem zariem vai augiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 2 nedēļām. Tāpat kā
citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, kurkuļi sīki (ap 3,5 cm) un
melni. Metamorfoze notiek pēc 2,5 mēnešiem un šīgadeņi parasti atstāj
ūdenstilpi jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir ļoti raksturīga
visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta
ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta apmēram 15 mm garo mazo
krupīšu koncentrācija. Dzimumgatavība tēviņam iestājas trešajā dzīves
gadā, mātītei - ceturtajā.
Krupis pārtiek no visdažādākajiem sauszemes bezmugurkaulniekiem,
lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Aktīvs mijkrēslī
un naktī, taču, ja laiks apmācies un lietains, sastopams arī dienā.
Slēpjas zem akmeņiem un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs,
grauzēju alās, saimniecības ēkās. Ziemošanas periods sākas septembra
beigās.
Labprāt uzturas cilvēku tuvumā. Teikas, ka krupji dzerot pienu un pat
zīžot govs pupu, neatbilst patiesībai. Arī zemenes krupji neēd
(atcerēsimies: abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību), un
krupja klātbūtne zemeņu dobē visbiežāk izskaidrojama ar to, ka tas
izgājis kailgliemežu medībās (tie gan ēd zemenes labprāt un daudz!).
Tāpat nav pamatojuma ticējumam, ka no krupja uzmetoties kārpas uz
rokām, un citiem krupja apvainojumiem. Pelēkais krupis ir patiess dārzu
labvēlis, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem (ne
tikai kailgliemežiem).
Izplatība. Sastopams ļoti plaši: Eiropā, Ziemeļrietumāfrikā, arī Āzijā:
uz austrumiem - līdz Japānai un Korejai, uz dienvidiem - līdz
Austrumķīnai.
Izplatīts visā Latvijā, sastopams ļoti bieži.
Bufo calamita Laur. - smilšu
krupis
Apraksts: Ķermeņa garums 4,5 - 5,5 cm. Āda kārpaina, galvas malās
nelieli pieauss indes dziedzeri - parotīdi - tumši sarkanā vai brūnā
krāsā. Mugura iedzelteni pelēka vai zaļgani brūna, tās nokrāsa atkarīga
no substrāta pamatkrāsas. Pāri mugurai stiepjas sugai ļoti raksturīga
šaura, dzeltenīga svītra. Vēderpuse gaiša, ar nelieliem, tumšiem
plankumiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas skrienot (angliskais
nosaukums ir running toad "skrienošais krupis"). Tēviņš mazāks, nārsta
laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju
iekšpusē un tumšu kakla apakšpusi. Iekšējais rezonators labi attīstīts;
dzied diezgan intensīvi, visu nārsta periodu; dziesma ļoti specifiska,
atgādina skaļu circeņa sisināšanu, klusās vasaras naktīs dzirdama
kilometriem tālu.
Vienmēr sastopams apvidos ar smilšainu augsni. Viegli konstatējams pēc
raksturīgām pēdām sausās smiltīs.
Ekoloģija: Nārsta periods diezgan garš - ~1.05. - 20.06. Parasti
izvēlas nelielus dīķus, smilšu vai grants karjerus, bieži vien arī
dziļākas peļķes ar jūras ūdeni liedagā, jo smilšu krupis atšķirībā no
pārējiem mūsu abiniekiem ir mazjutīgs pret ūdens sāļumu. Mātīte iznērš
līdz 3000 ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos 1,5 - 2 m garos
pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 - 4 dienām. Kurkuļi, tāpat kā citām
Latvijā sastopamām krupju sugām, sīki (ap 30 mm) un melni. Metamorfoze
notiek pēc 40 - 50 dienām, un šīgadeņi (kuri jau viegli atšķirami no
pārējiem bezastes abiniekiem pēc dzeltenas svītras uz muguras) parasti
atstāj ūdenstilpi jūnija beigās. Dzimumgatavība tēviņiem iestājas
trešajā dzīves gadā, mātītēm - ceturtajā.
Tās smilšu krupja populācijas, kas dzīvo jūrmalā, pastāvīgi svārstās uz
iznīcības robežas. Atšķirībā no samērā stabilās un drošās iekšzemes
dzīvesvides, ūdenstilpes liedagā negaidīti izveidojas un pazūd
ikgadējās vētrās. Parasti peļke krupjiem šķiet īpaši pievilcīga uzreiz
pēc izveidošanās, taču tajā vēl nav izauguši ūdensaugi vai izveidojušās
citas slēptuves, un kurkuļi izrādās viegli pieejams laupījums plēsoņām.
Šādās ūdenstilpēs kurkuļi parasti neizdzīvo līdz metamorfozei. Nākamajā
gadā tāda ūdenstilpe krupjus joprojām interesē un tie tur veiksmīgi
vairojas, taču trešajā gadā tā vai nu izzūd, vai arī ir pilnībā
aizaugusi un nārstam nepiemērota, tāpēc ne katrs gads ir krupju
populācijai veiksmīgs.
Astoņdesmitajos gados atklājās, ka parastā krupja kurkuļi, kas izšķiļas
agrāk un attīstās ātrāk par smilšu krupja kurkuļiem, bieži vien pārtiek
no smilšu krupja ikriem un pat kāpuriem (Frazer, 1989). Autora
novērojumi, savukārt, liecina, ka liedagā kurkuļu izdzīvošanu bieži
apraud kaijas un citi ūdensputni.
Smilšu krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, parasti
ūdenstilpju smilšainajos krastos. Aktīvs mijkrēslī un naktī; nārsta
periodā cauru diennakti. Slēpjas zem dažādiem priekšmetiem smiltīs;
tuvāk rudenim pārvācas tālāk no liedagiem uz iekšzemi un pavada laiku
zem akmeņiem un kritušiem kokiem, grauzēju alās, akmeņu kaudzēs. Labi
jūtas kapos (arī V.Lamsters ir novērojis smilšu krupjus Bolderājas kapu
apkārtnē, J.Siliņš - Meža kapu apkārtnē (Siliņš un Lamsters, 1934).
Ziemošanas periods sākas septembra beigās.
Pateicoties savām ekoloģiskajām īpatnībām, salīdzinoši retajai
sastopamībai un novērošanas vienkāršībai smilšu krupis ir populārs
izpētes objekts Ziemeļ- un Rietumeiropā.
Izplatība: Rietumeiropa: uz ziemeļiem līdz Anglijai, Dienvidzviedrijai
un Igaunijai, dienvidos - līdz Ziemeļitālijai, Austrijai, Čehijai un
Ziemeļukrainai.
Latvijas teritoriju šķērso smilšu krupja izplatības areāla austrumu
robeža. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) norāda, ka tas ir izplatīts visā
Kurzemē, sākot no dienvidrietumu daļas, un Rietumvidzemē līdz
Valmierai. Vairākas atradnes, kas atzīmētas minētajā darbā, pēdējos
gados vairs nebija atrodamas, piemēram, Sarkandaugavā, Ķīšezera un Meža
kapu apkārtnē, Ilģuciemā, Bolderājā un Rīgas jūrmalā. Var apgalvot, ka
pēdējo piecdesmit gadu laikā smilšu krupja izplatība samazinās.
A.Bērziņš savos smilšu krupja izplatībai veltītajos rakstos (A.Bērziņš,
1984, 1987) dod ļoti detalizētu visu Latvijā atzīmēto smilšu krupja
atrašanas gadījumu uzskaitījumu. Viņš arī norāda, ka smilšu krupis
Latvijā nav atrasts uz austrumiem no janvāra -70C izotermas, un ka tā
izplatību būtiski ietekmē ne tikai klimatiskie apstākļi, bet arī
piemērotu nārsta vietu esamība vai to trūkums. Savukārt, autora rīcībā
esošie dati ļauj novilkt pašreizējo izplatības robežu pa kartē iezīmēto
līniju.
Šīs sugas stāvoklis un izplatība Baltijā ir sīki aprakstīti S.Gruoža, I
Caunes un V.Vilnīša rakstā (1986).
Acīmredzot smilšu krupja atradņu skaita samazināšanās izskaidrojama ar
piekrastes un Rīgas apkārtnes apbūvi, rekreācijas slodzes pieaugumu
piekrastes joslā, kā arī smilšu un grants karjeru rekultivāciju. Visas
šīs darbības būtiski samazinājušas vairošanās vietu skaitu. Pašreiz šīs
sugas stāvoklis Latvijā ir stipri apdraudēts. Smilšu krupis ir iekļauts
Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas
apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.
Sugas saglabāšanai Latvijā ir nepieciešama dzīvesvietu un it īpaši
nārsta vietu aizsardzība, dažos gadījumos pat to uzlabošana vai
radīšana. Ļoti svarīgi ir karjeri, tādēļ nav pieļaujama karjeru
nepārdomāta rekultivācija bez konsultācijas ar speciālistu. Smilšu
krupja aizsardzībai Latvijā ir radīti vairāki liegumi, taču to skaitam
būtu jāaug.
Bufo viridis Laur. - zaļais
krupis
Apraksts: Ķermeņa garums ap 7 cm. Āda kārpaina, galvas malās pieauss
indes dziedzeri parotīdi. Mugura pelēka ar labi izteiktiem tumšzaļiem
plankumiem un sīkām sarkanām kārpiņām. Vēderpuse gaiša, parasti bez
plankumiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas īsiem lēcieniem. Tēviņš
nedaudz mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumši brūnām
dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Iekšējais rezonators labi attīstīts,
dzied diezgan intensīvi visu nārsta periodu. Dziesma melodiska, ļoti
īpatnēja.
Ekoloģija: Bioloģiski diezgan tuvs smilšu krupim, taču nārsta periods
īsāks - ~1.05. - 15.05. Dzīves un nārsta vietu izvēlē arī līdzīgs
smilšu krupim, taču daudz tolerantāks pret cilvēka klātbūtni. Nārsta
vietas bieži atrodas parkos, mākslīgajās ūdenstilpēs, lielākos dīķos ar
smilšainiem krastiem, karjeros. Mātīte iznērš līdz 10000 - 12000 ikru,
taču parasti to skaits ir ap 5000. Ikri savirknēti tievos recekļainos
līdz 7 m garos pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 - 6 dienām. Kurkuļi,
tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, - sīki (ap 3 cm) un
melni. Metamorfoze notiek pēc 45 - 55 dienām, un šīgadeņi parasti
atstāj ūdenstilpi jūlijā. Dzimumgatavība iestājas dzīves ceturtajā
gadā.
Daži autori pieļauj iespēju, ka dabā zaļais krupis varot krustoties ar
smilšu krupi, atstājot pilnvērtīgus pēcnācējus (Flindt, Hemmer, 1967).
Latvijā tas arī būtu iespējams, ņemot vērā, ka sugas izvēlas līdzīgus
biotopus, taču līdz šim šādi gadījumi pie mums nav konstatēti.
Jāatzīmē, ka Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kurā sastopamas
abas šīs krupju sugas, jo zaļā krupja areāla pamatdaļa atrodas
austrumos (līdz pat Mongolijai), bet smilšu krupis ir izplatīts tikai
Rietumeiropā.
Zaļais krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem. Aktīvs
mijkrēslī un naktī, pēc pērkona vai mākoņainā laikā - arī dienā; nārsta
periodā - cauru diennakti. Ļoti labprāt apmetas cilvēka tuvumā: blīvas
populācijas vairākos Rīgas jaunajos apbūves rajonos, arī vecos parkos.
Bieži novērojams siltos vasaras vakaros lecam pa ietvēm, medījot
kukaiņus, kas pulcējas ielu laternu gaismā. Bieži manīts siltumnīcās.
Dārzos būtiski samazina kaitēkļu skaitu. Par slēptuvēm bieži vien
izvēlas arī saimniecības ēkas. Ziemošanas periods sākas septembra
beigās.
Izplatība: Vidus- un Austrumeiropa, Sibīrija, Vidusāzija un
Ziemeļāfrika; uz rietumiem līdz Reinai un Ronai, uz ziemeļiem - līdz
Dienvidzviedrijai un Igaunijai.
Latvija atrodas uz izplatības areāla robežas. Pie mums zaļais krupis
konstatēts pārsvarā lielu upju (Daugava, Lielupe, Ogre, Aiviekste)
tuvumā. Šādam izplatības fenomenam izskaidrojuma pašreiz nav. Līdzīgu
ainu apraksta arī J.Siliņš un V.Lamsters, - tikai viņu norādītās
atradnes Gaiziņkalna apkārtnē un Rucavā pēdējos gados vairs nav
apstiprinājušās.
Ir iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto
abinieku un rāpuļu sarakstā. Sakarā ar to, ka atradņu skaits Latvijā ir
samērā neliels, būtu nepieciešams pievērsties šīs sugas aizsardzībai
arī pie mums, īpašu uzmanību veltot nārsta vietu saudzēšanai un
atsevišķos gadījumos - arī uzlabošanai.
Hyla arborea (L.) -
kokvarde
Apraksts: Ķermeņa garums ap 3,5 - 5 cm. Āda gluda. Mugura koši zaļa,
ļoti reti - brūngana vai zeltaina. Vēderpuse - gaiša, bez plankumiem.
Pirkstu galos piesūcekņi, ar kuru palīdzību dzīvnieks spēj pārvietoties
pa zariem un lapām. Tēviņš nedaudz mazāks, ar tumšu kaklu. Iekšējais
rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Dziesma mazliet
atgādina pīļu pēkšķēšanu vai tarkšķēšanu, ar ko acīmredzot saistīts
senais nosaukums.
Ekoloģija: Nārsta periods ~25.04. - 30.05. Nārsta vietas atrodas dīķos,
kuru krasti aizauguši ar krūmiem un kārkliem. Mātīte iznērš līdz 800 -
1000 ikriem, kuri parasti sakārtoti apaļos gļotainos kamolos. Ikru
kamoli izvietoti ūdenstilpes dibenā. Kurkuļi izšķiļas pēc 10 dienām.
Tie ir gaiši, sasniedz 5 cm garumu. Metamorfoze notiek pēc 2 - 3
mēnešiem, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija beigās -
augustā. To izmērs ir 0,9 - 1,8 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves
otrajā - trešajā gadā.
Pārsvarā pārtiek no lidojošiem kukaiņiem, bet ēd arī kāpurus, skudras
un vaboles. Aktīva krēslā un tumsā, arī nārsta dziedāšana sākas
pievakarē. Pa dienu parasti slēpjas lapotnē vai zemsedzē. Ziemošanas
periods sākas septembra beigās - oktobrī; ziemo zemsedzē, alās,
dobumos.
Izplatība: Visa Eiropa, izņemot Lielbritāniju, rietumos līdz
Portugālei, dienvidaustrumos - līdz Kaspijas jūrai.
Pašreiz pierādītā izplatības ziemeļu robeža stiepjas caur
Dienvidzviedriju un Baltkrievijas dienvidiem (pēc citiem datiem - caur
Lietuvas dienvidiem: S.Gruodis, personīgs ziņojums), tomēr daudzi
autori (pilnīgu sarakstu sniedz Siliņš un Lamsters, 1934) atzīmē
kokvardi kā ļoti retu Latvijas faunas pārstāvi jau kopš 1777. gada.
Muzejos nav neviena kokvardes eksemplāra, kas būtu atrasts Latvijā,
tomēr ziņojumu biežums ļauj pamatoti iekļaut kokvardi Latvijas abinieku
sarakstā.
Pastāv viedoklis (Zvirgzds un Vilnītis, 1995), ka pēdējo simt gadu
laikā, pateicoties lauksaimnieciskās darbības intensifikācijai un līdz
ar to nārsta vietu izzušanai notikusi kokvaržu populācijas saskaldīšana
vairākās izolētās grupās, kuras bija par mazu, lai spētu pretoties
nelabvēlīgajiem vides faktoriem, kas Latvijā ir tuvi kokvardes
izturības robežai.
Kopš 1987. gada Rīgas Zooloģiskā dārza Ekoloģijas laboratorija veic
kokvardes reintrodukciju Latvijā. Kopš 1990. gada ir nostabilizējusies
mākslīgi izveidotā kokvardes populācija Liepājas rajonā, kas nu jau
spēj ne vien pašatjaunoties, bet arī aktīvi izplatīties uz jaunām
nārsta vietām. Reintrodukcijas vietā ir nodibināts liegums.
Parastā kokvarde ir iekļauta Latvijas un Baltijas Sarkanajās grāmatās,
kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Pašreiz
jāturpina stiprināt jaunizveidotās populācijas dzīvotspēju; būtu vēlams
izveidot arī citas populācijas Rietumkurzemē.
Rana arvalis Nilss - purva
varde
Apraksts: Ķermeņa garums ap 5 - 6 cm. Āda gluda. Mugura brūngana,
pelēka, vai krēmkrāsā, ar tumšiem plankumiem vai punktiņiem; raksturīgs
tumšs V - veida plankums muguras augšdaļā. Acs aizmugurē tumšs
plankums. Vēderpuse balta vai iedzeltena, bez plankumiem; gadās tumši
plankumi padusēs. Tēviņam iekšējie rezonatori. Riesta dziesma atgādina
attālu suņu riešanu.
Ekoloģija: Parasti dzīvo atklātos biotopos, retāk mežos. Ūdenī
sastopama tikai īso nārsta periodu: ~20.04. - 10.05. Nārsto dīķos,
karjeros, vecupēs, līčos. Viena mātīte atkarībā no vecuma iznērš 500
līdz 2500 ikru. Ikru kamoli otrajā dienā uzpeld ūdens virspusē, kur arī
notiek attīstība, kas ilgst 3 līdz 10 dienas, atkarībā no ūdens
temperatūras. Kurkuļi tumši, attīstība parasti ilgst 45 - 65 dienas.
Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā.
Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Aktīva krēslā un tumsā, nārsta periodā
cauru diennakti. Šad tad sastopama arī dienā, it īpaši pēc lietus vai
arī mākoņainā laikā. Ziemo uz sauszemes - lapu kaudzēs, grauzēju alās
u.c. slēptuvēs, reti - strautos vai kūdras purvos.
Izplatība: Vidus- un Austrumeiropa, Skandināvija, Sibīrija. Uz
rietumiem - līdz Reinai, uz austrumiem - līdz Jeņisejai un Baikālam.
Sastopama bieži visā Latvijā, kaut arī salīdzinoši nevienmērīgi.
Iekļuva Latvijas Sarkanajā grāmatā vairāk pārpratuma pēc, jo bieži tiek
uzskatīta par parasto vardi, tāpēc trūkst drošu ziņojumu par tieši šīs
sugas izplatību. Sugai piešķirts "mazizpētītas sugas" statuss. Areāla
rietumu daļā kļūst aizvien retāka, tādēļ iekļauta Eiropas apdraudēto
abinieku un rāpuļu sarakstā.
Rana esculenta L. - zaļā
varde
Apraksts: Ķermeņa garums ap 6 - 8 cm, retāk līdz 10 cm. Āda gluda.
Mugura zaļa vai brūngana, ar melniem plankumiem vai punktiņiem, bieži -
arī ar garenisku dzeltenu svītru pār muguras vidu. Vēderpuse balta vai
pelēka, parasti ar melniem plankumiem. Tēviņam ārējie rezonatori pelēkā
krāsā.
Zaļā varde nav patstāvīga suga, bet gan hibrīds starp ezera vardi un
dīķa vardi, kas radies dabiskās krustošanās rezultātā. Šī suga vienmēr
ir sastopama jauktajās populācijās ar vismaz vienu no izejas sugām.
Latvijā parasti sastopamas jauktas dīķa vardes un zaļās vardes
populācijas, kas turpina savstarpēji krustoties. Izceļas ar lielu
ekoloģisku plastiskumu, jo spēj apdzīvot abām izejas sugām raksturīgos
biotopus. Piemēram, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, ūdenstilpes
lieluma un skābekļa satura ūdenī var ziemot vai nu ūdenstilpes dibenā
kā ezera varde, vai krastā kā dīķa varde. Kopumā zaļā varde atšķiras ar
lielāku pielāgotiesspēju nekā pārējās zaļo varžu sugas, tādēļ bieži
vien izrādās izturīgāka par izejas sugām.
Ekoloģija: Visu aktivitātes sezonu pavada ūdenī vai ūdenstilpes krastā.
Nārsta periods ~5.05. - 30.05. Nārsto mazos un lielos dīķos, karjeros,
vecupēs vai upju līčos. Visi ar vairošanos saistītie raksturlielumi ir
vidēji starp ezera un dīķa vardi. Dzimumgatavība iestājas dzīves
trešajā gadā.
Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšanas
intensitāte pieaug pievakarē. Ziemo ūdenstilpes dibenā vai sauszemē,
līdzīgi dīķa vardei.
Izplatība: Nav pilnībā izpētīta, jo līdzība ar izejas sugām vieš
neskaidrības, taču pierādīts, ka ir sastopama visur, kur vienlaicīgi
mīt gan ezera, gan dīķa vardes, t.i., Viduseiropā.
Latvijā sastopama bieži, bet nevienmērīgi. Parasti konstatēta kopā ar
dīķa vardi, atsevišķos gadījumos - ar ezera vardi.
Rana lessonae Cam. - dīķa
varde
Apraksts: Ķermeņa garums 4,5 - 5,5 cm, retāk līdz 7 cm. Āda gluda.
Mugura koši zaļa, reti - brūngana, bieži vien ar divām zeltainām vai
dzeltenām gareniskām svītrām. Parasti gadās melni plankumi vai
punktiņi, kā arī gareniska dzeltena svītra gar muguras vidu. Vēderpuse
balta, bez plankumiem. Tēviņš nedaudz mazāks, ar koši dzeltenu kaklu.
Tēviņam ārējie rezonatori baltā krāsā, tas raksturīgi kurkst visu
nārsta periodu.
Ekoloģija: Tāpat kā visas zaļās vardes (t.i., dīķa varde, ezera varde
un zaļā varde), visu aktivitātes periodu pavada ūdenstilpē vai tās
krastā. Nārsta periods ~10.05. - 30.05. Nārsto nelielos dīķos, vecupēs
vai karjeros. Mātīte iznērš līdz 2000 - 3000 ikru nelielām porcijām.
Ikri parasti sakopoti bezveidīgos gļotu kamolos, kas peld pa ūdens
virsmu. Kurkuļi lieli, ļoti aktīvi, pirms metamorfozes jau iegūst zaļi
plankumainu nokrāsu un sasniedz līdz 7 cm garumu. Metamorfoze notiek
pēc 2 - 3,5 attīstības mēnešiem, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi
augusta beigās. To garums ir ap 3 cm. Dzimumgatavība iestājas dzīves
trešajā gadā.
Pārtiek pārsvarā no kukaiņiem, kas uzturas ūdeņu tuvumā. Aktīva dienā,
taču nārsta dziedāšana visintensīvākā ir pievakarē un turpinās visu
nakti. Ziemo uz sauszemes - bedrēs vai grauzēju alās netālu no
ūdenstilpēm. Ziemošanas periods sākas septembra beigās - oktobrī.
Izplatība: Vidus-, Ziemeļ- un Austrumeiropa - no Francijas austrumiem
līdz Volgai. Bieži tiek jaukta ar zaļo vardi, ar ko daudzos gadījumos
arī dzīvo vienā ūdenstilpē, tāpēc attēlotajā izplatības areālā
iespējamas neprecizitātes.
Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā, daudzos gadījumos - kopā ar
zaļo vardi.
Rana ridibunda Pall. - ezera
varde
Apraksts: Ķermeņa garums ap 7 - 10 cm, retāk līdz 17 cm. Āda gluda.
Mugura tumšzaļa vai brūngana, parasti ar melniem plankumiem vai
punktiņiem, kā arī garenisku dzeltenu svītru pār muguras vidu.
Vēderpuse balta vai pelēka, ar daudziem melniem plankumiem. Tēviņam
ārējie rezonatori melnā krāsā, tas raksturīgi kurkst visu nārsta
periodu.
Ekoloģija: Visu aktivitātes sezonu pavada ūdenī vai ūdenstilpes krastā.
Nārsta periods ~10.05. - 30.05., nārsts sākas, kad ūdens temperatūra
pārsniedz 150C. Nārsto lielos dīķos, vecupēs vai upju līčos. Izvēlas
daudz lielākas ūdenstilpes nekā dīķa varde. Mātīte iznērš līdz 3000 -
5000 (ļoti lielas mātītes - līdz 11000) ikru nelielām porcijām. Ikri
parasti sakopoti gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsmu. Kurkuļi
izšķiļas pēc 7 - 10 dienām. Metamorfoze notiek pēc 2,5 - 3 mēnešiem,
Kad tie sasnieguši līdz 5 - 9 cm garumu. Šīgadeņi parasti atstāj
ūdenstilpi augusta beigās. To garums ir ap 2,5 cm. Dzimumgatavība
iestājas dzīves trešajā gadā.
Aprakstīti ezera vardes kurkuļu ziemošanas un pat neotēniskās
attīstības gadījumi Latvijā: 1952. - 1954. gadā profesors Jānis Lūsis
ir noķēris vairākus neparasti lielus (līdz 18 cm) kurkuļus Durbes
apkārtnē, Liepājas rajonā, un ilgāku laiku turējis akvārijā. Šie lielie
kurkuļi akvārijā nodzīvoja vairākus mēnešus, daži pat gandrīz gadu,
taču līdz pat nāvei tiem nebija sākusies metamorfoze. Pēcnāves
apsekošanā atklājās, ka vienam ir labi attīstītas olnīcas ar
nobriedušiem ikriem, citiem - sēklinieki (Lūsis un Caune, 1984).
Pārtiek pārsvarā no bezmugurkaulniekiem, taču ir ziņas, ka ēd arī zivju
mazuļus, dažādu sugu varžu kurkuļus, mazākas vardītes un (lielāki
īpatņi) pat ūdensputnu mazuļus. Aktīva dienā, taču nārsta dziedāšana
visintensīvākā ir pievakarē. Ziemo ūdenstilpes dibenā.
Izplatība: Ziemeļāfrika, Vidus- un Dienvideiropa, Tuvie Austrumi un
Vidusāzija. Uzskata, ka uz ziemeļiem izplatīta līdz 600 Z. pl., taču
Latvijā pašreiz droši konstatēta tikai Rīgas tuvākajā apkārtnē:
Bolderājā un pie Lielupes stacijas Jūrmalā. 1920. gadā atrasta arī
Lucavsalā (Siliņš un Lamsters, 1934.). Ļoti iespējams, ka ezera varde
Latvijā senāk nebijusi sastopama, bet šā gadsimta sākumā izbēgusi no
augstskolu vivārijiem un iedzīvojusies Rīgai tuvākajos ūdeņos. Arī I.
Caune (1992.) šo sugu Latvijā uzskata par ievestu.
Neraugoties uz ierobežoto izplatību, savās dzīves vietās veido
pietiekami lielas populācijas un īpašu aizsardzību neprasa.
Rana temporaria L. - parastā
varde
Apraksts: Ķermeņa garums 6 - 9 cm. Āda gluda. Mugura brūngana, pelēka,
vai krēmkrāsā, ar tumšiem plankumiem vai punktiņiem; raksturīgs tumšs V
- veida plankums muguras augšdaļā; arī acs aizmugurē tumšs plankums.
Vēderpuse balta vai iedzeltena, plankumaina. Tēviņam iekšējie
rezonatori, nārsta laikā izteikti tumšbrūnas vai melnas dzimumtulznas.
Nārsta sauciens atgādina rūkšanu vai urkšķēšanu.
Ekoloģija: Apdzīvo praktiski jebkuru Latvijas biotopu, izņemot dažus
augstos purvus ar ļoti skābu ūdeni, un lielas pilsētas. Ūdenī sastopama
tikai īsā nārsta perioda laikā: ~10.04. - 1.05. Pamostas no ziemas
guļas uzreiz pēc sniega kušanas, un uzreiz dodas uz nārsta vietām.
Nārsto jebkurā ūdenstilpē ar stāvošu ūdeni; nav pārāk izvēlīga pret
ūdens kvalitāti. Viena mātīte atkarībā no vecuma iznērš 650 līdz 1400
ikru. Ikru kamoli otrajā dienā uzpeld ūdens virspusē, tur arī notiek
attīstība, kas ilgst 8 līdz 10 dienas atkarībā no ūdens temperatūras.
Parasti vairāku mātīšu ikru kamoli klāj vairākus kvadrātmetrus ūdens
virsmas. Kurkuļi tumši, attīstība parasti ilgst 45 - 60 dienas. Latvijā
pirmie šīgadeņi parādās jau jūnija vidū, parasti masveidīgi, jo vienā
ūdenstilpē visi kurkuļi iziet metamorfozi gandrīz vienlaicīgi.
Agrais nārsts un straujā attīstība izskaidrojama ar to, ka parastā
varde bieži izvēlas nārstam seklas un ātri žūstošas peļķes, tādēļ
jaunajai paaudzei ir jāsteidzas ar metamorfozi. Neskatoties uz to,
daudz olu un kurkuļu aiziet bojā izžūstot. Dzimumgatavība iestājas
dzīves trešajā gadā, kad ķermeņa garums ir 5 - 6 cm.
Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Aktīva krēslā un tumsā. Šad tad
sastopama arī dienā, it īpaši pēc lietus vai mākoņainā laikā, bet retāk
par purva vardi. Ziemo zem ūdens: strautos, upītēs, ezeros vai kūdras
purvos.
Izplatība: Visa Vidus- un Ziemeļeiropa un Ziemeļāzija, uz austrumiem
sasniedzot pat Sahalīnas salu. Ziemeļu apgabalos sasniedz polārjoslu un
sastopama līdz pat Ledus okeānam, taču nav atrasta Eiropas
dienvidvalstīs kā Portugālē, Itālijā un Grieķijā.
Latvijā sastopama ļoti bieži, visur.