Augsne
un tās sastāvs
Augsnes auglība
Iespējamās aktivitātes augsnes auglības uzlabošanai
Atsauces
Augsne ir virsējais irdenais zemes slānis, kas atmosfēras un dažādu bioloģisko faktoru ietekmē pastāvīgi mainās. Augsnes pamatā ir vairākas sastāvdaļas: minerālvielas (SiO2, Ca, Al, Mg un citi metāli dažādu savienojumu formās), organiskās vielas (galvenokārt trūdvielas jeb humuss), ūdens (mitruma radītājs), un gaiss (augsnē tas sastāda apmēram 25% no kopējā tilpuma). Piektā, un ne mazāk svarīga, augsnes sastāvdaļa ir dažāda izmēra dzīvie organismi. Vieni no tiem ir mikroorganismi, kas savos vielmaiņas procesos apkārtējā vidē izdala oglekļa dioksīdu, organiskās un dažos gadījumos arī minerālās skābes, un šie metabolīti iedarbojas uz minerāliem, tos šķīdinot. Tiek uzskatīts, ka mikroorganismi spēj noārdīt praktiski visus augsnē sastopamos minerālus [1,5].
Augsne tiek iedalīta trīs galvenajos slāņos jeb horizontos atkarībā no to novietojuma. Pirmais slānis, kas klāj zemes virspusi, galvenokārt organisko vielu ietekmē krāsojas melns. Otrais slānis sastāv no minerālvielām, kas radušās dažādiem organismiem degradējot organisko vielu. Trešais slānis ir pamatiezis, kas tikpat kā nepakļaujas erozijai [5].
Augšņu auglību raksturo augsnes reakcija, organisko vielu sastāvs, nodrošinājums ar augu barības vielām, kā arī to granulometriskais sastāvs un augsnes adsorbcijas spēja. Šo rādītāju būtiska pasliktināšanās notiek daudz lielākos apmēros nekā uzlabošanās.
Latvijā kopš 1990. gada augu barības vielu iestrāde ar mēslojumu ir mazinājusies (ar minerālmēsliem - 10 reizes un ar organisko mēslojumu - 4 reizes). Šādā apjomā mēslojuma iestrāde nenodrošina augu barības vielu atjaunošanu augsnē, savukārt no vides aizsardzības viedokļa ir samazinājusies slāpekļa un fosfora savienojumu iznese no lauksaimniecības zemēm un ietekme uz ūdens ekosistēmām. Tā kā Latvijas augsnes ir nabadzīgas ar minerālvielām, samazinot mēslojuma apjomus, tiek veicināta arī augsnes auglības samazināšanās. Tomēr minerālmēslojumam ir arī negatīva iezīme tas izraisa ūdens eitrofikāciju [2].
Ja augsne ir skāba un tajā ir maz kalcija, tad augos pazeminās kālija un magnija saturs, turpretī alumīniju, dzelzi, mangānu, cinku, varu, svinu, niķeli un hromu augi skābās augsnēs var uzņemt pat toksiskā daudzumā.
Kalcijs ar trūdvielām veido stabilus savienojumus kalcija humātus un kalcija helātkompleksus. Šo savienojumu daudzums augsnē nav liels, bet tiem ir būtiska nozīme: tie kopā ar magniju, kāliju un nātriju nosaka katjonu apmaiņas kapacitāti (KAK) augsnē. Auglīgās augsnēs 50-80% no kopējās KAK sastāda kalcijs. Turpretī skābās augsnēs (pH<5) šķīdumā dominē ūdeņraža un alumīnija joni. Tā rezultātā samazinās ūdens un gaisa ietilpība, jo noārdās augšņu struktūra un tā sablīvējas. Arī nitrifikācijas process skābās augsnēs ir nobremzēts, tādējādi ievērojami mazinās ražas apjoms un kvalitāte.
Kaļķošanai var izmantot: neapdedzināto kaļķakmeni (tas satur CaCO3), dolomīta miltus, pusapdedzināto malto dolomītu, cementputekļus, cukurfabriku filtrkaļķi.
Latvijā augsnes paskābināšanās ir nopietna problēma, jo pēdējo 10 gadu laikā augšņu kaļķošana samazinājusies vismaz 40 reizes, un vairāk nekā 20% augšņu nepieciešama pamatkaļķošana [3].
Ģipsis
tiek lietots kā augu mēslošanas līdzeklis, un ģipšošanas
rezultātā tiek veikta augsnes ķīmiskā meliorācija. Tā iestrādāšana
uzlabo augsnes fizikāli ķīmiskās, fizikālās un bioloģiskās īpašības,
piemēram, ūdens caurlaidību, aerāciju un augsnes struktūru.
Ģipšošanai vislabākais ir maltais ģipsis, ko iegūst izžāvējot un
samaļot dabiskās atradnēs iegūto ģipsi [4].
Nodrošina augsnes aerāciju un pārlieku mitro platību nosusināšanu. [1]
To
sastāvā ietilpst lignīns. Tiek lietoti augsnes
piesārņojuma bioloģiskās noārdīšanas paātrināšanai.