Kopš 1990.gada nogales no šīs slimības kritusi trešā daļa no velnu skaita. Miruši desmitiem tūkstoši dzīvnieku. Dažās vietās izdzīvojuši tikai divi īpatņi no desmit. Apmēram 100 tūkst. kritušo dzīvnieku neatrasti vēl atrodas kaut kur savvaļā.
Tā kā velni ir ļoti piesardzīgi un aktīvi tikai naktī, tos ir grūti pētīt. Kad velns, slimības pieveikts, mirst, tas bieži atrodas savā slēptuvē apakšzemē. Kritušos apmēram pirms gada pirmoreiz atrada arī kādā pētītā dzīvnieku grupā Tasmānijas salas austrumu krastā. Kopš tā brīža savvaļas dzīvnieku pētnieki sākuši veidot slimības statistiku. Viņi ir apzinājuši slimības izplatību apmēram pusē no valsts teritorijas.
Lai zinātniski veiktu uzskaiti, tika izmantota "Noķert-un-palaist" metode, bet lokālo informāciju iegūst visai dīvainā veidā: fermeri, kuru mirušās aitas līdz šim apēda Tasmānijas velni, aplokos pēkšņi atrada neskartus aitu sprāgoņus. Līdzīgi ir ar automašīnu sabrauktajiem vallabijiem un oposumiem. Ievērojami samazinājušies velnu uzbrukumi vistu mājām.
Dabas
Aizsardzības Nodaļas (DAN) darbinieki izveidojuši galeriju ar
šausmīgām saslimušo velnu fotogrāfijām. Tajās redzami audzēju
izkropļoti dzīvnieku žokļi un vaigi, aiztūkušās acis. Skaidri redzams,
ka velni ir nomocīti un cietuši lielas sāpes. 
Narawntapu Nacionālajā parkā DAN projektu vadītāja Alistēra Skota (Alistair Scott) vadībā tiek veikta velnu uzskaite un pētniecība. Neārstējami slimiem velniem pēc apskates veic eitanāziju. Paņemtās analīzes un audu paraugi liecina, ka velniem uzbrukusi slimība, ko dēvē par Velnu Sejas Audzēju (VSA) slimību.
Dzīvnieku patologs Dr. Stefans Pīkrofts (Dr Stephen Piecroft) izpētījis ap 20 indivīdu. Viņš secinājis, ka šis limfomai līdzīgais audzējs attīstās gan uz velnu sejas, gan citās ķermeņa vietās. Viņaprāt pirmajam solim VSA apkarošanā būtu jābūt pamatīgai konkrētās situācijas precizēšanai kas būtu tik pat pamatots un pārliecinošs slimības iezīmju apraksts.
Tālāk sekoja mēģinājums atklāt slimības cēloņus. Mēs gribētu šo problēmu atrisināt sešu mēnešu laikā, bet nebūsim pārsteigti, ja tas nenotiks nekad, stāsta Pīkrofts. Šaubu cēlonis ir retrovīruss, vīruss, kurš no saimniekšūnas integrējies iekš DNS. Iespējams, šis vīruss jau ilgu laiku bijis velnos un tikai nesen sācis uzdarboties. Pirmie saslima pieauguši tēviņi, vēlāk arī pieaugušās mātītes. Simptomi ir acīm redzami, audzēji ir uz visa ķermeņa, dzīvnieks pēc trim līdz pieciem mēnešiem mirst. Iespējams, apgabalos, kur sastopama šī slimība, infecēta lielākā daļa dzīvnieku.
VSA projekta otrs uzdevums ietver šīs slimības kontroli, lai tā neizplatītos starp citiem somaiņiem gaļēdājiem (piemēram, meža kaķiem) un velnu populācijas stabilizēšanu un monitoringu.
Velnu populācija jau pagātnē daudz cietusi, bet šoreiz atgūšanās būs lēna, tā var ilgt pat vairākus gadu desmitus.
Maz ticams, ka šī slimība varētu apdraudēt velnu populācijas eksistenci, tā drīzāk būs mācība, ka salu dzīvnieki ir viegli ievainojami (Craig Woodfield un Andrew Darby teksts).