Cīņa starp
Tasmānijas velnu un eiropiešiem aizsākās jau pēc pirmās viņu
tikšanās. Pirmie eiropieši Tasmānijā bija katordznieki, valsts nodevēji
un neskaitāmi kolonisti. Viņu pirmie centieni kolonizēt jauno vietu
nevainagojās panākumiem, trūka pārtikas, gaļas. Tādēļ tie centās
no Anglijas vest līdzi mājputnus. Tad arī notika pirmā tikšanās ar
Tasmānijas velnu, kurš enerģiski ķērās pie vistu slaktēšanas. Velni
apēda arī lamatās iekritušos dzīvniekus un, domājams, saplosīja jērus
un aitas. Drīz sākās nežēlīga izrēķināšanās: 1830.gadā the Van Diemen's
Land Co ieviesa atalgojumu shēmu, lai aizvāktu velnus, Tasmānijas
tīģerus un savvaļas suņus no ziemeļrietumiem. Maksāja 25 centus par
nošautu velnu tēviņu un 35 centus par mātīti. Vairāk kā veselu gadu
simteni tos medīja un indēja. Velna populācija dramatiski samazinājās.
Likās, ka tiem, līdzīgi kā Tasmānijas tīģerim, draud izmiršana. Un par
spīti tam Tasmānijas velns netika aizsargāts ar likumu līdz pat 1941.
gada jūnijam. Tomēr šim stāstam ir laimīgas beigas, jo pēc likuma
ieviešanas populācija pakāpeniski palielinājās. Mūsdienās velnu jau ir
ļoti daudz, un acīmredzot tie ir glābti. Tagad velns ir Tasmānijas
Nacionālā parka un Savvaļas Dienesta simbols.
Daži cilvēki saka, ka Tasmānijas velns
ir kā sērga, ka tas savairojies
jau vairāk nekā vajag. Patiesībā Tasmānijas velna un meža kaķa Dasyurus
sp
populācijas dramatiski pieaug tikai vasarā, kad savvaļā nonāk jaunie
īpatņi.
Bet šis fenomens ir īslaicīgs, jo 60% jauno dzīvnieku mirst dažu mēnešu
laikā milzīgās barības konkurences dēļ. Skaita pieaugums sezonāli
fluktuē, un velns nav nekāda sērga. Tieši pretēji, Tasmānijas velns ir
pilnībā
jāaizstāv.
