Naktī velns klejo pa sev vien zināmām takām ievērojamos attālumos 16 km tālu un meklē barību. Parasti tas lēni iet viegliem soļiem tikai sev raksturīgā gaitā, bet var arī ātri skriet. Jaunie velni ir veiklāki un var rāpties kokos. Dzīvnieks arī labi peld, bez grūtībām pārpeld upi.
Ja medību laikā velns sastopas ar suni, viņā pamostas neticama drosme. Velns uzsāk cīņu un cīnās līdz galam pat ar lielāku dzīvnieku. Žokļu lielais spēks, briesmīgie zobi, trakums un bezbailība parasti palīdz uzveikt uzbrūkošo suni.
Slavenās velna žāvas, kas izskatās tik draudīgas, var būt maldinošas. Šī darbība tiek veikta drīzāk baiļu un nedrošības nevis agresijas dēļ. Ja velns uztraucas un ir stresā, tas izdala stipru aromātu, bet, kamēr ir mierīgs un nesatraukts nesmaržo vispār. Velns rada dažādas skaņas, no spalga, griezīga klepus un rūkšanas līdz spalgiem kliedzieniem. Lai izaicinātu citu velnu, tiek izdotas asas, griezīgas šķavas. Šī iespaidīgā uzvedība pārsvarā paredzēta iebiedēšanai un ir daļa no rituāla, lai samazinātu nevēlamo cīņu, kas rodas, barā cīnoties pēc ēdiena pie lielāka sprāgoņa.
Tasmānijas velns ir ļoti tīrīgs, bieži laiza un pieglauž kažoku, dievina mazgāties. Purniņu dzīvnieks mazgā vienlaicīgi ar abām priekšējām ķepām, līdzīgi kā kaķis.
Daudz dzirdēts par velna šaušalīgo uzvedību nebrīvē.Tomēr Talune Dabas parkā dzīvo divi Tasmānijas velni Fie un Fum, kurus drīkstot pat aiztikt. Tas apgāž visu iepriekš teikto. Izrādās, pieradināt dzīvnieku neesot nemaz tik grūti, vienkārši vajagot lielu vēlēšanos un prasmi, un tad ķerties pie darba. Varot pieradināt pat pieaugušus velnus, kas dzimuši savvaļā. Daži dzīvnieki kļūstot tik paklausīgi, ka ļauj sevi noglāstīt.
