Parasto plaušķērpi Lobaria
pulmonaria vairums cilvēku atpazīst tikai
kā
plaušu slimību ārstniecības līdzekli. Taču tas ir arī viens no
visapdraudētākajiem ķērpjiem Latvijas un visas pasaules mežos. Tādēļ
izvēlējos Lobaria pulmonaria
šim referātam, kurā apskatīta ķērpja
sistemātiskā piederība, auga uzbūves īpatnības, nozīme cilvēka dzīvē un
ekoloģiskais raksturojums.
Dažādos literatūras avotos Lobaria pulmonaria tiek dēvēta ļoti atšķirīgos vārdos. Latviski, tulkojumā no latīņu valodas, šis augs tiek saukts par parasto plaušuķērpi. Angliskajā literatūrā atrodami citi ķērpim raksturīgās morfoloģiskās uzbūves atvasinājumi: plaušas augs, plaušu sūna, ozola plaušas (DrugDigest 2004). Nosaukuma veidošana visbiežāk pamatojas uz ķēpja izskata īpatnībām vai pēc substrāta, uz kura tas aug.
Vecākā literatūrā pētāmais objekts atrodams ķērpju nodalījumā Lichenes, asku ķērpju klasē Ascolichenes, Cianofilu rindā Cnophilales Stictacea dzimtā (Piterāns u.c. 1975). Mūsdienīgākos rakstos ķērpis iekļauts citā rindā - Gymnocarpales.
Lobaria pulmonaria pārstāv vienu no sešiem ķērpju tipiem (trīs izplatītākie ir krevu, lapu un krūmu ķērpji (Visual Encyclopedia 1998)). Tas ir lapu ķērpis ar lielu, lapveida ķermeni 10 30 cm diametrā (Lārmanis 2000), 2 25 cm garš, 20 30 mm (citur 3 cm) platām un 15 cm (vai 7 cm) (Piterāns 2001) garām daivām blāvi zaļā, brūnganā vai pelēcīgi zaļā krāsā, kad ir izžuvis, un spilgti zaļš, mitrs būdams (Thoreau 2004). Ķērpja apakšējā virsma ir raksturīgā krēmkrāsā, vai arī brūngana un mataina, ar kailiem, baltiem plankumiem.
Ķērpis, lai arī lapu, tomēr parasti klajeniski guļ uz substrāta, turklāt tas ir daudz vieglāk noņemams no substrāta kā krevu ķērpji. Tā virsma ir dakšveidā zarota ar ieapaļiem daivu izgriezumiem.
Zaļo ķērpja krāsu nodrošina uz tā ārējās mizas ar zaļu aļģu kārtu pārsegti sēņu audi; vai arī aļģu grupa, ko sauc par cefalodiju, ir iekļauta iekšēji starp sēņu hifām. Visbiežāk fotobionti ir zilaļģes jeb cianobaktērijas Cyanobacteria kā Myrmecia, Trebouxia vai Nostoc ģints zilaļģes (Wisconsin State Herbarium 2004).
Lai Lobaria pulmonaria
izplatītos veģetatīvi, uz auga daivām
attīstās
pūderēti sorāļi (sastāv no aļģes šūnas, kurai apkārt ir sēņu pavedieni
hifas) vai sīku kārpu veida izīdijas (tādā pašā krāsā kā laponis un
līdzīgas uzbūves) (Thoreau 2004). Dzimumisku vairošanos nodrošina
apotēciji, kuru
diametrs ir 1
4 mm, tie ir oranžā krāsā. Ķērpis šos apotēcijus veido
diezgan reti (Lārmanis 2000).
Visbūtiskāko lomu ķērpja izmantošanā nodrošina tā līdzība plaušu
alveolām. Tādēļ jau viduslaikos dziednieki no britu kolonijām šo augu
izmantoja asiņainas klepošanas ārstēšanai (Brodo et.al. 2001).
Tradicionāli to lieto arī,
lai novērstu mazā klepus pāriešanu tuberkulozē. Šādos gadījumos ķērpi
uzņem orāli. Noslēpums nav Lobaria
pulmonaria antibiotiskās
īpašības.
Lai izmantotu ķērpi homeopātijā un augu medicīnā, to izkaltē un saberž
pārslās. Tas tiek ražots arī tablešu un kapsulu preparātu veidā
(DrugDigest 2004). Ārīgi
Lobaria pulmonaria noder kāju
pirkstu izsitumu ārstēšanai. Interesantu
pielietojumu atklājuši Sibīrijas klostera iemītnieki sensenos laikos
tika brūvēts rūgtais alus no šī ķērpja (Brodo et.al. 2001). Mūsdienās Lobaria pulmonaria tiek izmantots
arī ūdenskrāsu gatavošanā,
turklāt ziemeļaustrumu tautas ķērpi lieto pārtikā (McElroy's 2003).
Lihenologi vienprātīgi uzskata, ka galvenā ķērpja dzīvotne ir platlapjukoku mežš. Dominējošās koku ģintis, uz kurām var atrast Lobaria pulmonaria, ir: liepas, vītoli, bērzi, kļavas, retāk gobas, lazdas, vilkābeles, dižskābarži, ozoli, apses, oši (Lārmanis 2000). Koku sarakstu papildina pētnieki, kuri atzīst arī skujukoku mežus par ķērpja dzīvesvietu (Thoreau 2004; Ek u.c. 2001; Znotiņa 2002). Par atbilstošu substrātu minamas arī apsūnojušas klintis.
Galvenie faktori substrāta izvēlē ir:
koku
vecums (būtiski zināt, ka ķērpis aug uz veciem kokiem.
Epifītu sugu bagātība pieaug, palielinoties koka vecumam, līdz tas
sasniedz ~100...150 gadus, pēc tam vērojams epifītu skaita kritums);
stumbra
apkārtmērs krūšu augstumā (tas pozitīvi korelē ar sugu
skaitu uz koka mizas) (Znotiņa 2002);
koku
izkliedētība (noskaidrots, ka katram ķērpim nepieciešamā
platība ir viens koks. No tā izriet, ka apkārt ķērpja atradnei jābūt
bagātam mežam, lai sugas populācija varētu pieaugt. Taču meitkoloniju
augšanai piemērotie koki nedrīkst atrasties tālāk par dažiem simtiem
metru no mātes auga, jo tad kolonizācija ir traucēta (Werth et.al.
1998-2004));
koku
augstums (Lobaria pulmonaria
visbiežāk atrodama uz kokiem nelielā
augstumā, nedaudz augstāk par vienu metru);
stumbra
aciditāte (lihenologi noskaidrojuši optimālo plaušuķērpja
substrāta pH, tas ir no 5.5 līdz 6.0 (Willet 2001));gaismas
intensitāte (šim ķērpim pretēji citām sugām ir raksturīga
fotofīlija (Lārmanis 2000), daži lihenologi plaušuķērpi norāda pat kā
gaismas prasošu
sugu(Willet 2001));
gaisa
mitrums (ja substrāts atrodas mitrā vai pastāvīgi mitrā
reģionā, tad gandrīz garantēta Lobaria
pulmonaria piesārņojums
(jāpiebilst, ka parastais plaušuķērpis ir bagātu,
nepiesārņotu un ļoti vecu, neizpostītu mežu indikators (Brodo
et.al.2001; McElroy's 2003)).
Parastais
plaušuķērpis iekļauts ne vien Latvijas Sarkanās grāmatas
2.kategorijā 1995. gadā, bet tā ir arī biotopu speciālistu suga
(BSS).
Tas nozīmē, ka šī suga atrodama vien tai specifiskos biotopos, kuros ir
šaura ekoloģiskā amplitūda un liela jutība pret apsaimniekošanas
radītiem un cita veida traucējumiem. Dabiskajos meža biotopos jeb
mežaudžu atslēgas biotopos Lobaria
pulmonaria sastopama uz biokokiem
pietiekoši resniem kokiem, kuri atsevišķi vai kopā ar līdzīgiem kokiem
sniedz patvērumu dzīvotspējīgām BSS (Ek u.c. 2001).
Latvijā ir uzsākta dabisko meža biotopu inventerizācija. Tieši Lobaria pulmonaria tika konstatēta visbiežāk kā biotopu speciālistu suga 2001. gada inventarizācijas laikā, kurā atrasti 2000 biotopi ar parasto plaušuķērpi, bet gadu pirms tam Latvijas Valsts Mežzinātnes institūts Silava VMD dabiskajos mežaudžu biotopos konstatējis vien 593 nogabalus ar L.pulmonaria. Vislielākais sugas blīvums konstatēts Latgales mežniecībās, tajās noteiktas >80 atradnes (Valsts meža dienests u.c. 2001).
Lihenologi noteikuši tās ķērpju sugas, kuras labprāt aug kopā ar Lobaria pulmonaria. Noteicošais sugu apvienošanās faktors ir to gaismas prasība vai vienkārši fotofīlija. Zinātnieki izveidojuši sarakstu ar šīm sugām: Degelia plumbea, Nephroma laevigatum, Sticta spp., Thelopsis rubella un divas sūnu sugas: Pterogonium gracile un Homalothecium sericeum (Willet 2001).
Vislabākā metode ķērpja ekoloģijas pētīšanai ir ar transplantēšanas
palīdzību. Šo metodi viens no pirmajiem sāka izmantot angļu zinātnieks
Gilbert 1991. gadā (Znotiņa 2002). Pētījuma būtība balstās uz ķērpja
tallu (thalli)
uznešanu uz mākslīga substrāta, paraugu numerēšanas, svēršanas un
mērīšanas, mākslīgā substrāta pievienošanas augošiem kokiem pētāmajā
areālā un augšanas sekmju novērtēšanas, salīdzinot rezultātus, kas
iegūti pēc katras pārsvēršanas ar iepriekš iegūtajiem un sākuma
parametriem, kā arī ar paraugu, kuri glabājas laboratorijā,
kvalitatīvajiem rādītājiem (Muir et.al. 1997). Augšanas sekmes
visvieglāk novērtēt ar zemā
temperatūrā skenējoša elektronu mikroskopa palīdzību (Werth et.al
1998-2004).
Transplantēšanas pētījumus veic, lai noskaidrotu dažādu ārvides
faktoru
ietekmi uz ķērpja augšanas dinamiku, izdzīvotību un izplatību, tādēļ
zinātnieki maina dažādus ekoloģiskos parametrus - malas efekta
(edge effect) ietekmi, substrātu, saules starojuma intensitāti, meža
vecumu... (Znotiņa 2002) Pēc rezultātu iegūšanas iespējams noteikt
ķērpja Lobaria
pulmonaria optimālo augteni, kā arī biotopus, kuros
plaušuķērpis
noteikti neizdzīvotu zināmu ekoloģisko faktoru ietekmes dēļ.
Līga
Strazdiņa 2004
