Vairums taisnspārņiem ir „K” vairošanās stratēģija, pēcnācēju skaits ir tāds lai, kur katram ir zems izdzīvošanas procents, tādēļ producē lielu daudzumu olu. Vairumam taisnspārņu vecāki nerūpējas par pēcnācējiem, izņemot ķireli, kura mātītes neilgo laiku rūpējas par pēcnācējiem, izveidojot ligzdu un aizsargājot to.

Taisnspārņu sugu skaits palielinās, ja biotops (pļava) tiek ekstensīvāk izmantots, un tas ir vēl lielāks, ja biotops ir dabisks un saimnieciski neizmantots (vairākus gadus neaparts vai neganīts). Taču sugu skaita atšķirības ir statistiski vāji būtiskas. Gan Ensifera, gan Caelifera sugu skaits korelē ar veģetāciajs heterogenitāti. Kopējais sugu skaits pozitīvi korelē ar veģetācijas daudzveidību un negatīvi ar korelē ar veģetācijas blīvumu .

Savstarpēji sazinās izmantojot skaņu. Caelifera apakškārtas kukaiņi parasti ir aktīvi dienā, pārsvarā augādāji; Ensifera apakškārtas kukaiņi parasti aktīvāki naktīs, plēsēji vai fitofāgi .

Sīksiseņiem pavasara sezonā barošanos ietekmē temperatūra, jo augstāka temperatūra, jo intensīvāka barošanās . Biotopi vidēji mitras vai sausas pļavas ar kaļķainu augsnes cilmiezi, izcirtumi un pamestas, kādreiz apsaimniekotas teritorijas. Izplatīgas areāls: Eiropa līdz Austrumsibīrija, uz ziemeļiem līdz polārajam lokam. Centrāleiropā sīksiseņiem nozīmīgākie ir mitrie un mēreni mitrie pļavu biotopi, sagaidāms, ka arī Latvijā būs analoģiska situācija .

Literatūra: Matisons R. 2004, nepublicētie materiāli