Suga uzskatāma par allohtonu
(svešu), ja tā nespēj saviem spēkiem sasniegt jauno dzīvesvietu. Šīs barjeras
pārvarēšana visbiežāk saistās ar cilvēka iejaukšanos, kaut gan nav izslēgta
arī dzīvnieku (putnu) loma. Tās ir sugas, cilvēka darbības rezultātā ieviestas
citā vidē, kur kļūst agresīvas, t.i., izkonkurē vietējās sugas, apdraud
ekosistēmu. Kad suga pārvarējusi biotiskās un abiotiskās barjeras pašas
spēkiem un sākas reprodukcija, ir notikusi naturalizācija. Invāzija notiek,
ja svešās sugas ne tikai turpina pastāvēt, bet sāk strauji vairoties un
izplatās ārpus sākotnējām robežām, atrodot brīvu nišu vai aizņemot citas
dabiskās sugas ekoloģisko nišu (Kowarik 2001).
Invazīvās sugas ir ievestas
jeb introducētas svešzemju sugas, kas kļuvušas agresīvas. No angļu invasive alien species.
To, vai suga ir invazīva,
var noteikt dažādi. Dažādi autori raksturo atšķirīgi.
Allendorfs (2003) uzskata, ka
to var noteikt pēc lag fāzes (tā augšanas laikā ir lēna, jo populācija
maza, bet pēc tam pāriet eksponenciālajā augšanā). Tā ir būtiska, lai atpazītu
invazīvu sugu un pārvaldības stratēģijas. To novērtē, izpētot sugas ekoloģiju.
Ģeogrāfiskās pielāgotības neesamība var izskaidrot lag fāzi bioloģiskajām
invāzijām. Šī fāze var būt garāka un īsāka. Ja sugai ir labvēlīgi apstākļi,
lai nostabilizētos, tā būs garāka (Allendorf, Lundquist 2003).
D. M. Ričardsons (2000) uzskata,
lai taksonu klasificētu kā invazīvu, sugām, kas vairojas ar sēklām, būtu
jāizplatās vairāk kā 100 m attālumā 50 gadu laikā, savukārt sugām, kas izplatās
veģetatīvi, būtu jāizplatās 6 m attālumā triju gadu laikā.
Svešās sugas iedala sugās, kas pārgājušas savvaļā
un nepakļaujas cilvēka kontrolei un rada draudus videi, kā arī sugās, kuru
izplatību kontrolē cilvēks, taču tās apdraud dabiskās ekosistēmas, piemēram,
monokultūru audzes, kas piesārņo gruntsūdeņus, kas normāli dabā nenotiek
(De Klemm 1996).
Invazīvās sugas ir otrs lielākais
drauds bioloģiskajai daudzveidībai pēc biotopu izzušanas un vides fragmentācijas
(Allendorf, Lundquist 2003). M. Laiviņš (1998) raksta, ka apmēram 10 %
no pasaules vaskulārajiem augiem ir potenciāli agresīvi citām ekosistēmām
un ietekmē dabiskos biotopus gan tiešā, gan netiešā veidā. Invazīvās sugas
bīstamas degradētiem un jutīgiem apgabaliem, kuros noris sukcesija un antropogēnie
faktori jūtami visvairāk.
Globālās klimata pārmaiņas ir
invazīvo sugu izplatības ātruma spēcīgs ietekmējošais faktors (De Klemm
1996). Temperatūras izmaiņas varētu būt par strauju, lai vietējās sugas
pielāgotos un migrētu (Grace 2004). Invazīvās sugas var veicināt ģenētisko
mainību, evolūciju, sugu daudzveidības samazināšanos, tādēļ jānosaka invazīvās
sugas, jāmēģina prognozēt, kā ar tām cīnīties. Cīņā ar invazīvajām sugām
divi galvenie punkti, kurus jāņem vērā:
1)
atpazīšana, izpēte, iekšējās
sugu adaptācijas, inbrīdings;
2)
sugu monitorings un ierobezošana,
cik tā veiksmīga un kā tiek veikta.
Invazīvajām sugām ģeogrāfiskās
pielāgošanās rezultātā vērojama diferenciācija populācijās. Tā ir notikusi
relatīvi īsā laikā. Interesanti, ka invazīvajām sugām fenotipiskais plastiskums
ir svarīgāks nekā lokālā pielāgotība, lai dominētu pār dažādiem biotopiem.
Iebrūkošie augi ir salīdzinoši mazāk pielāgojušies, tādēļ nevar tikt salīdzināti
ar vietējiem, kaut gan tai pašā laikā to dažas īpašības palīdz nostiprināties,
piemēram, Himalaju I. glandulifera populācijai šāda īpašība
ir sala tolerance. Ļoti nozīmīga ir populāciju bioloģijas pētīšana invazīvajām
sugām, pētot no to izcelšanās vēstures (attīstību, fizeoloģiju ieskaitot),
līdz ekosistēmas dinamikai un ģenētikai. Tā palielina mūsu zināšanas, izpratni
par dabas un cilvēka mijiedarbību (Allendorf, Lundquist 2003).
Invazīvo sugu kontrole ir lielākais
izaicinājums, ar ko ekologiem nāksies saskarties nākamo gadu desmitu laikā.
Lai gan invazīvo sugu efekts ir izpētīts, no cilvēku un plašsaziņas mediju
puses bieži ir neizpratne ekonomiskajā ziņā. Piemēram, brūno foreli (Salmo
trutta) nevar iznīcināt Jaunzēlandē tāpēc, ka tā ir populāra sporta zivs.
Tomēr tā ietekmē ekosistēmu lokālā mērogā, jo tā ir plēsējs, medī bezmugurkaulniekus.
Tādējādi atļaujot primārajai aļģu produkcijai augt, samazina tās ierobežotājus.
Rezultātā rodas liela biomasa (Allendorf, Lundquist 2003).
Vienotības par invazīvo sugu
izraisīto evolūcijas ātruma palielināšanos un ekoloģisko ietekmi nav arī
zinātnieku starpā. Vieni uzskata, ka invazīvās sugas paātrina evolūciju,
bet daba pati ar to tiks galā, turpretim citi aizstāv to, ka invāzijas bieži
ir nelikumīgas un nevajadzētu akceptēt sugu izplešanos, bet gan veicināt
riska novērtēšanu, neapstāties tāpēc, ka trūkst informācijas, bet mēģināt
to iegūt . Jau tagad 50 000 allohtono sugu ierobežošana pārsniedz 125 miljardus
ASV dolāru gadā. Liela nozīme invazīvo sugu ierobežošanā būs to dzīvesgājuma,
demogrāfiskās situācijas, ģenētikas, ekoloģijas un evolūcijas izpētei. Dzīves
gājumā jānovērtē auga kļūšana par invazīvu sugu, to identifikācija. Pēc
novērtēšanas nepieciešama efektīgākās kontroles izvēle. Populāciju bioloģijā
liela loma sugas novērtēšanā, vai tā ir vai nav invazīva, kā ietekmē populāciju.
Ātrāk konstatējot invazīvās pazīmes, vieglāk cīnīties. Invazīvās sugas vieglāk
izkontrolēt, lai neienāk, nekā izskaust, tāpēc pirms sugu ieviešanas vajadzētu
izpētīt, vai tās nekļūs invazīvas. Demogrāfiskie modeļi nozīmīgi pētot izplatību,
kontroles metodes (Allendorf, Lundquist 2003).