Izplatība

I.glandulifera cēlusies no Himalaju kalniem (novērots pat 4000 m augstumā) no Kašmiras līdz Gārhvalai (2000 – 2500 m). Eiropā tika ievesta 1839. gadā, dabā nostiprinājās 1855. gadā. Suga iestrādājās un visvairāk izpletās pēdējo 30 – 40 gadu laikā. Tagad sugas ir sastopamas zemienēs un zemākās kalnu grēdās zem 800 m.v.j.l. 19 Eiropas valstīs platuma grādu robežās no 30 – 64^o N, bet Alpos tika atrasts 1550m.v.j.l.. Areāla Z robeža ir kontrolēta ar augšanas sezonas garumu, un sugas var izplatīties Z virzienā tikai ar globālās temperatūras paaugstināšanos. Suga visbiežāk novērojama 0,5 – 3 m virs ūdenslīmeņa ap upēm (Beerling, Perrins 1993).

I.glandulifera diezgan bieži sastopama arī Latvijā. No atsevišķiem eksemplāriem līdz blīvās audzēs dažādās auglīgās nezālienēs, vecu parku apkaimē un upju ielejās. Augs ietverts Latvijas vaskulāro augu florā un diezgan bieži pāriet savvaļā kā dārzbēglis (Pētersone, Birkmane 1958; Normumnds Priedītis 2005; Gavrilova, Šulcs 1999).

Uzskata, ka magnolijaugi cēlušies Āzijas dienvidaustrumu daļas kalnos. To apstiprina tas, ka Dienvidaustrumāzijā mūsdienās sastopami daudz primitīvāki sēklaugi (piemēram,  tiem raksturīgs polimorfisms), kas tur saglabājušies kā relikti. Tas diezgan droši ļauj Dienvidaustrumāziju uzskatīt par magnolijaugu primārās izcelsmes un turpmākās izplatības centru (Langenfelds 1973). Pēc pamatizcelsmes pētāmā ir Himalaju suga. I.glandulifera plaši kultivēta Eiropā, kur it visur pārgājusi savvaļā (Priedītis 2005).

I.glandulifera ietekmē citas sugas Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Skotijā, Čehijā, Šveicē (izplatīta zem 800 m), Franču Pirenejos, Holandē, Austrijā – īpaši Alpos, Polijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā un Baltijas valstīs, Krievijas D un DR.

Uz sākumu

Astra Garkāje, mainīts 26.01.2006.