Dabas aizsardzība

Augu lielums, augstā sēklu produktivitāte un straujā augšana nodrošina šiem invazīvajiem augiem dominanci pār vietējām sugām, dažkārt tās izkonkurējot (Wadsworth 2000). Tā ir negatīva iezīme, jo samazina bioloģisko daudzveidību. Jo lielāka sugu daudzveidība, jo sabiedrībā ir mazāks katras sugas īpatņu skaits, un mazāk iespējama dažu agresīvāko un izturīgāko nezāļu sugu savairošanās un dominēšana, tādēļ jārūpējas par bioloģisko daudzveidību, lai to nenomāktu (Maskalāns 2000).

Tā kā invazīvie augi aug mežmalās, bet lieguma joslas mežiem gar upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm aizņem 8,6 % no saudzējamo mežu platības, bet joslas gar dzelzceļiem un šosejām sastāda 2,3 %, tad pastāv samērā liels apdraudētības risks šīm aizsargājamām teritorijām tikt aizņemtām ar šo invazīvo sugu (Liepa 1991).

Latvijā ir vairāk nekā 12 400 upju un 2256 ezeri, tas kopā ar ūdenskrātuvēm aizņem 3,7 % valsts teritorijas, kuru tuvumā varētu atrasties vai ieviesties invazīvā suga. Tos apdraud piesārņošana, līdz ar to arī invazīvās sugas, un intensīva rekreācija (Maskalāns 2000).

Lai augu ierobežotu, tas jānovāc pirms ziedēšanas. Ķīmiskā kontrole (glikofosfāts) ir parastākā ierobežošanas metode, kura jāizmanto divas reizes gadā. Vienu reizi pirms ziedēšanas, otru reizi vēlāk, lai novāktu patvērušos augus ((Caffrey 1994; Lundstrōm&Darby 1994) Wadsworth 2000). Ūdens klātbūtne ierobežo herbicīdu lietošanu. Ziņojumi par ierobežošanas metodēm (mehāniskais, ķīmiskais un pļaušanas) ir pieejami Īrijā (Caffrey 1994), Dānijā (Anderson 1994), Zviedrijā (Lundstrōm&Darby 1994) un Skotijā (Tiley&Philip 1994). Ķīmiskā apstrāde ir dārga, palielinoties darba izmaksām, palielinās izmaksas. Lai taupītu līdzekļus, vajag rūpīgi izpētīt un izsecināt, kā veikt ierobežošanu. Visefektīvāk sākumā likvidēt augštecēs augošās sugas, lai gan lejtecē augošās sugas attīstās ātrāk nekā augštecē ((Tiley&Philip 1994) Wadsworth 2000).

Moody & Mack (1988) iesaka sākumā iznīcināt mazās populācijas, kas veicina plašu izvēršanos. Citi zinātnieki piedāvā alternatīvu (Dodd et al. 1994), viņš iesaka iznīcināt lielās populācijas. Šī metožu dažādība neveicina ātrāku kopēju izpratni par sugu. Lai efektīvi darbotos sugas ierobežošanā, nepieciešams ekoloģiskais modelis, veikt ietekmes izpēti (Wadsworth 2000).

Dabas aizsardzība pati rada jaunas darba vietas un alternatīvas iespējas laukos, ja to nesaista ar totāliem aizliegumiem, bet ar tradicionālas ilgtspējīgas apsaimniekošanas atjaunošanu un tūrisma, rekreācijas servisa attīstību, kā arī dabas sargāšana citos aspektos, tai skaitā no bioloģiskajām invāzijām (Edmunds Račinskis 2000).

Likumi

Dabas aizsardzību nav iespējams risināt dēļ pārceļojošiem dzīvniekiem, kā arī dēļ cilvēka starptautiskās ietekmes uz dabu. Tāpēc īpaša nozīme starptautiskajai sadarbībai, izstrādājot aizsardzības programmas un dažādus likumus, normatīvus un konferences (Liepa 1991). Tāpēc Latvija uzņēmusies saistības arī dažādos starptautiska mēroga izveidotos lēmumos, likumos, konvencijās (Maskalāns 2000).

1992. gada 5. jūnijā Latvija parakstīja Riodežaneiro konvenciju „Par bioloģisko daudzveidību”. Ar šo likumu mēs apņemamies pielāgot valstiskās stratēģijas daudzveidības saglabāšanai starpnozaru plānos un politikā, pildīt to. Likuma izpildes termiņš ikgadējs, atbildīgā institūcija Vides konsultāciju un monitoringa centrs, iespējamās izmaksas 5000 Ls. ES direktīvas Nr 92/43/EEC (Maskalāns 2000).

1995. gadā Sofijā notika 3. Viseiropas Vides aizsardzības ministru konference. Tajā pieņēma Viseiropas bioloģiskās un ainavu daudzveidības stratēģiju, kas paredz bioloģiskās daudzveidības un ainavu saglabāšanu, resursu ilgtspējīgu izmantošanu (Maskalāns 2000).

1998. gadā 4. Viseiropas Vides aizsardzības ministru konferences deklarācijā ministri apņēmās stiprināt un ieviest jaunus līdzekļus labākai bioloģiskās un ainavu daudzveidības saglabāšanai politiskā, nacionālā un starptautiskā līmenī, attīstot atbilstošas ekonomiskās un finanšu iniciatīvas (Maskalāns 2000).

1997. gadā Eiropas Savienība apstiprināja „Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju”, kurā paredz konvencijas „Par bioloģisko daudzveidību” prasību iestrādāšanu direktīvās (Maskalāns 2000).

Bioloģiskās daudzveidības plāns izstrādāts līdz 2010. gadam. Tas izstrādāts galvenokārt tikai dabas aizsardzības , zinātniskās izpētes un izglītības jomā. Plānotās izmaksas ir apmēram 10 000 Ls. Finansējumu plānots nodrošināt, izmantojot valsts pamatbudžetu, Vides aizsardzības fondus un divpusējās sadarbības programmas (Edmunds Račinskis 2000).

Lai gan I.glandulifera nav ierobežota ar likumu, ir parādījusies interese tās kontrolēšanai (Wadsworth 2000). Latvijā apzināti introducētas vai ievazātas daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas negatīvi ietekmējušas vietējās populācijas, tās spēj pilnīgi degradēt vietējās ekosistēmas. Lai cīnītos ar tām, nepieciešams liels līdzekļu un cilvēkresursu daudzums. Ekonomiski daudz izdevīgāk ir plānot dabas resursu izmantošanu atbilstoši to atjaunošanās iespējām, nekā pēc to noplicināšanas ieguldīt milzu naudas līdzekļus dabas aizsardzības pasākumos. Ja tas nav izdarīts, lai likvidētu ievazātās sugas, nepietiek ar viena cilvēka darbu vai atsevišķas institūcijas veikumu. Apkarošanā būtu jāiesaista pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un uzņēmēji, ja iespējams, to vajadzētu saplānot, panākt, lai katram tas būtu saistoši (Maskalāns 2000).

Galvenais uzdevums ir veicināt Latvijā resursu ilgtspējīgu izmantošanu, vienlaikus aizsargājot dabu, vadīt dabas aizsardzību no valdības līmeņa līdz pašvaldībām un iedzīvotājiem, kuru dzīvesveids tieši saistīts ar dabu, kā arī nodrošināt Latvijas starptautisko saistību izpildi, palīdzēt ārvalstu investoriem saskatīt prioritātes investīciju ieguldīšanai (Maskalāns 2000).

Uz sākumu 

Astra Garkāje, labots 26.01.2006.