VLD klasifikācija

Vīrusiem līdzīgās daļiņas tiek iedalītas divās lielās grupās:

• Infektīvās VLD

• Neinfektīvās VLD
  
  
  

Infektīvās VLD

Labs piemērs infektīvām VLD ir adenovīrusi vai poliomas vīrusi, kas inficē cilvēku. Šajā gadījumā tikai nedaudz pamaina šī vīrusa genomu un iepako to atpakaļ tajā pašā vīrusa apvalkā. Iegūst praktiski to pašu vīrusu, kuram kādā tā genoma daļā ir ievietota nepieciešamā nukleotīdu sekvence, kas cilvēka šūnās iekļūstot, izsauc kādu paredzamu reakciju (piemēram, tiek sintezēts kāds enzīms, utt.). Šāda veida medikamenti jau tiek eksperimentāli testēti uz dzīvniekiem. Piemēram, izmanto rekombinanto adenovīrusu (www.paragonbioservices.com) vai retrovīrusu (darwin.bio.uci.edu) - tas iekļūst kodolā un ir iespējama šī vīrusa genoma transkripcija (tātad – arī vīrusā mākslīgi iekļauto sekvenču transkripcija). Lai arī šāda veida medicīniskie preparāti pagaidām tiek eksperimentāli testēti tikai uz dzīvniekiem, tomēr ir paredzams, ka tuvākajā laikā tos varētu izmēģināt arī uz cilvēka organismu, konkrēti – ir paredzams, ka to varētu izmantot ļaundabīgo audzēju iznīcināšanai vai vismaz to izplatības cilvēka organismā palēnināšanai. Tomēr galvenais trūkums šai metodei ir tāds, ka cilvēki tiek inficēti ar attiecīgo vīrusu, tātad – papildus apkarojamai slimībai pacientiem ir vēl jācīnās ar vīrusa izraisīto slimību. Lai arī, protams, ja būtu iespējams izārstēt vēzi, tad slimošana tai pašā laikā ar izārstējamu slimību būtu attaisnojama.

Neinfektīvās VLD

Neinfektīvās VLD pārstāv daudzas dzimtas un ir uzskatāmas par „klasisko” VLD kategoriju, tomēr tikai neliela daļa no tām ir bakteriofāgu veidotās VLD (Pumpens, Grens 2003).

Vīrusa kapsīdas apvalka proteīnam piemīt spēja pašsavākties un veidot formu, kāda ir pašam bakteriofāgam. Lai notiktu pašsavākšanās, nepieciešama kāda nukleīnskābju sekvence, kas tiek iekļauta kapsīdā tās veidošanās procesā šūnā. Tā kā šūnā, kurā mēs ekspresējam rekombinanto apvalka proteīnu, nav bakteriofāga dabiskās nukleotīdu sekvences, tad pašsavākšanās procesā kapsīdā tiek iekļautas svešas sekvences – tādas, kas ir pieejamas vidē, kurā notiek apvalka proteīna ekspresija. Piemēram, pētot rekombinantā fāga Qβ iekšējo saturu, atklāja heterogēnu polinukleotīdu materiālu, kas daļēji sastāvēja no ribosomālās RNS fragmentiem un Qβ apvalka proteīna gēna sekvencēm (Strelnikova 1997). G. Resevičas (2004) pētījumā minēts, ka rīsu dzelteno raibumu vīruss (RYMV) pašsavācoties sevī iekļauj E. coli 23S un 16S rRNS, kā arī RYMV CP gēna mRNS sekvences.