Ar Ziemeļu jūru Baltijas jūru savieno samērā sekli jūras šaurumi: Eresunds, Lielais un Mazais belts, ka ari Ķīles kanāls.
Baltijas jūras platība ir 386 tūkstoši km2; tilpums- 22 tūkstoši km3; vidējais dziļums-57m; lielākais dziļums- 459m Landsortas ieplakā.
Baltijas jūras centrālās daļas ziemeļos un austrumos pievienojas trīs lieli jūras līči: Botnijas, Somu un Rīgas jūras līcis.
Baltijas jūra ir viena no seklākajām jūrām pasaulē, jūras dibena reljefu veido ovālas ieplakas, kuras atdala valnveida pacēlumi.
Rīgas jūras līcis ir seklākais no Baltijas jūras lielajiem līčiem- vidējais dziļums 26m, lielākais dziļums- 67m ir Mērsraga mulda. Seklāka ir līča ziemeļdaļa- Muhu šauruma baseina vidējais dziļums ir 4,5m.
Baltijas jūrā ietek daudz lielas upes: Ņeva, Narva, Gauja, Daugava, Lielupe, Venta, Visla, Odra, Dala, Lule. Liela saldūdens pieplude ( vid. 472 km3 gadā), gan okeāna ūdens ieplūde pa Dānijas šaurumiem ietekmē ūdens sāļumu Baltijas jūrā.
Baltijas jūras hidroloģiskais režīms ir daudzveidīgs un mainīgs. To nosaka divi galvenie faktori: apgrutināta okeāna ūdeņu pieplūde caur šaurumiem; lielais upju ūdeņu pieplūdums;
Temperatūra, sāļums, skābekļa režīms.
Temperatūras režīms visā jūras centrālajā daļā atbilst jūras baseinu boreālajam tipam. Botnijas, Somu, un Rīgas jūras liči- boreāli arktiskajam tipam. Šīs temperatūru režimu atšķirības dažādos jūras apgabalos īpaši izteiktas ziemā. Temperatūru svārstibas pa sezonām tiek mērītas līdz 50 m. Vasarā ūdens sasilst līdz 15-18oC, bet ziemā noslīd līdz 1oC un zemāk. Dziļumā 50-100 m slānis ir ar nemainīgu temperatūru aptuveni 3oC. Zem šiem slāņiem tuvāk gultnei temperatūra ir 5oC.
Baltijas jūra ir iesāļa jūra. Pie jūras šaurumiem ir augstāka sāļuma pakāpe 20, centrālajā daļā sāļums sasniedz tikai 6-7. Savukārt līčos tas nepārsniedz 2-3.
Daudzgadīgo ūdens sajaukšanās notiek šādu faktoru ietekmē:
Upju straumes izmaiņas
Vētru režīms jūrā, kas ietekmē ūdens pieplūdumu no Ziemeļu jūras
Šo faktoru ietekmē sāļums var mainīties par 2-3 un pat vairak. Gan
temperatūra, gan sāļuma stratifikācija ietekmē skabekļa piegādi ūdens
dziļākajiem slāņiem. Baltijas jūrā skabekļa režīmu nosaka, galvenokārt,
daudzgadigās sāļuma svārstibas, jo lielāka sāļuma stratifikācija (mazs
sāļums palielina stratifikāciju) , jo mazāk skabekļa tiek piegādāts
dziļākajiem slāņiem. Bezskābekļa vidē notiek sērūdeņraža un brīvās
ogļskābes uzkrāšanās.
Pelagiāls ir atklātās jūras zona milzīga ūdens masa ar tajā
dzīvojošo augu un dzīvnieku kopu. Pelagiāla viena no galvenajām
funkcijām ir primāra organisko vielu (fitoplanktona) producēšana un
organisko vielu patērēšana dažādos trofiskos līmeņos- sākot ar
zooplanktonu un beidzot ar plēsīgām zivīm. Pelagiāla notiek arī dažādi
bioķīmiski procesi, kuros mikroorganismi organiskās vielas parstrādā
minerālvielās, kuras talāk atkal piedalās primarās organisko vielu
sintēzes procesā.
Vertikāla sadalījuma pelagiālam ir vairāki noslanņojumi, kuri vislabāk
izpaužas vasarā, tad ūdens virsējais slānis 0-20(30)m sasilst, bet zem
tā izveidojas temperatūras lēcienslanis (termoklīns). Pelagiālā tam ir
liela nozime, jo augšējā siltajā ūdens slāni koncentrējas siltūdeni
milošie organismi: fitoplanktons, zooplanktons, zivju mazuļi u.c. .
Termoklīns ir sava veida barjera, kas aizkavē ūdens sajaukšanos, kā arī
organismu izplatību vertikālā virzienā, jo šinī slānī strauji izmainās
ūdens blīvums un temperatūra.
Dziļumā 60-120m (atkarībā no jūras rajona) atrodas ūdens sāļuma
lēcienslānis (haloklīns), kas ir otra barjera, kas nosaka ūdens un
organismu vertikālo sadalījumu.
Fitāls piekrastes jūras zona, kas aizņem 20% no Baltijas jūras kopplatības. Šī jūras zona lielā mērā pakļauta antropogēnajiem faktoriem un tāpēc kopējā jūras ekosistēmā tas darbojas kā sava veida filtrs jūrā ieplūstošajiem ūdeņiem.
Neistāls- pats augšējais 5-10 cm ūdens mikroslānis virs pelagiāla. Balstoties uz pētījumiem citās jūrās, caur neistālu notiek saules radiācijas enerģijas absorbcija, molekulārā skābekļa un slāpekļa uzņemšana jūras ūdenī. Šinī slānī koncentrējas liela planktona, zivju ikru un citu mikroorganismu biomasa.
Bentāls piegrunts zona ar visu tajā ietilpstošo organismu
kopu bentosu. Pie bentosa tiek pieskaitīti arī jaunākie grunts
nosēdumi dūņas, smiltis u.c. Bentāls atšķiras no pārējām jūras
apakšekosistēmām ar to, ka šeit koncentrējas liels daudzums atmirušo
organismu detrīts. Bentālā dzīvo zoobentoss, kas barojas ar detrītu.
Šeit notiek organisko vielu mineralizācijas procesi, kā rezultātā tiek
patērēts liels daudzums skābekļa un rodas skābekļa deficīts.
Izmantoti materiāli no
Lapu veidojis Gatis Everts.